Dieva čuksti un čauksti

Dieva čuksti un čauksti meklējami nevis kaut kur «šeit» vai «tur», bet «starp», un, manuprāt, nevis reliģijās vai cilvēku sarakstītajās grāmatās par Dievu. Varbūt Dievs ir tas saldūdens, no kura mēs esam cēlušies un kurš uztur mūs pie dzīvības. Visas reliģijas manā skatījumā ir mīti/mitoloģijas, kurās pārpilnām simbolu un metaforu. Ja mēs uzmanīgi pārlūkotu visus reliģiskos mītus, ieraudzītu daudz atkārtojumu, kuri ir cieši saistīti ar dabu vai cilvēka pirmatnējo juridisko statusu.

Es personīgi nedomāju, ka kāda reliģija vai iztēlotais dievs būtu pārāks. Mani tikai apbēdina fakti, ka reliģiskie kari ir nogalinājuši vairāk cilvēku nekā politiskie, protams, pati reliģija būtībā arī ir politiskā sfēra.

Nākamais dīvainais moments – reliģiju iedalīšana vecās un jaunās. Man personīgi šķiet, ka gan šamaņu, gan pagānu, gan Grieķijas vai Romas mitoloģijas reliģiju pasaule ir pielīdzināma mūsdienās eksistējošām. Viss ir cieši saistīts, jo tas ir cilvēka fantāzijas auglis, gluži tāpat kā teātris, kino, mūzika, māksla, dzeja utt., tāpēc manas attiecības ar reliģijām ir radošas. Es mēdzu palasīt tā sauktos Svētos Rakstus gluži tāpat kā jebkuru citu grāmatu. Dievišķie simboli, tādi kā Kristus vai Prometejs, manā skatījumā ir līdzīgi, jo abi ir upuri – kaput (ebr. Kapparoth, upuris). Teātrī, izrādēs, izmantodams Kristus simbolu, caur viņu vēlos pasniegt upura/uzupurēšanās atspulgu. Manā daiļradē upuris ir daudz kas: cilvēks, kas nav spējīgs iejusties sabiedrībā, atstumtais, citādais, nomales cilvēks, nonkomformists, tāpat kā pats Jēzus vai Prometejs.

Izrādēs izmantoju arī vairāk reliģisko simbolu no dažādiem Svētajiem Rakstiem, jo tie ir iespiedušies cilvēku apziņā un zemapziņā. Tādiem simboliem, domāju, bieži pat nav vajadzīgs paskaidrojums. Tie jau eksistē mūsos, bet, nokļuvuši mākslas laukā, tie tikai vēl vairāk pastiprina skatuvisko sajūtu, apvieno auditoriju, jo tie mums ir skaidri saprotami arhetipi. Piemēram, izrādē Par labāku pasauli pēc Rolanda Šimmelpfenniga lugas motīviem viena no fināla ainām balstīta Kristus krustā sišanas stāstā, kad aktiera ķermenis kļūst par Kristus ķermeni, vēlāk tas tiek nomazgāts un noguldīts uz citas aktrises ceļiem kā Mikelandželo Pietà skulptūrā. Citi aktieri pa to laiku dalās ar vīnu un ēd maizi. Šeit darbojas personāži – cilvēki, kuri piedalījās karā, karoja, ziedoja sevi. Tiek uzdots jautājums – vai ir iespējama atgriešanās, augšāmcelšanās uz normālu pasauli, normālu dzīvi, kura pastāvēja pirms aiziešanas karā. Kā vajag atgriezties sevī, kā vajadzētu iztīrīt PTSD (posttraumatiskā stresa sindroma – red.) stigmas? Vai tas ir iespējams? Vai viņi turpinās klejot kā upura simboli, atgādinot mums par sāpīgo pieredzi? Būtībā man nepatīk skaidrot izrādē iesaistītos simbolus/metaforas, kas nav obligāti saistīti ar reliģiju. Tas man atgādina zādzību. Es radu interpretāciju lauku, kur skatītājs pats izveido savu naratīvu, bet, atbildot, ko es ar to esmu domājis, es jūtu, ka apzogu viņus un viņu iztēli. Iekšējais saturs vienmēr būs dziļāks par vārdiem.

Cilvēki bieži vien apzināti nesaprot, kā viņi nokļuvuši vienas vai citas reliģijas laukā. Ar to es domāju, ka vairums cilvēku reliģiju pārņem kā mantojumu no savas ģimenes, tautas, dažādiem atšķirīgiem apstākļiem. Viņi akli iet pa reliģisko ceļu, nepainteresējušies par vēsturi, aizvēsturi, to, kā, kad, kāpēc, kādos apstākļos viena vai cita reliģija radusies. Neapšaubu cilvēku izvēli, bet man personīgi ir svarīga apzināšanās, intelekts, sajēga. Jebkurā gadījumā es ticu cilvēkam, cilvēcei, lai arī cik nežēlīga un netoleranta tā būtu, utt.

Zinu, ka ir tie, kas «redz un dzird», bet ir arī tie, kas «neredz un nedzird». Visiem piemīt tāds vai citāds viedoklis, un nepastāv labāks vai pareizāks viedoklis, svarīgs ir dialogs, nevis galējības, fanātisms. Mēs visi esam dabas daļa, un mēs visi tai piederam.

Man patīk lasīt, skatīties dokumentālo kino par dabu, par floru un faunu, par senām ciltīm, par mūsdienu ciltīm, par dažādu pasaules zemju cilvēkiem un reliģijām, tā es sev varu izveidot kaut kādu skaidrāku attēlu, kur es esmu un kur dzīvoju. Protams, esmu cieši saistīts ar kristietību, jo piedzimu tajā zemē, kur šī reliģija tevi, tev vēl neko nezinot, neko nesaprotot, esot neapzinīgam, ievelk savā «tērpā». Piemēram, mani vecāki, kuri nav reliģiozi, kuriem pat nav apzināts viedoklis par kristietību, nokristīja mani dažu mēnešu vecumā.

Zinu, ka ir tie, kas «redz un dzird», bet ir arī tie, kas «neredz un nedzird»

Tā sanāk, ka esmu neapzināti pieskaitīts kādai draudzei, kaut arī neesmu reliģiozs. Protams, es varētu nokārtot dokumentus, lai būtu nošķirts no baznīcas, bet uz to skatos kā uz birokrātiskumu, kurš neievaino manu apzinīgumu.

Droši vien vairums saprot, ka reliģijas radās kā mēģinājums paskaidrot, kā, kas un no kurienes radies; kā mēģinājums apvienot kopienas, ieviest morālo tīklu, kurš būtu pamats taisnīgumam un cilvēcībai, jo tobrīd, kad veidojās pirmās reliģijas, zinātne vēl nebija augsti attīstījusies, bet cilvēkus nomocīja pasaules rašanās un cilvēka eksistences jautājumi. Pašlaik mēs dzīvojam zinātnes un algoritmu pasaulē. Reliģijas, kuras nebūs spējīgas atjaunoties, pielāgoties jaunajai ērai, kļūs par senajām – mitoloģiskajām. Es domāju, ka svarīga ir pati ticība, ticības kustība. Nav svarīgi, kam, uz ko, bet pati cerība, jo pretējā gadījumā neuzvarēsim bezjēdzību, salūzīsim.

Tulkojusi Indra Brūvere