Ticība kā ass nazis

Režisora Mihaila Gruzdova nāve pamudināja izvilkt no izrāžu ierakstu plaukta viņa pirmo izrādi Valmieras teātrī – Žana Pola Sartra Veltījums tai dāmai. Tā, iestudēta 1993. gadā, uzspridzināja latviešu teātra vidi, pateicoties ekscentriskajai četru aktieru spēlei, kam piepeši nebija vairs nekā kopīga ar reālistisku vai sakāpināti romantisku eksistenci «dotajos apstākļos», kas bija raksturīga 80. gadu izskaņai. Lugas oriģinālais nosaukums Aiz slēgtām durvīm (Huis clos), atvasināts no jurisprudences leksikas, bet attiecināts uz eksistenciālu situāciju – atrašanos slēgtā telpā bez izejas, ved daudz tuvāk šī žurnāla tēmas Reliģija un teātris izvērsumam. To darītu arī Gruzdovs, ja būtu starp mums un piedalītos apaļā galda diskusijā par reliģisku tēlu un arhetipu izmantošanu teātra mākslā, ko piedāvā Ilva Skulte jau ar citiem sarunu biedriem.

Tēma ir bijusi klātesoša kopš teātra pirmsākumiem, tomēr tās aktualitāte šķiet viļņveidīga laikā un telpā

30 gadus senas izrādes piesaukšana tomēr nav nejauša, jo starptelpa, kurā bez iespējas iziet uzkavējas trīs mirušie – Garsēns, Inese un Estella, tomēr ir saglabājusi kaut ko tik nevielisku/nemateriālu kā greizsirdība, kaislība, ziņkārība un kaut ko tik materiālu kā nazis, kuru izrādes finālā izvelk Estella, lai ietriektu Inesē. Arī miris tu neesi pietiekami miris, lai tevi nemēģinātu nogalināt, tā sakot, pa īstam. Šis nazis, kura parādīšanās ir ne mazāk filozofiska kā visa luga kopumā, ir zīme, kas kalpo dažādām interpretācijas vajadzībām, bet tēmas labā – kā pierādījums tam, ka materiālo pasauli un saprāta radīto domas pasauli saista viena un tā pati enerģija, kas veido savdabīgas pārneses no vienas uz otru.

Pandēmija, kas daļu civilizācijas pie pilnas veselības piespieda atrasties mājas apstākļos, parāva vaļā slūžas, ļaujot pastiprināti pievērsties ne tikai izklaidei, bet arī izziņai, un aizraušanās ar mākslīgā intelekta radošajām iespējām ir kļuvusi tikpat populāra kā metaversa celtniecība, un par to ir dzirdējuši pat tādi laji IT jomā kā šo rindu autore. Neiedomājamu konfigurāciju būves, floras un faunas pārstāvju avatāri, apdzīvojamās vietas reljefa transformācijas, neierobežotas pārvietošanās iespējas, spēļu elementi. Un agri vai vēlu kā vienam no metaversa struktūrformām būtu jāparādās jaunai reliģijai, ja vien par tādu nav uzlūkojams mākslīgais intelekts, bet pagaidām metaversā ir jau pieminētais nazis – kristīgās baznīcas avatārs. Lai gan, līdzīgi kā ar Visuma izpēti, nav drošu ziņu par to, vai visjaunākā jaunā reliģija nav jau radīta. Tikai pieņēmums.

Tēma par teātra mākslas un reliģijas attiecībām ir bijusi klātesoša kopš teātra pirmsākumiem, tomēr tās aktualitāte šķiet viļņveidīga laikā un telpā, atkarībā no tā, ko izvēlamies par atskaites punktu. 20. gadsimta 90. gadu vidus, kas varētu šķist gana labs atspēriena punkts neatkarības laika teātrim, atnesa sev līdzi gan centienus izveidot reliģisku teātri, pie kā piederēja Jāņa Skaņa iestudētā izrāde par Māti Terēzi koncertzālē Ave Sol, gan Regnāra Vaivara 1998. gadā iestudēto Vailda Salomi ar Kasparu Znotiņu kā Jāni Kristītāju, kas, apkarināts ar diviem mākslīgiem falliem, «apleca» Salomi un izraisīja luteriskās baznīcas galvas Jāņa Vanaga iesaistīšanos publiskā diskusijā, kam sekoja Alvja Hermaņa atvainošanās teātra vārdā. Tāpēc esmu pateicīga Regnāram Vaivaram, ka viņš neatteica dalību šajā Tēmā. Savukārt tieši pirms gada Igaunijā tika iestudēta izrāde Dieva zvērudārzs, kas apspēlēja faktu, ka igauņi sevi oficiāli uzskata par ateistisku nāciju, tāpēc aicināju izteikties arī tās režisori Lauru Jānholdu. Neatkarības laika teātris Lietuvā aizsākās ar Eimunta Nekrošus spēka gadu izrādēm, kas visas tā vai citādi aplūkoja cilvēka un Dieva attiecības, Nekrošus pirmā izrāde Latvijā būtu tapusi Jaunajā Rīgas teātrī, un tas būtu bijis Ibsena Brands, bet… Nekrošus aizgāja mūžībā, nedevis mums atbildes, par kādu jauno ticību izrādi būtu veidojis viņš. Paliek vien Kaspara Znotiņa nenospēlētais Brands. Tāpēc Lietuvas režisoru viedokli pārstāv nu jau vidējās paaudzes zināmākais režisors Artūrs Areima. Toties 2023. gada janvāra beigās Brands tomēr ir tapis – uz Dailes teātra lielās skatuves Viestura Kairiša režijā ar Ievu Segliņu titullomā. Šīs izrādes kvalitātes Procesā aplūko Edīte Tišheizere, tomēr vēlos pievērst uzmanību vienam no estētiskajiem risinājumiem – izrādē materializētais Jēzus Kristus, kas Rūdolfa Gediņa personā ar videokameru rokā pārtapis arī mums redzamā Branda disputu partnerī, laiku pa laikam filmē un projicē uz ekrāna savus soļus. Dieva pēdu nospiedumi – redzami un neredzami – ir viena no spēcīgākajām iespējamajām metaforām un ne tikai šajā izrādē. No kristietības viedokļa tie mums atgādina par ūdens virsmu un tuksneša smiltīm, kurās grimst cilvēks, bet ne Viņš. No mākslas aspekta – par mākslinieka radīto darbu atstātajām «pēdām» mūsu emocionālajā pieredzē.

Lai cik svarīga teātra mākslā būtu brīva doma un dumpīgs gars, gribas domāt, ka ikviens mākslinieks būs sajutis neizskaidrojamā klātbūtni mākslas darba piedzimšanas brīdī. Ļoti iespējams, tie ir tikai un vienīgi viļņi un frekvences, ko mēs radām un kas itin drīz būs ne tikai izmērāmas, bet vadāmas un lietojamas apzināti, bet ja nu tomēr izšķiroša ir to četru gramu smagās dvēseles kvalitāte mūsos… Brands runā par jaunu ticību tāpēc, ka ir vīlies baznīcā, kas runā par ticību, bet darbos to neapliecina, un apzinās savu spēku – iedvesmot, vadīt, vest uz jaunu patiesību.

Lai cik svarīga teātra mākslā būtu brīva doma un dumpīgs gars, gribas domāt, ka ikviens mākslinieks būs sajutis neizskaidrojamā klātbūtni

Un vai šī vēlme un šie paši argumenti nav sastopami teātrī? Vecās celtnes nomāc, vecie griesti par zemiem, vecie mūri par šauriem. Un teātris tik tiešām ir devies arī ārpus tempļa. Vienlaikus – jaunais teātris ne tuvu nav pilnībā atgriezies zem skrajām debesīm, tas gluži labprāt ir ielocījies katrā «melnā kastē», ko mākslinieki atkal un atkal izmanto kā universa mikromodeli, juzdamies demiurgi. Kurp vedīs teātra ceļš metaversā, vai tajā būs uzlabota klasiskā teātra «ēka» un vienā izrādē satiksies ne tikai Ursīna Lardī un Juhans Ulfsaks, bet arī dzīvie un mirušie? Savukārt demiurga motīvs ļauj runāt par vēl daudziem citiem simboliem un metaforām, kas ir vienlaikus piederīgi profānai un sakrālai pasaulei – pat neticīgi būdami, mēs varam runāt par upuri un par mūžību, par garu un par piedošanu. Runāt. Un atšķirībā no vidējās paaudzes aktieriem izrādījās, ka jaunajiem teatrāļiem runāt par sevi un ticību, par garīguma meklējumiem un arī par saviem maldiem ir viegli. Vai vismaz vieglāk. Arī tā ir brīvība. Tāpat kā jaunu nozīmju piešķiršana simboliem, riskējot tapt nesadzirdētiem, ko pierādīja Sanders Raudseps Daugavpilī, un topot godinātiem, kā Imants Lancmanis par gleznām, kurā Jaunās Derības svēto prototipiem kalpojuši Pilsrundāles ļaudis. Par reliģisku simbolu izmantojumu jaunu mākslas darbu radīšanā un performances elementiem, pieminot arī atsevišķas Latvijas teātru izrādes, raksta mākslas teorētiķe Auguste Petre.

Visbeidzot Tēmā lasāma saruna, kurā piedalās mācītājs Krists Kalniņš, kurš, nācis no mākslinieku ģimenes, reiz bija vēlējies kļūt par aktieri, un aktieris Vilis Daudziņš, kura diskusiju kultūra un intelekts ir vispārzināma vērtība, ko ļauts novērtēt Žižeks. Pītersons. Gadsimta duelis skatītājiem.

Pārlūkojot neatkarības laika teātra hroniku, acīmredzama ir Latvijas teātra iekļaušanās Eiropas kristīgajā tradīcijā, jo izrāžu skaits, kas saturiski vai estētiski atsaucas uz kristietības motīviem, ir mērāms vairākos desmitos, un nereti par to signalizē pat izrādes nosaukums, piemēram, Jūdas skūpsts, Lūgšana resnajai tantei, Eņģeļi Amerikā, Dieva indes un velna zāles – apzināti izvēlos izrādes, kuru saturs ir šķietami tāls no reliģiska rakstura… Uz Latvijas skatuvēm pēdējos gados aktieru iemiesotā veidā, nejautājot pēc viņu reliģiskās pārliecības, uznācis ne tikai Kristus, bet arī Romas pāvests Benedikts XIV un zemāka ranga priesteri, tēmu lokā ir islāms, budisms un hinduisms, un pat piederība Jaunajai paaudzei, tāpēc likās svarīgi sākt diskusiju par teātra mākslas un reliģijas mijiedarbi, nepretendējot dažās žurnāla lappusēs izsmelt to, kas krājies gadsimtiem senā akā.