Vēlme meklēt un atrast

Jaunā Rīgas teātra izrāde Kordēlijas zeme nav «tīrs» Šekspīrs, tas ir, iestudējuma autori – režisors Pēteris Krilovs, režisora asistents Gerds Lapoška un aktieri Guna Zariņa un Matīss Ozols – radījuši savu lasījumu lugai Karalis Līrs, Šekspīra tekstu apvienojot ar viņa laikabiedra Džona Donna dzeju un mūsdienu kultūras kontekstu. Arī teātra mājaslapā un repertuārā norādīts, ka šī ir izrāde «par Viljama Šekspīra lugu Karalis Līrs». Mana kā teātra skatītāja un lugu lasītāja saskarsme ar angļu dramaturga Viljama Šekspīra darbiem un to iestudējumiem bijusi salīdzinoši pieticīga, bet daudzveidīga un lielākoties ne ar «tīru» Šekspīru. Sākot ar jaunākās režisoru paaudzes skatījumu un interpretācijām par Šekspīra darbiem 2020. gada Audiovizuālās un skatuves mākslas festivālā Patriarha rudens, turpinot ar Elmāra Seņkova izrādi Šekspīrs Liepājas teātrī.

Mūsdienu konteksts izrādē iezīmējas vairākos aspektos. Pirmkārt, radošās komandas veidotais dramaturģiskais materiāls uzdod jautājumu, kurš savu aktualitāti pēdējos gados nav zaudējis, proti, kas ir māksla. Iespējams, pat vēl konkrētāk – kas ir māksla, kuru ir vērts atbalstīt, māksla, kurai ir vērts piešķirt finansējumu. Izrādes programmiņā publicēta JRT literārās daļas vadītājas Margaritas Ziedas un izrādes veidotāju saruna, kurā Pēteris Krilovs norāda, ka šis darbs nav par Valsts kultūrkapitāla fondu vai neatbalstītiem projektiem. Šis darbs ir zīme. Tomēr nevar aizmirst, ka šis iestudējums savu pirmizrādi piedzīvojis laikā, kad publiski parādās arvien vairāk diskusiju un sarunu par to, kā fondi formulē pamatojumus kāda projekta nolikšanai malā. Tas ir, bieži atteikuma iemesls ir neatbilstība aktualitātēm vai tas, ka projekts nav mākslinieciski pārliecinošs.^[1] Kordēlijas zemes autori šo aktualitātes zīmi drīzāk padara personiskāku, tas ir, radītajā tekstā ir jūtamas pašu mākslinieku pārdomas nevis par to, kādai ir jābūt mākslai, bet kādam ir jābūt cilvēkam, kurš rada mākslu.

Izrādē Kordēlijas zeme ir divas darbības personas: Gunas Zariņas atveidotā literatūrzinātniece un šekspiroloģe Vizma Gūtmane un Matīsa Ozola spēlētais kultūras fonda finanšu eksperts Linards Puķītis. Abi tēli ir šķietami pretpoli – Vizma ir atraktīva, «visu vai neko» veida tēls, kura gatava iet un krist par savu pārliecību. Linards – piezemēts, racionāls, tomēr empātisks un saprotošs. Skatoties izrādi, nevaru nedomāt par abu aktieru tandēmu iepriekšējā Pētera Krilova iestudējumā Dublinieši Miera ielā. Arī šajā izrādē turpinās kāda britu klasiķa teksta preparēšana. Kordēlijas zemē Gunas Zariņas Vizma cenšas pārliecināt Matīsa Ozola finanšu ekspertu Linardu par nepieciešamību atrast Kordēlijai piederošo zemi, ejot cauri atsaucēm uz pašu lugu un dažādiem zinātniskiem pētījumiem. Dubliniešos Miera ielā, analizējot Džoisa tekstus, pieredzējusī aktrise centās palīdzēt jaunajam aktierim pieslēgties lomai, nonākt pie tās – vairāk domājot par tehniku, par lomas apspriešanu, par teātra dabu. Abās izrādēs aplūkotās tēmas – teātris, pētniecība, materiāla analīze, finanšu piesaiste, draudzība, mīlestība u. c. – it kā ir saprotamas un aizsniedzamas. Tomēr Kordēlijas zeme ir par ko citu. Tā ir par cilvēka dvēseles, pirmkārt, ieraudzīšanu, otrkārt, izprašanu, treškārt, mēģinājumiem to glābt.