Spoguļojot šausmas latviešu gaumē
Par Daugavpils teātra izrādi «Latviešu šausmu stāsti»
Mēdz teikt, ka bailēm ir lielas acis. Nudien, arī teātra kritiķiem, bez šaubām, šoreiz ir lielas acis, dodoties uz Daugavpils teātri, lai pieredzētu režisora Georgija Surkova mistisko drāmu Latviešu šausmu stāsti, jo izvēlētā tematiskā ievirze nav ne tas vieglākais uzdevums, ne arī ikdiena teātrī Latvijā. Kādas ir šausmas latviešu gaumē?
ŠAUSMU SAKNES
Lai arī diži stāstnieki, senie latvieši ar spoku stāstiem tomēr pārlieku neesot aizrāvušies. Spoki pašmāju folklorā ienāk vien jaunāko laiku teikās, nereti tiekot saistīti ar konkrētu pili, pilskalnu vai apdzīvotu vietu. Arī latviešu dramaturģijā šausmu motīviem ir zināms deficīts. Par šausmu motīvu, tiesa, simbolos balstītu, ieviesēju pašmāju dramaturģijā varam uzskatīt nevienu citu kā Raini ar viņa ideju drāmu Spēlēju, dancoju (1915), kas pieteikta kā velnu nakts piecos cēlienos un kurai aizmetņi nāk no Raiņa bērnības Randenes muižas rijā[1]. Literatūrzinātniece Bārbala Simsone Raiņa lugā radīto pasauli dēvē par gotisku vidi, lai arī sakņotu folklorā, tomēr lasāmu kā sava veida vampīrstāstu[2].
Spoku stāstus ēnu teātra valodā Liepājā jaunākā vecuma teātra skatītājiem izrādē Šausmu stāsti latviešu gaumē (2015) rādīja Jauniešu teātra studija, spoku stāstus savulaik pusaudžiem stāstīja arī Kārlis Krūmiņš izrādē Šausmu autobuss (Latvijas Nacionālais teātris, 2016), bet šoreiz režisora Georgija Surkova iestudējumā tie vairs nav vis bālģīmju spoku stāsti, bet jau šausmu stāsti, turklāt – pieaugušajiem.
Par šausmām uzskatāmas gan ārkārtīgi lielas bailes, gan arī nepatīkama satraukuma pilns stāvoklis, pirms notiek kas ārkārtīgi nevēlams, arī bīstams. Šausmu literatūrā latviešu rakstniecībā, Simsones vārdiem raksturojot, saskatāma vien «saujiņa autoru». Padomju okupācijas laikā bailes, kas sakņotas pārdabiskajā, literatūrā izdzēsa, jo tās ir tuvu reliģiskajam pārdzīvojumam, ikdienā nodrošinot jau cita veida – padomju laika šausmas – un ienesot tajā jau citus briesmoņus.
Uz teātra skatuves Jaunajā Rīgas teātrī esam redzējuši Latviešu stāstus (2004), Latviešu mīlestību (2006), jau pat Jaunos latviešu stāstus (2021), iezīmējot šīs stāstniecībā balstītās, ar dokumentalitāti krustotās pieejas pēctecību. Taču režisors Georgijs Surkovs uz skatuves atdzīvina Latviešu šausmu stāstus, iedvesmojoties no šausmu žanra pētnieces Bārbalas Simsones sastādītā latviešu autoru krājuma Latviešu šausmu stāsti (Zvaigzne, 2016).
Viens no šī krājuma stāstiem – Vizmas Belševicas Baltā sieva – režisora Valtera Sīļa iestudējumā atrada vietu Latvijas Nacionālā teātra kovidpandēmijas laika digitālajā repertuārā (2020), pārtopot par teātra sienās iemājojušas pašnāvnieces spokošanos Zoom platformā Madaras Botmanes digitāli baisajās metamorfozēs. Pirms tam jau slavu izpelnījās viena no krājuma stāstu autoriem – Jāņa Ezeriņa – stāsti režisora Elmāra Seņkova veidotajā ekspresionistiskajā traģikomēdijā Ezeriņš (Latvijas Nacionālais teātris, 2014).
Savukārt latvisko sakņu skatuviskiem meklējumiem, kas vērsti uz migrācijas un integrācijas tēmām, Georgijs Surkovs ar Valēriju Surkovu pievērsušies jau iepriekš, kopīgi radot dokumentālā teātra izrādi Savā vietā (Dirty Deal Teatro, 2014). Katrs no septiņiem dokumentāliem stāstiem atklāj esošo un bijušo Latvijas iedzīvotāju individuālo piederības sajūtu un izpratni par savu kaktiņu uz zemes, spēles laukumu piepildot ar sēklu pilniem čiekuriem.
REŽISORA IZVĒLE
No divdesmit krājumā publicētajiem stāstiem režisors iestudējumam ir izvēlējies sešus uzrakstīšanas laikā un šausmu reģistrā atšķirīgus stāstus, ļaujot klejot pa dažādu laika posmu latviešu šausmu literatūras takām un tiecoties katram no stāstiem atrast arī savu skatuves valodu. No atsvešinātas pārstāstīšanas, kopā ar aktieru ansambli – Zandu Mankopu, Agnesi Laicāni, Egilu Viļumovu, Ritvaru Gailumu, Marģeru Eglinski, Kārli Tolu, Jūliju Ļahu, Kristīni Veinšteinu – ieaicinot izrādes noskaņā un kapu sveču gaismā atstāstot Ralfa Kokina Engures kapsētas zilā zārka stāstu, līdz pārlieku mūsdienīgotai ilustrācijai izrādes izskaņā par modernā šausmu žanra pārstāvi dēvētā Vladimira Kaijaka stāsta Vīzija skatuviskajai interpretācijai, izravējot no tā latvisko, veļu kultūrā balstīto misticismu, bailes no nāves, kuras ir pamatā šā autora darbiem. Izrādās, viņš pats bērnībā dzīvojis pie kapiem un mēdzis izaicināt savas bailes uz dueli jau kopš jaunām dienām.