Nakts atklāsmes

Ar Ievu Segliņu tiekamies neilgi pēc Viestura Kairiša iestudētā Branda pirmizrādes. Mūsu saruna notiek Dailes teātra darbinieku kafejnīcas tumšākajā nostūrī brīdī, kad šķiet, ka apkārt valda klusā stunda, – pirmdienas vidū. Šī ir pirmā reize, kad esmu uzvilkusi no Ievas saņemto dāvanu. Pirmizrādes svinībās viņa katram radošās komandas pārstāvim pasniedza T kreklu ar izrādes Brands afišas apdruku. Tajā redzams izrādes galvenās varones portrets, kas pārplūst sniegotās kalnu virsotnēs. Tāpat kā mūsu sarunā, arī izrādē klātesoši ir vairāki Brandi – Ievas spēlētā varone uz skatuves, Rūdolfa Gediņa atveidotā Jēzus filmētais tuvplāns videoekrānā un 1975. gada Dailes teātra iestudējuma Branda lomas atveidotājs Juris Strenga. Vēlāk Ieva teiks: «Šī izrāde savā ziņā spoguļo mūs. Mani arī. Katru, kurš ir šajā izrādē.» Par to arī mūsu saruna – kā izrādes veidotāju un skatītāju piedzīvotais atspoguļo mūsu katra paša elkus, teātri un laikmetu, kurā dzīvojam.

Justīne Kļava. Sāksim ar tādu Rīgas Laika cienīgu jautājumu. Vai Dievs ir?

Ieva Segliņa. Jā, viņš ir. Bet, manuprāt, viņš ir katram kaut kas absolūti cits. Katrs viņu redz un tic viņam tā, kā pats to jūt. Sev esmu noformulējusi – ja Dievs ir, viņš ir viss labais – visa iespējamā mīlestība un visa iespējamā žēlsirdība, bet man diezgan daudz nācās domāt arī par to, ko Dievs nozīmē citiem. Kas ir tas Dievs, kas ir ielikts kaut kādos rāmjos? Kā ticība vai Dieva tēls tiek izmantoti ne tajos labākajos nolūkos? Tāpēc tas ir ārkārtīgi sarežģīti. Būtu jābūt vienam vienojošajam aspektam. Man šķiet, ja [visiem] Dievs būtu viss labais – mīlestība un žēlsirdība –, pasaule būtu daudz labāka.

J. K. [Izrādē] Brandam ir ļoti izteikta vēlme apkarot dažādus sabiedrībā izplatītus elkus – komfortu, mantu un tamlīdzīgi. Vai tev pašai arī ir kādi elki, kurus centies apkarot?

I. S. Noteikti. Es domāju, ka mums katram ir savi elki. (Pauze.) Tagad jau mazāk, bet agrāk tā noteikti bija tiekšanās pēc atzinības, pēc labiem vārdiem. Kaut gan patiesībā tādai cilvēcīgai izaugsmei tam nebūtu jābūt īpaši svarīgi, vai ne? Īstenībā arī Brands man palīdzēja. Tie pretrunīgie viedokļi man ir daudz interesantāki nekā tie tiešām skaļie, lielie vārdi, kurus saņemu es un izrāde. Tie man pat kaut kādā ziņā rada neērtības sajūtu, jo šobrīd mani daudz vairāk interesē, kas notiek ar skatītājiem. Ar katru, kurš ir redzējis izrādi, jo ir tā – divi dažādi cilvēki sēž zālē un, teiksim, skatās vienu un to pašu ainu. Viens pēc tam saka, ka viņš ir sajutis kaut kādu saikni ar Brandu, viņš ir sapratis, ka arī viņa dzīvē ir līdzīgi jautājumi, bet otrs cilvēks sēž blakus un saka: «Es gribēju viņai izšķaidīt seju.» Saproti? Un neviena no šīm reakcijām nav nosodāma. Tā neko nepasaka par Brandu, bet tā kaut ko pasaka par mums pašiem – par katru atsevišķi un par sabiedrību kopumā. Šī izrāde savā ziņā spoguļo mūs. Mani arī. Katru, kurš ir šajā izrādē. Cik daudz mēs strīdējāmies mēģinājumu procesā, jo neviens nespēja saprast – kā sieviete var pamest bērnu? Bet kāpēc mēs šausmināmies, kad sieviete pamet bērnu, bet ja to izdara vīrietis – nu jā, tā laikam varētu būt.

J. K. Brands ir jau otrais šīs sezonas Dailes teātra iestudējums, kas pievēršas reliģijas, konkrēti kristietības jautājumiem 21. gadsimta kontekstā. Mārtiņa Eihes Pusnakts šovā ar Jūdu Iskariotu tu atveido Māti Terēzi un Gloriju. Brandā savukārt tu esi mācītāja ar tādu pašu uzvārdu. Vai tavā dzīvē reliģija arī aizņem tikpat lielu lomu kā Dailes teātra šīs sezonas repertuārā?

I. S. (Smejas.) Jāsaka, Dailes teātra šīs sezonas repertuārs ir stipri padziļinājis manu vēlmi izprast šo tēmu. Pilnīgi noteikti. Tas man liekas ārkārtīgi forši un interesanti, jo šī tēma līdz galam nav izdibināma. Tur var rakt un domāt un prātot... Es atvēru grāmatu, ko nolēmu sākt lasīt pēc Branda pirmizrādes, – Umberto Eko Rozes vārds, un – sveiki! – atkal esmu reliģijā! Tātad man ir jāturpina tur būt. Tas ir tāds mūža ceļš, lai saprastu, kas ir un kas nav patiesība.

J. K. 1975. gadā Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīca ordinēja pirmo sievieti – mācītāju. 1993. gadā, kad par tās vadītāju tika ievēlēts Jānis Vanags, šis process tika apzināti apstādināts un nav atjaunots līdz šai baltai dienai. Savā ziņā sieviešu neordinēšana ir Jāņa Vanaga «trends». Par šo nepiekāpīgo, bezkompromisa vēlmi uzturēt dzīvu seno baznīcas tradīciju Jāni Vanagu, tieši tāpat kā Brandu, var apbrīnot. Tajā pašā laikā, atkal tāpat kā Brandu, viņu var arī nosodīt par žēlsirdības trūkumu attiecībā pret tām sievietēm, kuras mācītāja arodu izjūt kā savu aicinājumu. Kāds ir tavs viedoklis sieviešu – mācītāju ordinēšanas jautājumā?

I. S. Man šķiet, ka laiks mainās, pasaule mainās, cilvēki mainās, domāšana mainās. Ne visā, protams, bet daudzējādā ziņā tā mainās uz labo pusi, bet mēs bieži krītam atpakaļ dzīvnieciskumā. Vispār šķiet savādi, ka šodien kaut kas tāds [notiek]. Es dzīvoju šeit, šodien, un dalīšana vīriešos un sievietēs tādā aspektā, ka sieviete nevarētu būt mācītāja, man kā jaunam cilvēkam liekas absurda un netaisnīga. Man tas šķiet kaut kā senili, neklātesoši. Vanaga kungam noteikti ir ļoti stingri iemesli, kāpēc tā darīt, bet mēs kā jauni cilvēki nevaram to izprast.

J. K. Jā, varbūt tā ir paaudžu atšķirība.

I. S. Jā, jo sievietes loma taču mainās. Vēl pat pirms divdesmit gadiem tā bija citāda. Un pirms piecdesmit gadiem tā bija pavisam citādāka. Tā nemitīgi plūst un mainās, bet ir kaut kas, kas šīm pārmaiņām pretojas. Es domāju, ka mums ir jādzīvo šeit un šodien un jāveido pasaule tāda, kādu mēs to jūtam. Cilvēcīga.

J. K. Jāņa Vanaga piekritēji apbrīno viņa stāju un nelocīšanos līdzi laikmeta vējiem. Situācijā, kad viss mainās, tas sniedz komfortu. Tu atnāc uz baznīcu, un tur viss ir tieši tāpat kā pirms...

I. S. Jā, tas sniedz drošības sajūtu. Pret to arī Brands cīnās. Pret šiem likumiem un robežām, aiz kurām mēs gribam dzīvot drošībiņā. Patiesībā būtu jāpaārda sevi un jāpajautā kaut kas svarīgs.

J. K. Pēc Branda pirmizrādes viena mūsu kolēģe teica, ka, pēc viņas domām, galvenā Branda rakstura problēma slēpjas tajā, ka viņa kā mācītāja nav pamanījusi Jauno Derību ar tās mācību par mīlestību un piedošanu. Brands joprojām dzīvo Vecās Derības izpratnē par nežēlīgu Dievu. Vislabāk to var redzēt, kad Agnus saka Brandam: «Kaut biežāk tu uz Dievu paskatītos kā uz tēvu un mazāk kā uz kaut kādu valdnieku.» Vai tu piekristu šim apgalvojumam?