Teātris ir neitrāla teritorija

Pirms ķeros pie temata, acīmredzot būtu noderīgi paskaidrot kontekstu. Mana izrāde Dieva zvērudārzs ir ļoti saistīta ar savu vidi. Tā ir dokumentāla izrāde, kas jautā kristiešiem Igaunijā, kā viņi izjūt pārējo attieksmi pret sevi. Daudzās citās valstīs nebūtu nekādas jēgas veidot šādu iestudējumu – tas, par ko tiek runāts mūsu izrādē, tur vispār nebūtu temats. Igaunija ir stipri sekularizējusies, un vēsturisku iemeslu dēļ šejienes reliģiskā ainava ir izveidojusies savdabīga. Lielu kaitējumu nodarīja komunistiskais režīms, tomēr arī pēc ticības buma neatkarības atjaunošanas sākumā baznīca, par spīti aktīvam sludināšanas darbam (vai varbūt tieši tā dēļ), nav spējusi igauņus atvest pie ticības lielā skaitā. Statistika rāda, ka sevi par aktīviem kristiešiem uzskata tikai 13% igauņu.^[1] Man šī situācija šķita interesanta. Igaunijā ir ierasts, ka par ticību pārāk daudz runāts netiek, un arī tie reliģiozie cilvēki, kas ticībā dzīvo aktīvāk, nemēdz dalīties ar šo savas dzīves daļu. Kāpēc? Intervētie kristieši trāpīgi rezumē: «Es ticu, ka… man šķiet, ka neviens ticīgais Igaunijā nejūtas pārāk labi.» Negatīvu vai vienaldzīgu attieksmi viņi izjutuši gan konkrēti izsmejošās situācijās, gan arī brīžos, kad sarunu biedrs, uzzinājis, ka cilvēks ir ticīgs, strauji maina tematu, attiecības ar kādu draugu saspringst vai vispār pārtrūkst.

Es pati neesmu reliģioza, un tāda nekad nav bijusi mana ģimene. Igaunijā tādu ģimeņu ir daudz, tā ir drīzāk norma. Acīmredzot tāpēc ir arī grūtāk iztēloties situāciju, kurā reliģiozitāte kādam ir liela daļa no dzīves, un tāpēc ļaudis parasti nemāk rēķināties ar reliģioziem cilvēkiem. Mana interese par šo tematu aizsākās tāpat kā lielākajā daļā manu izrāžu – aiz intereses par cilvēku. Droši vien tas ir pārspīlēts pamatīgums, taču, tā kā šis temats man ir tāls, es, lai uzzinātu vairāk, iestājos Tartu Universitātes reliģiju zinātnes maģistrantūrā. Reliģiozitātei cilvēces vēsturē neapšaubāmi bijusi ļoti svarīga loma, ir bijuši laiki, kad tā bijusi visas sabiedriskās organizācijas, morāles, kultūras nozīmīgs pamats. Arī daudzi klasiskie dramaturģijas darbi konflikta centrā noliek varoni un dievu: dieva griba var izšķirīgi mainīt situācijas, kādam izglābt dzīvību, citu ievest nāvē. Mūsdienu pasaulē, kas kļuvusi daudz drošāka, mēs varbūt vairs nejūtamies tik atkarīgi no apstākļiem, lai mums vajadzētu apliecinājumu kaut kā lielāka vai kādas nolemtības pastāvēšanai, jo zīmes par sekularizācijas kā procesa apstāšanos nav manāmas.