Izrādē Nelabie. Pēc Dostojevska Krišjānis savu Nikolaju Stavroginu izkāpina līdz absolūti augstākajai pakāpei. Foto – Matīss Markovskis
Izrādē Nelabie. Pēc Dostojevska Krišjānis savu Nikolaju Stavroginu izkāpina līdz absolūti augstākajai pakāpei. Foto – Matīss Markovskis

Mesties iekšā nezināmajā

Valmieras drāmas teātra aktieris Krišjānis Strods

Gribētos runāt par šo Valmieras drāmas teātra kursu kā veselu kopumu, jo apbrīnojami, cik viņi kopā ir spēcīgi un spējīgi jaunie profesionāļi. Šeit noteikti ir jāpiemin Indras Rogas un Mihaila Gruzdova nopelns šo jauno aktieru attīstīšanā un skološanā. Man šoreiz ir tas gods rakstīt par vienu daļu no šā kopuma, proti, par Krišjāni Strodu.

Valmieras teātrī mēs nonācām gandrīz reizē. Es kā režisors, viņš – kā aktieris, bet galvenais, mēs ieradāmies jaunu pārmaiņu priekšā, proti, teātrī sākās rekonstrukcija, kura vēl joprojām turpinās. Ar Krišjāni esam tikušies divos iestudējumos. Mūsu pirmā tikšanās notika 2021. gada Valmieras vasaras teātra festivālā, izrādē Cilts, bet nākamā – Antonio Buero Valjeho lugas Liesmojošā tumsa iestudējumā.

RITEŅI UN GARŠVIELAS

Pirms smalkāk un rūpīgāk aprakstu savus novērojumus par Krišjāņa kā aktiera spējām, vēlos nedaudz pastāstīt par Krišjāni kā par kolēģi un draugu ikdienā. Atceros, ka, iestudējot izrādi Cilts, Krišjānis slimošanas dēļ nevarēja piedalīties mēģinājumu procesā no paša sākuma. Bet, kad viņš ieradās Valmierā, atbraucis ar velosipēdu no Siguldas, tas jau radīja zināmu pirmo iespaidu par Krišjāni. Tā kādu pēcpusdienu mūsu pirmā saruna izvērtās tieši par velosipēdiem, Krišjānis detalizēti un pamatīgi man izstāstīja visu par savu riteni un tā tehniskajiem parametriem. Tas bija ļoti interesanti, jo arī pats savulaik biju aizrāvies ar velosipēdiem, tiesa gan, ļoti amatieriskā līmenī. Tā mēs arī iepazinām viens otru labāk, jo abi sapratām, ka velosipēdā ir kaut kas īpašs un ceļš, kuru tu veic, ir sava veida meditācija, kas lieliski palīdz sakārtot domas un relaksēties.

Krišjānis ir ļoti kārtīgs cilvēks sadzīvē, noteikti daudz kārtīgāks nekā es. Iestudējot izrādes Valmierā, nakšņoju aktieru kopmītnēs, kur virtuvē var redzēt Krišjāņa iekārtotu ēdienu un garšvielu plauktiņu. Tajā gandrīz alfabētiskā secībā precīzi sakārtotas visdažādākās piedevas ēdienam un garšvielas, kuras tad viņš arī liek lietā. Šķiet, ka Krišjāņa zināšanas par kulināriju varētu pielīdzināt arī viņa arvien pieaugošajām zināšanām un meistarībai, atrodoties uz skatuves. Atminos, ka vienreiz cepeškrāsnī bija ievietota tukša panna. Kad jautāju, kāpēc tā jādara, Krišjānis atbildēja, ka tas ir nepieciešams, lai pannai atvērtos kādas īpašas poras, kuras ir svarīgas, gatavojot ēdienu. Šeit droši vien var vilkt tiltu, kas tālāk stāsta par Krišjāni kā aktieri, kurš sevi jau ļoti spilgti ir pieteicis Latvijas teātra vidē.

STARP REDZĒŠANU UN NEREDZĒŠANU

Kad mēs sākām strādāt pie Liesmojošās tumsas, es zināju, ka Krišjānim vēlos dot Karlosa, bet Akselam Aizkalnam – Ignasio lomu. Tās ir divas galvenās lomas šajā lugā. Krišjānis jau no pirmajiem mēģinājumiem bija ārkārtīgi mērķtiecīgs, šķiet, viņš ātri uzķēra Karlosa nestās idejas un pārliecību, ar kādu jaunieši dzīvo neredzīgo internātā. Luga ir ļoti sarežģīta, stāsta par visai komplicētām lietām, un tajā ir daudzas atsauces arī uz sava laika sistēmu un iekārtu, kāda valdīja Spānijā Fransisko Franko režīma ēnā. Interesanti, ka Krišjānis atrada, manuprāt, precīzu atainojumu cilvēkam, kurš nes šo traģisko likteni starp redzēšanu un neredzēšanu. Darbojoties partnerībā ar Akselu Aizkalnu, viņš atvēra daudzus ļoti būtiskus un svarīgus jautājumus par sabiedrību un tās vēlmi mainīties vai domāt citādāk.

 

Ar Krišjāni ir ļoti viegli strādāt, jo viņš kaut kā intuitīvi uzticas režisoram. Viņš nepieprasa ārkārtīgi garus skaidrojumus, bet ir gatavs mesties iekšā nezināmā zonā un meklēt tajā atbildes. Katrā ziņā Krišjāņa aktieriskais spektrs tikai palielinās.

Žurnāli