Viļņi

Gribu saņemties un uzrakstīt, kāpēc šī izrāde man šķiet piedzīvošanas vērta. Vairāk vai mazāk protu racionāli izstāstīt, kāpēc man izrādes nešķiet lieliskas, lai gan saprotu, ka daudzi to izlasa vairāk emocionāli. Lai izanalizētu to, kas nokļūst manā smadzeņu folderī «labs», parasti pietrūkst valodas instrumentu, varbūt pacietības.

Man nepatīk vispārinošas intonācijas, kas grib pārvērst individuālas patiesības universālā taisnībā. Varbūt vienīgi kā provokācijas, un arī tās ir apnicīgas. Vispārināšana, nepieļaujot alternatīvu, šķiet vardarbīga. Īpaši, ja to veic kāds no malas. Metaforu gribas izaudzēt pašam.

Ingas Tropas Pārcēlāja sagaida mani ar pirts smaržu un mulsumu par apaviem un tumšo telpu, kurā orientēties nepalīdz, pirmkārt, gultas krēslu vietā, otrkārt, to apļveida izkārtojums. Inga palīdz atrast skatītājiem savas gultiņas, liek apgulties un apsegties. Horizontālais stāvoklis un spēcīgā smarža, it kā kāds būtu kvēpinājis kadiķa zaru, iekodē smadzenēs šo pieredzi kā unikālu. Izrādei ir potenciāls palikt ķermeņa atmiņā, stimulējot maņas, kam teātris reti tiek klāt. Gultiņa šķiet neparasti ērta. Varbūt tāpēc, ka iepriekš neviens teātrī nav piedāvājis apgulties. Varbūt tāpēc, ka ķermenim patīk būt taisnam. Smadzenes gan, veca ieraduma vadītas, griež galvu pret aktrisi un brīvo telpu zāles vidū, kam pēc iepriekšējas pieredzes piedēvēju spēles laukuma funkciju, mēģinot uzminēt, kā notiks izrādes rādīšana un redzēšana.

Inga stāsta garu ievadu, nenorādot, kādā pozā/pozīcijā būtu vēlams to piedzīvot, tāpēc to pavada audumu čaboņa un grozīšanās. Vēlāk Inga aicina iekārtoties ērtāk un ļauties, sadalot izrādi, piedāvājot prologu kā komentāru un paskaidrojumu tam, kāpēc mēs dzirdēsim un piedzīvosim tieši šo stāstu. Šāds paņēmiens teātrī ir izmantots bieži – sagaidīt skatītāju kā personai bez lomas (ja tas vispār sabiedrībā ir iespējams), aicināt ieņemt vietas kā telpas saimniekam, gidam, pavadonim un pastāstīt, kas turpmāk notiks, lai pēc mirkļa kļūtu par pilntiesīgu aktieri ar tēlu, tēla dzīvi, tēla uzvedību, raksturu un tā tālāk. Šeit neparastais skatītāju novietojums telpā liek pieķerties šai robežai ciešāk. No otras puses, Inga, kura sagaida mūs, un Inga, kura stāsta stāstu, gluži nepakļaujas sadalījumam aktrise versus tēls. Jo Ingas varone šajā izrādē ir viņa pati.