Garīga brīvība un citas tēmas

Sarunas aizmetņi ir gaužām vienkārši – raidījumā Šņorbēniņi Vilis Daudziņš teica, ka tēma, kas viņu interesētu kā turpinājums izrādei Žižeks. Pītersons. Gadsimta duelis, varētu būt reliģija. Tiesa, tūlīt piebilstot – vairāk domājot par latviešu Dieviņu no tautasdziesmām, pasakām un Elvīras Baldiņas dzīvesziņas. Ļoti iespējams, šādā pašā sastāvā par latviešiem mēs vēl parunāsim.

IEPAZĪŠANĀS

Vilis Daudziņš. Mēs esam tikušies Teātra fakultātes iestājeksāmenos, bet abi izkritām. Tiesa, es tevi neatceros.

Krists Kalniņš. Es arī neatceros, bet noteikti zinu, kāpēc neatceros. Toties atceros, ka pateicu Liniņam – pilni teātri ar netalantīgiem aktieriem.

Vilis. Ā, tu biji tāds revolucionārs.

Krists. Nē, bet nu es visu laiku pasakos Dievam, ka šī karjera man gāja garām.

Ieva Struka. Varētu jau būt bijis arī pretēji – Vili, vai tu neesi mēģinājis stāties garīgā seminārā?

Vilis. Ja es izvēlētos studēt maģistrantūrā, tā varētu būt Teoloģijas fakultāte…

PIRMĀ TĒMA

Ieva. Ja tas, ko mēs pazīstam kā Rietumeiropas teātri, sākās viduslaikos saistībā ar kristīgo baznīcu, vai 21. gs. joprojām var teikt, ka baznīcai un teātrim ir kaut kas kopējs formā un estētikā?

Vilis. Man reizēm ir teikuši, ka ļoti laba izrāde ir kā dievkalpojums, un acīmredzot tas cilvēks, kurš to saka, ir pieredzējis arī labu dievkalpojumu.

Tajā pašā laikā tā ir ļoti subjektīva pieredze.

Ieva. Bet no iekšpuses, esot uz skatuves? Tur ir kaut kas radniecīgs?

Vilis. Vai es «esmu» priesteris? Nē, tā varbūt nevajag salīdzināt. Drīzāk ir trīs radniecīgi komponenti. Pirmkārt, labais nodoms. Režisora un aktieru, kāpēc mēs vispār to taisām. Otrs ir mana mīlestība pret to, ko daru. Vai mana žēlsirdība pret tēlu. Vai arī pret visu pasauli… Trešais – vai esmu patiess, jā… Cik patiess un godīgs esmu pret savu tēlu, un tad es, protams, domāju, vai priesteris ir patiess? Kāda ir viņa patiesība un patiesības pakāpe, stāvot kancelē, runājot ar cilvēkiem un sludinot. Cik ļoti viņš pats ir šajos vārdos klāt, jo viņam tas jādara nepārtraukti, tāpat kā aktierim, un ir labās dienas un sliktās dienas. Droši vien tev arī ir tāpat. Lielāki vai mazāki iedvesmas brīži? Un saņemšanās. Un griba. Un nepieciešamība un sapratne, ka tas ir vajadzīgi. Bet šādā veidā salīdzināt dievkalpojumu un izrādi vai to, ko dara Krists, un to, ko daru es, nez vai var.

Krists. Tas, ko tu nupat teici par mācītāju un aktieri, par to, ko mēs darām, katrs kaut kādā veidā nesot vēsti, rada pārdomas. Negribu vispārināt, bet man tomēr ir bijis svarīgi būt saskaņā ar sevi, tāpēc joprojām uzskatu, ka man ir jādzīvo ar to patiesību, ko es sludinu. Mācītājs nav loma, no kuras tu vari izkāpt. Tāpēc mēs bieži vien nerunājam par mācītāja darbu, bet par kalpošanu un aicinājumu. No otras puses, mēs abi esam auguši padomju laikā, kad baznīcai bija atstāta minoritāra loma un lielais templis bija teātris. Visi lielie vēstījumi, viss, kas kaut kādā veidā uzturēja tautas apziņu, ilgas un cerības pēc brīvības, – tas bija teātris. Man tas liekas ļoti svarīgi. Vai teātris to piepilda šodien? Man personiski liekas, ka ne. Šodien sabiedrībā ir citas vērtības, ko teātris mēģina atspoguļot. Vai teātrim būtu jābūt pravietiskajai funkcijai? No vienas puses jā, no otras puses nē, jo teātris nav reliģija, bet daudziem cilvēkiem tomēr ir. Viņi iet uz teātri, viņiem ir abonementi, viņi nelaiž garām nevienu izrādi. Teātris viņiem ir vieta, kur viņi aug, attīstās kā cilvēki, nu, vai arī degradējas. Atkarībā no tā, kas tad viņiem tur priekšā tiek celts. Līdz ar to es nereti domāju par atbildības līmeni, kuru cilvēki apzinās, kad rada teātri, vai nu apzinās, vai neapzinās. Teātris ir augstāks, nekā pašiem tā radītājiem varbūt ikdienā šķiet.

Ieva. Vai tu, lasot sprediķi, jūti Viļa pieminētās labās un sliktās reizes, savu spēju koncentrēties šeit un tagad, dalīties ar tieši šī brīža garīgo enerģiju?

Krists. Tajā brīdī, kad stāvu kancelē, tā nav loma, tas nav teātris, tā ir mana garīgā dzīve, un mans uzdevums ir dot labāko – savas zināšanas, pieredzes un dzīves ekstraktu, ja var tā teikt, ar ko ceru cilvēkus iedvesmot uz dziļākām, patiesākām attiecībām ar Dievu. Bet, protams, arī mācītāji ir cilvēki, un viņiem ir garīgās dzīves pavasari un tuksneši… Svarīgi, ja tev ir apziņa izdarīt vislabāko tajā dzīves brīdī un posmā, kurā tu atrodies.

Vilis. Jā, tā būtu jābūt. Vienalga, vai diena bija laba vai slikta, vai arī kaut kādas nepatikšanas, vai, gluži otrādi, ir prieks un laime. Bet, runājot par dievkalpojumu, pēdējais, uz kuru es biju, bija katoļu dievkalpojums, un jāsaka, ka tas bija diezgan formāls. Tur nebija pavasara. Tur bija varbūt ne gluži tuksnesis, bet… tāda miglaina diena. Un tomēr bija dažas lietas, kas strādāja par spīti «miglai», proti, ir vārdi, kas tevi pēkšņi uzrunā. Kāpēc tā ir? Mācītājs bija iecerējis sprediķi par to, kā mums piekļūt atklāsmei, saprašanai par Dievu. Tēma bija sadalīta vairākām svētdienām, un tajā svētdienā motīvs bija ziņkārība. Bet es tieši ziņkārības dēļ biju tur aizgājis. Līdzko viņš pateica «ziņkārība», man likās, ka mani sveicina, tā teikt – labdien! Īstajā vietā atnācis. Līdzīgi arī teātrī var trāpīt kāds konkrēts vārds.

Krists. Teātri cilvēki apzināti vai neapzināti uztver caur savu dzīvi, savu pieredzi, savām attiecībām, notiek mijiedarbība, tāpēc teātris var sniegt kaut kādas atbildes vai izskaidrot, vai tieši otrādi – aptumšot un sarežģīt. Tas notiek ikvienā vietā, kur mēs uzņemamies paust kādu patiesību.

Ieva. Baznīcas uzdevums 21. gs. ideālā variantā joprojām ir cilvēku vērst labāku vai sagatavot dzīves ceļam, bet mākslas uzdevums mūsdienās ir daudz neskaidrāks… Reti kad, man liekas, režisors, veidojot izrādi, domā par to, vai viņš vēlas mainīt cilvēku vai padarīt krietnāku.

Mākslai, pirmkārt, ir jābūt brīvai, otrkārt, māksliniekam ir jābūt gudram

Labākajā gadījumā režisors grib mainīt pasauli, bet ne katru indivīdu. Kas ir ideāls teātrim?

Vilis. Nu, redzi, teātrim vēl ir funkcija izklaidēt. Būtu diezgan grūti atrast tādu funkciju baznīcai. Lai gan – ir daži jaunreliģiskie virzieni, kur mēs varam runāt par baznīcu kā par «prieka vēsti». Bet es, protams, saprotu, ka runa ir drīzāk par slavēšanu. Tas vispār ir interesanti ar to humora izjūtu – humora izjūta nozīmē ironiju, bet ironijai baznīcā īsti vietas nav. Kaut gan, cik es esmu lasījis svētos rakstus, šur tur kaut ko līdzīgu ironijai var atrast, piemēram, Ījaba grāmatā… Kad Ījabs ir viszemākajā savā punktā, viņš no tā izmisuma, kas ar viņu ir noticis, sāk ironizēt, tāpēc man Ījaba grāmata liekas pat neiederīga Vecās Derības kopīgajā stāstā. Man tā šķiet neparasta pēc savas struktūras, pēc dramaturģijas. Bet jā. Reliģijā ironijas nav. Teātrī ir.

Ieva. Varbūt tieši tādēļ lielai daļai mākslinieku ir grūti definēt savu attieksmi pret reliģiju… Vienlaikus šobrīd vērojamas divas plūsmas. Viena, kas ārkārtīgi atturīgi izturas, otra, kas dodas garīgos meklējumos un brīžiem, es domāju, arī maldās, jo viņiem īsti nav orientieru, turklāt pasaule, tostarp garīgā, ir sarežģīta.