«Kā iet?»

Laiku pa laikam pārdomāju Teātra Vēstneša struktūru un to, ko tā par mums pašiem pastāsta. Un saprotu, ka ir labi domāts – lasītāja uzmanību masīvi vērst uz visu Latvijas teātrī notiekošo. Dot telpu katrai kustībai un mazliet pievērsties ārpus valsts robežām notiekošajiem teātra procesiem. It kā tie būtu kaut kas, kam ar latviešu teātri nav īsti sakara. Tas ir tāds viņējo teātris. Kamēr mēs, Latvijā, veidojam savējo.

It kā tā ir, jo katras zemes teātris dziļi sakņojas savā sabiedrībā un kultūrā. Un tās savā starpā daudzos līmeņos atšķiras tik ļoti, ka pārņemt tiešā veidā var maz ko. Un tomēr tā nav. Ne tikai tāpēc, ka nu jau gadus trīsdesmit brīvi pa pasauli ceļo gan teātra praktiķi, gan kritiķi, gan skatītāji. Un šodien uz Latvijas teātru skatuvēm, lielākoties ar nobīdi laikā, redzam Eiropas teātrī vēl pagājušajā gadsimtā atrastus paņēmienus, kas sen jau iegūluši konvencionālos izteiksmes līdzekļos. Kamēr pie mums, Latvijā, tie nāk kā svaigs, jauns vārds. Par šo dīvaino izolētību un Eiropas teātra panākšanu ar iekavēšanos laikā varbūt nebūtu pat vērts runāt, ja vien šobrīd teātris vācvalodīgajās zemēs (un atšķirībā no lielajām kaimiņu kultūrzemēm – Lielbritānijas, Francijas, Itālijas – šis ir attīstījies par teātra valodas, formu līderi pasaulē) ar visām progresa lokomotīvēm priekšgalā nebūtu vairākos plaši apspriestos gadījumos iebraucis grāvī. Un tagad profesionāļus nodarbina jautājums – kā no turienes tikt laukā?

Par to ir vērts runāt un kopā domāt tāpēc, ka, manuprāt, Latvijā vispār nebūtu vērts braukt tajā grāvī iekšā. Nevis ar nobīdi laikā iebraukt turpat un pēc tam gadiem domāt, kā tikt ārā.

Vienu no šādiem grāvjiem piedzīvoja Berlīnes Volksbühne am Rosa Luxemburg Platz tālajā 2017. gadā. Un tikai 2022./23. gadā viens no spēcīgākajiem Eiropas teātriem sāk piedzīvot skatītāju atgriešanos. Otrā grāvī guļ katastrofu piedzīvojušais divu progresa lokomotīvju – Nikolasa Štēmana un Sebastjana Blomberga – vadītais Cīrihes dramatiskais teātris, kas ir kļuvis par sarunas tēmu profesionāļu vidū visu šo sezonu, kulmināciju sasniedzot 2023. gada februārī. Un trešais ir Matiasa Lilientāla radikāli reformētais teātris Münchner Kammerspiele, kuru reformu laikā masveidā pameta skatītājs. Viņa vadības trešajā sezonā kritiķi sāka rakstīt atzinīgas recenzijas, bet realitāte ir tāda, ka arī Lilientāla pēctecei nav izdevies cilvēkus atdabūt atpakaļ skatītāju zālē tādā skaitā, lai nebūtu neērti tur iet iekšā. Un pēc karstajām diskusijām attiecībā uz Cīrihes teātra krahu dienas kārtībā ir nonākusi arī Minhenes Kammerspiele. Šie trīs pieder svarīgākajiem vācvalodīgās telpas teātriem. To vadītāju ambīcijas bija kļūt par tādām kā teātra attīstības bākām – rādīt ceļu. Kā teātrim būt mūsdienīgam un reaģēt uz pasaulē notiekošo. Bet izrādījās, ka skatītājs nav gatavs ilgtermiņā skatīties, ko teorētiķi viņam grib iestāstīt par vērtīgu esam. Te jāpaskaidro arī, ka komercteātris ar Kūnija komēdijām vispār nav šā skatītāja prasību lokā, jo valsts dotētajos teātros nekas tāds netiek principā izrādīts. Cilvēkus interesē nopietnas sarunas. Bet skatītājs nav gatavs atbalstīt teātri tikai kā sociālā aktīvisma veidu, lai cik nopietni jautājumi tur arī tiktu izvirzīti. Tad cilvēki drīzāk izvēlēsies palasīt padziļinātus pētījumus, kas atrodami jaunākajās grāmatās un citos mūsdienu medijos. Arī iekļaujošā prakse pati par sevi vēl nav pietiekams arguments, lai nāktu atpakaļ uz teātri, kur skatītāju visdrīzāk sagaida konceptuālas domu cilpas ārkārtīgi nabadzīgā teātra medija izpildījumā.

VB BĒDU STĀSTS

Bet šoreiz par Berlīnes Volksbühne am Rosa Luxemburg Platz (turpmāk – VB). Par to, kā viņi mēģina atrast tādu saikni ar skatītāju, kas strādā. Īsi atgādināšu vēsturi. Viens no Eiropas svarīgākajiem teātriem tika iznīcināts, pateicoties kāda Berlīnes politiķa priekšlikumam – nomainīt repertuāra teātra vadītāju pret mākslas muzeja vadītāju, proti, uzaicinot Londonas Tate modernās mākslas galerijas bijušo direktoru Krisu Derkonu. Viņš attīstīja programmu ar projektu sēriju, kas jau esošajā Berlīnes praksē daudzus gadus – gan Hebbel am Ufer, gan Sophiensaele – piedāvāja gana interesantāku paleti. Mēģinājums oriģinālo un savdabīgo, ko bija attīstījusi VB, aizstāt ar modes tendencēm beidzās pēc Derkona vadības septiņiem mēnešiem. Jo bija beigusies nauda. Turklāt speciāli šim startam valsts bija piešķīrusi vairākus miljonus eiro pa virsu.