Jā, jā (garlaikotā apnikumā)

Izrādes Vārds apmeklējums Valmieras drāmas teātrī, protams, nav izrādes apmeklējums vien. Tā kā režisora Reiņa Suhanova iestudējums ir viena no pirmajām izrādēm, ko rāda jaunajā spēles telpā Kurtuve – ieilgušā remonta pozitīva blakne –, tad došanās uz Vārdu ir arī piedzīvojums, iepazīstoties ar jaunu kultūrtelpu un, visticamāk, – arī korporatīvo ballīšu vietu. Atmetot pie malas dziļi subjektīvas izjūtas, ka mani personīgi vairāk uzrunāja pabrutālā, autentiski industriālā vide, pirmoreiz šeit Valmieras vasaras festivālā skatoties operu Vēsā, skaidrs, ka Kurtuve reālajā situācijā ir radošs, galvenais, ļoti ātri noorganizēts, teātrim palīdzīgs kompromiss. Valmieras drāmas teātra publika izteikti pieder klasiskajiem teātra patērēšanas rituāliem, kas saistās ar kārtīgu sapošanos. Un tas ir skaisti. Vai šie cilvēki Kurtuvē jūtas ērti? To es nezinu. Neprojicēšu uz valmieriešiem savus pieņēmumus. Novēroju vien to, ka izrādes laikā priekšā sēdošā sieviete nemitīgi mēģināja pavilkt uz augšu kārtīgi aiztaisīto kleitas rāvējslēdzi un skatījās atpakaļ pār plecu. Šķiet, viņai zēģelēja virsū aukstais gaiss. Bet tās jau visas tādas blakus domas un tehniskas problēmas, kas ir sakārtojamas. Galvenais, ka pandēmijas–remonta ērā nepārtrūkst dzīvais rituāls – skatītājiem iekšēja nepieciešamība nākt uz teātri. Savukārt aktieriem – spēlēt «dzīvai» publikai. Par to Valmieras drāmas teātra direktore Evita Ašeradena ir labi parūpējusies.

GAIDOT... KO GAN?

Reiņa Suhanova iestudētā norvēģu rakstnieka Juna Foses luga Vārds iekļaujas Valmieras drāmas teātra mākslinieciskajā stratēģijā – regulāri piedāvāt arī estētiski sarežģītākus darbus, kas no skatītāja prasa zināmu intelektuālu piepūli. Vārds ir tieši šāds gadījums. Repertuārā jau esošajām izrādēm, kas dažādās intonācijās preparē ģimenes iekšējo dramaturģiju, Juns Fose pievieno ļoti īpatnēju stāstu un intonāciju. Patiesībā nekāda stāsta nav. Viņa rakstniecībā tas ir galvenais princips. Autoram raksturīgais koncentrētais minimālisms, poētiskā valoda, spēles ar niansēm, pustoņiem, pauzēm, rada netveramu pāreju no reālisma uz absurdu, no prozas uz dzeju, no īstenības uz sapni. Fosi salīdzina gan ar Ibsenu, gan Beketu. Saskata arī atskaņas no Čehova, lai gan visi šie salīdzinājumi vairāk tomēr uztverami kā mehāniski un intelektuāli dekoratīvi, jo Foses balss ir savdabīgi oriģināla.

ATSKAŅAS NO ČEHOVA, BEKETA, KAFKAS INTONĀCIJĀM

Pats autors atzinis, ka ir ietekmējies no filozofa Žaka Deridā un pētījis Ludviga Vitgenšteina darbus. «Kad es rakstu labi, man ir ļoti skaidra un precīza sajūta, ka tas jau kaut kur ir uzrakstīts. Ka tas pastāv jau kaut kur ārpusē. Man tikai tas ir jāpieraksta,» Juns Fose teicis intervijā The New Yorker.^[1] Savukārt Los Angeles Review of Books viņš savu valodas izjūtu paskaidrojis vēl precīzāk, Fose runā par «otro, kluso valodu», uz kuru tiecas: «Klusā valoda izsaka pati, par ko tā ir. Tas nav stāsts, bet jūs varat dzirdēt kaut ko aiz tās – klusā balss runā. Tas man ir svarīgi labai literatūrai».^[2]