Jautājums paliek savā vietā

Iestudējuma publiskajos pieminējumos iezadzies kāds zīmīgs interpunkcijas kāzuss: dažviet (piemēram, LTV sižetā par gaidāmo pirmizrādi pagājušā gada 20. decembrī) nosaukumam pievienota jautājuma zīme, kaut autoru dotajā tādas nav. Respektīvi, pēc nosaukuma spriežot, auditorijai tiek piesolīta atbilde – kāda secinoša versija par Latvijai liktenīgajiem 1940. gada notikumiem. Taču nenākas brīnīties, ka jautājuma zīme tiecas iespraukties «savā vietā», kur to joprojām ieraksta šo notikumu uztvere šodienas Latvijas sabiedrībā (kam aktuālie militāri politiskie satricinājumi tepat līdzās piešķir jaunu asumu). Izrādes veidotāji iezīmē sabiedrības aktuālo izjūtu kā savas idejas atspēriena punktu – šodienas Latvijā dzīvojošā Kārļa Ulmaņa dokumentālo video Facebook kontā no tobrīd vēl nenolikvidētā Pārdaugavas «okupekļa» pagājušā gada 10. maijā. Pateicoties šai soctīklu publikācijai (un, protams, vārdam) mūsu līdzpilsonis Ulmanis kļuvis par Matīsa Gricmaņa dramatiskās konstrukcijas protagonistu, kura pamatfunkcija Toma Treiņa izrādē ir iemiesot interpunkcijā noklusēto, bet dramaturģiski dominējošo jautājuma patosu.

PAPĪRA PUTEKĻU MIRDZUMS

Bibliotēkas, arhīvi, muzeju krātuves, lasītavas, kuru askētiskajos interjeros pār dzeltējošām iespieddarbu, mašīnraksta un rokraksta lapām līkst pētnieku muguras, – šī vide pēdējās desmitgadēs iedvesmojusi ne vienu vien skatuves tēla veidotāju. Pārāk jau nu uz to rosina sociālais fons, kurā tekstuāli avoti un to publiskošana ieguvusi īpašu, reizumis pat mītisku, pat savā ziņā sakrālu nozīmi. Kā joprojām nekliedēts smogs pār mūsu politikas uztveri gulst «čekas maisu» tēma (kuru Alvja Hermaņa Vēstures izpētes komisija, manuprāt, nevis pavēdināja, bet vien efektīgi samutuļoja). Viena no visai pamanāmām dimensijām baisajai telpai aiz Zilupes ir mūsu pētniecības diskursā gluži kā refrēns izskanošais «uzzināsim vairāk, ja kādreiz mums būs pieeja Krievijas arhīviem». Un kur tad vēl teju traģikomiskais prasījums pēc Satversmes oriģināla, kuru neatradušiem mums – nu jā, pazudīs valsts!

Tā nu arhīva lasītavas tēls, spilgts un pārliecinošs kā Kristapa Kramiņa scenogrāfiskajā izpildījumā, tā režisora mizanscēnā, tiek uzburts arī izrādē Kur pazuda valsts. Jāuzteic ansambļa dalībnieku prasmīgā iejušanās ar pamatīgu tipizācijas devu apveltītajās arhīva apmeklētāju – pētnieku skatuviskajās inkarnācijās. Vienīgais, kurš izrādes afišā nodēvēts par Pētnieku, proti, Toma Veličko Kārlis Ulmanis «juniors», acīmredzami neiederas šai «mapīšu tārpu» kompānijā ar savu lecīgo plastiku, personificētas jautājuma zīmes pozu, kam reālajā historiogrāfijas pasaulē būtu jāiestrēgst daudzpunktu, semikolu un vēru režģī. Bet te, izburts no arhīva skapja noslēpumainajām dzīlēm, Imanta Strada izpildījumā parādās tas, no kura tomēr var paģērēt atbildi, – valsts un ministru prezidents (pašpasludinātais, piebildīsim) Kārlis Ulmanis perfektā white tie ar visu Triju Zvaigžņu ordeņa 1. šķiras zvaigzni un lenti. Viņš ir vienīgais, kuram izrādes veidotāji piešķīruši pilnvērtīgu pagātnes vizuālo veidolu. Pārējie personāži, kaut afišā dēvēti vēsturisko personu vārdos – Juris Bartkevičs kā kara ministrs ģenerālis Jānis Balodis, Kaspars Dumburs kā sabiedrisko lietu ministrs Alfrēds Bērziņš, Andris Bulis kā ārlietu ministrs Vilhelms Munters, Mārtiņš Upenieks kā Ulmaņa privātsekretārs Jānis Rudums – un izrādes gaitā pa brīdim iejūtas viņu lomās, tomēr paliek mūsdienīgi ikdienišķajos ietērpos un veido divatnīgus tēlus pa vidu starp atdzīvināto pagātni un interpretējošo šodienu. Var teikt, ka visumā šo tēlu darbības līnijas izsmeļ populārāko versiju komplektu, kas saistās ar 1940. gada vasaras notikumiem Latvijas varas virsotnē. Bet, vēlreiz, – tikai Vadonis ir tas, kuram šodiena viņa jaunā vārdabrāļa personā uzstājīgi uzdod «jautājumu par galveno».