Puisis kā ozols, meita…

Pēc Liepājas teātra izrādes Dziesmu svētki ilgi aplūkojot vareno ozolu uz izrādes programmiņas vāka, jādomā par to, vai ir iespējams tāds ideālstāvoklis cilvēku sabiedrībā, kādu iemieso katra sīkākā zariņa izvietojums attiecībā pret citu sīko zariņu un pret jau lielāko zaru, kas savukārt veido ideālo kompozīciju attiecībā pret žuburiem un stumbru. Tā kā tieši šis ozols uz tieši šīs programmiņas vāka aizdomīgi līdzinās pasaules valodu kokam, kur mūs jau skolas laikā iemācīja ieraudzīt mirušās valodas, mums būtu jāparedz iespēja, ka zari, kas «balso par» dziesmu svētkiem, nokaltīs, un nav teikts, ka bojā nevar aiziet arī viss ozols, ja ar to saprotam nāciju. Naivam optimismam nav pamata, tomēr tas, ka izrādi par dziesmu svētkiem, turklāt to 150-gadē, turklāt kā savu pirmo patstāvīgo darbu ir iestudējis jauns režisors, proti, Matīss Budovskis, ir laba zīme.

Izrāde nav tapusi tukšā vietā – pēc nepilna pusgada Rīgā sabrauks gandrīz 20 tūkstoši dalībnieku no visas pasaules

Režisora izvēlētie izteiksmes līdzekļi, sākot no izrādei paredzētajiem ārējiem apstākļiem – norises vietas, spēles telpas, programmiņas vizuālā veidola –, ir pārdomāti un rūpīgi nostrādāti, pie kā acīmredzot līdzdalīgi bijuši radošās komandas biedri scenogrāfe un kostīmmāksliniece Paulīne Kalniņa un gaismu mākslinieks Niks Cipruss. Izrāde notiek koncertzālē Lielais dzintars gluži nelielā telpā ar nosaukumu Eksperimentālā skatuve, un skatītāji, kas ienākuši pa vienām durvīm, tāpat kā to vēlāk darīs aktieri, iziet pa citām, jo «izeja vienmēr ir priekšā». Jau tā nelielo telpu no divām malām nodala gaišas «kulises», kas ļauj paplašināt spēles telpu un atklāt stilizētu tautumeitas skulptūru, kas katram var saistīties ar ko citu. Man – gan ar kapa pieminekli kādam no nācijas dižgariem, gan ar vēl nepārbūvētās Mežaparka estrādes dekoratīviem elementiem. Otra atvērtā kulise veido tādu kā tribīni, no kuras daļa izrādes dalībnieku pie stacionāra mikrofona pauž pamatojumu savam balsojumam. Bet balsojums Rasas Bugavičutes-Pēces veidotajā dramaturģiskajā materiālā ir pavisam vienkāršs – būt vai nebūt dziesmu svētkiem. Tā kā tikai vienkāršas lietas ir svarīgas – balsojums ir konceptuāls un tam piemīt provokatīvs raksturs, jo no deviņiem izrādes dalībniekiem četri nobalso pret, četri par, un par ko iestājas un vai vispār iestājas devītais, lai paliek intriga. Daļai publikas ir ērti saliekamie krēsli ar atzveltni, daļai – apaļi polsterēti ķeblīši, kas vizuāli tikpat labi varētu būt celmi, un kāpēc ne, ja reiz programmiņa rotāta ar jau pieminēto dižozolu.