Skaistums ir viens no Dieva vārdiem

Kad man lūdza uzrakstīt eseju par reliģijas (vai baznīcas) un teātra estētikas tēmu, teicu, ka esmu tiesīgs rakstīt tikai savu izrāžu kontekstā, un tas no manis arī tika gaidīts. Taču, tikko iesāku rakstīt, uzreiz pārlasot, sapratu, ka rakstīt par savām izrādēm izklausās pēc taisnošanās, lielīšanās vai paskaidrojuma (par sliktu uzvedību) rakstīšanas skolā. Nejūtos vēl tik vecs, nevarīgs un trūcīgs, lai par savām izrādēm rakstītu pats. Lepnums? Lepnība? Esejas strupceļš? Jā un tomēr nē. Jebkuru mākslas darbu ieteicams aplūkot apkārt notiekošā ietvarā vai, citiem vārdiem runājot, apkārt notiekošā kontekstā. Filmā Forests Gamps ir epizode TV sarunu šovā, kur uz vadītāja jautājumu par Ķīnu Forests cita starpā atbild: «(..) un Ķīnā cilvēki nekad neiet uz baznīcu», uz ko otrs studijas viesis Džons Lenons vaicājoši piebilst: «Nav reliģijas?» Vadītājs cenšas izklausīties līdzjūtīgs: «Grūti ko tādu iztēloties», bet Lenons viņam nepaliek parādā ar Alises Brīnumzemē Kāpura cienīgu piebildi: «Nav grūti, ja vien pietiekami ilgi iztēlojies, Dik.»

Es vienmēr skatuvi esmu vēlējies pārvērst tuksnesī un visu pasauli par teātri

Vēlāk Džons Lenons par iztēli uzrakstīs un nodziedās dziesmu angļu mēlē, bet Svētā Brigita šajā brīdī jau daudzus gadsimtus uz mēles iztēlojas Pestītāja pieskārienu. Par Svēto Brigitu parunāsim vēlāk. Arī man nav grūti iztēloties, ka baznīca, reliģija un ticība kādreiz kļūs par vienotu jēdzienu, vienu vārdu un visi cilvēki to izrunās vienā mēlē. Kādreiz. Ne drīz.

Savā aktiera diplomdarbā Pētera Krilova un Fjodora Dostojevska Brāļos Karamazovos es spēlēju Aļošu, cilvēku, kuram tomēr nav lemts būt par mūku. Nav lemts, jo viņa Skolotājs, viņa Meistars nomirst, pirms nāves novēlot Aļošam doties pie cilvēkiem, lai Aļoša studētu tos un skolotu. Nu jau pie cilvēkiem esmu diezgan daudzus gadus, esmu pats bijis skolotājs, bet joprojām tāds nejūtos, nejūtos meistars. Es pats izvēlos tā nejusties. Varbūt pie cilvēkiem neesmu bijis pietiekami, varbūt nemanot esmu palicis mūkos. Mūki vispirms atteicās no pasaules un devās tuksnesī, bet pēc tam atgriezās pasaulē un vēlējās visu pasauli padarīt par klosteri. Ar mani, manu ticību, reliģiju un mana teātra estētiku ir līdzīgi, es vienmēr skatuvi esmu vēlējies pārvērst tuksnesī un visu pasauli par teātri. Un vēlos joprojām. Daudzi man piedēvē baznīcas estētikas izmantošanu teātrī, lai gan es pats teātrī labprātāk nodarbojos ar primitīviem alu zīmējumiem un anatomiju. Mani vienmēr vairāk ir interesējuši kristietības šamaniskie pirmsākumi katakombās, jo, slēpjoties katakombās, kristiešiem pārāk nerūpēja savu lūgšanu sanāksmju vietu dekorēšana. Reliģiskā estētika manās izrādēs ir tikai tik, cik revanšs par tiem jokiem, ko Baznīca un reliģiskā domāšana ir īstenojusi pret mākslu un teātri visos iepriekšējos laikmetos. Bet es tomēr vados no pārliecības, ka viss, kas ir izgatavots ar rokām un vārdu, ir dzīvs un Dievam tīkams, jo tam ir Radītāja zīmogs. Un es teātrī vienmēr esmu tiecies pēc Dieva žēlastības. Esmu pārliecināts, ka telpas, kustības un runas skaistums ir viens no Dieva vārdiem. Ne velti 44. psalmā ir teikts: «Tu esi skaistāks par visiem cilvēkiem; žēlastības runa kustina tavas lūpas, jo Dievs tevi ir svētījis mūžīgā telpā.» Tas ir pravietojums par Mesiju. Dieva žēlastība, manuprāt, pirmkārt, nozīmē skaistumu, kustības un runas pievilcību, otrkārt – iekšējo laipnību, labestību un tikai tad Dieva dāvanas Viņa radītajā telpā. Iespējams, ortodoksāli noskaņotiem cilvēkiem distance starp ārējo un iekšējo skaistumu šķiet pārāk tāla, lai tie abi atrastos zemeslodes ekvatora vienā pusē. Jā, vispārpieņemtajā skatījumā vārdi «skaistums», bet it īpaši «elegance» un «teatrālums» ir ārējas īpašības. Turklāt ir izplatīts priekšstats, ka ārējais ir miesīgs, materiāls, bet Baznīca, Dievs ir garīgs, «nemateriāls». Līdz ar to rodas pārprasts garīgā pretnostatījums materiālajam, teatrālajam, kas parasti noved pie Baznīcas un teatrāla skaistuma pretnostatīšanas. Nepiekrītu. Es domāju, ka tas ir maldīgs viedoklis. Varu teikt, ka daudzas reizes teātrī esmu sastapis sejas, kas ārēji, pēc miesīgā skaistuma standartiem, ir neglītas, bet tās ir skaistas, jo caur tām uz skatuves mirdz dievišķais skaistums.