Karš un kariņi

Ir marts. Mums blakus notiek pilna mēroga karš jau gadu un x nedēļas. Varētu rakstīt, ka ceru, ka, kad numurs nonāks jūsu rokās, tas būs jau beidzies. Bet tik naiva es neesmu.

Un mēs paši nemitīgi lienam frontes ierakumos, lai viens otru apmētātu zākām un neiecietību. Raksturojot savu sajūtu par mūsu sabiedrību jau kopš 2020. gada marta, man acu priekšā parādās tāda videospēļu stila aina, kur mazi virtuāli cilvēciņi dzīvo savu dzīvi, starp viņiem tiek iemests priekšmets, un cilvēciņi momentā izkārtojas frontes līnijās viens pret otru ap šo priekšmetu. Un šaudās ar saviem virtuālajiem ieročiem, un kliedz. Pēc kāda laika cilvēciņiem apnīk, viņi sāk pa vienam pamest aktīvo šaudīšanos, dodas tālāk savās gaitās, un tad viņu starpā atkal tiek nomests cits priekšmets, cilvēciņi atkal sadalās grupās – par, pret, neitrālajos un vienaldzīgajos –, un grupas vairs nesastāv no tiem pašiem cilvēciņiem. Tie, kuri plecu pie pleca karoja, kad pirmais priekšmets iekrita starp viņiem, tagad jau karo viens pret otru. Un šis process atkārtojas neskaitāmas reizes. Ar laiku cilvēciņi aizvien retāk pamet karošanu, lai dotos savās ikdienas gaitās, bet vienkārši nomaina savu pozīciju frontē atkarībā no priekšmeta un sava viedokļa par to. Šo gadu laikā, pārdzīvojot pandēmiju un piedzīvojot Krievijas iebrukumu Ukrainā, šķiet, ka priekšmeti, ko starp mums, cilvēciņiem, iemet, lai mēs sāktu viens otram matus plēst, ir kļuvuši mērogā tik niecīgi, ka reizēm ir jāpiepūlas, lai saskatītu, par ko tieši mēs karojam, toties ieroči ar laiku kļuvuši asāki un jaudīgāki. Gadās, ka pat vienkārši aiz pieraduma un inerces izduram kaimiņam aci.

Tie, kuri pārmet citiem cenzūras mēģinājumus, paši citā situācijā kļūst par cenzoriem, kuriem vārda brīvība ir tik būtiska, citā jautājumā liedz otram izteikties vai uzskata, ka cita izteikumi nav vērā ņemami, kas grib «atkrieviskot Latviju», paši regulāri izmanto krievu valodu, kas baudījuši demokrātijas augļus plašajā pasaulē, pēkšņi iestājas pret demokrātiskām vērtībām pašu zemē. Un visas puses viena pret otru izmanto nozīmi zaudējušo lamuvārdu «putinists».

Es esmu nogurusi no ar pirkstiem bakstīšanas, no bezgalīgajām kaislīgajām komentāru diskusijām sociālajos tīklos un mediju portālos. Es esmu nogurusi nezināt un tad uzzināt, kurš par ko ir apvainojies, baidīties, ka kāds atkal mani nav pārpratis, pārmest sev par būšanu pārlieku uzbāzīgai feministei un tad atkal par būšanu nepietiekamai feministei.

Kā šos mazos kariņus apturēt, es nezinu. Arī šī numura Tēmas galvenais varonis nedāvā ilūzijas, ka dzīve varētu mainīties. Es ceru, ka skolās tagad māca diskusijas kultūru, jo tādā veidā, kā mēs apēdam savus līdzcilvēkus šobrīd, sarunāties uz priekšu vienkārši nav iespējams.

Kas zina, varbūt tā ir veiksmīga putļera taktika, vai varbūt ar vakcīnām mūsos injicēta neiecietības deva, pret kuru grūti atrast pretindi. Laiku pa laikam teātris prot nostrādāt kā pretinde. Es gribētu, kaut biežāk tā būtu.