Debesis joprojām tās pašas

Lieliem teātriem ir jārunā no savām lielajām skatuvēm, izmantojot doto apstākļu sniegto priekšrocību vēstīt par būtisko tam atbilstošā mērogā. Ir visnotaļ atbalstāma Latvijas Nacionālā teātra apņēmība pārbaudīt savas spējas un iespējas, veidojot apjomīgu lielās zāles iestudējumu, kurā iesaistīta turpat vai visa sieviešu trupa, kas gandrīz nepārtraukti atrodas uz skatuves trīsarpus stundas. Taču likmes ir augstas, jo māksla nav racionāla – labie nodomi ne vienmēr rezultējas tieši proporcionāla vēriena radošajā iznākumā.

Pārbaudīt kolektīva saliedētību sev neierastā teju vēsturiskas kostīmdrāmas žanrā uzņēmies režisors Valters Sīlis, kura vadībā skatītāji iepazīstas ar angļu jaunās paaudzes dramaturģes Lūsijas Kirkvudas svaigo, 2020. gadā publicēto lugu Debesjums. Tās darbība notiek 18. gadsimta vidus Anglijā, vēl vairāk – savu tikumu un rūpīgi glabātu noslēpumu apvītā nomales mazpilsētā. Dalībai mūsu tiesību tradīcijai svešajā zvērināto tiesā tiek sapulcētas divpadsmit vietējās sievas, lai lemtu par kādas notiesātās grūtniecību, kas apstiprinājuma gadījumā ļautu atlikt nāves sprieduma izpildi. Lugas sižets ir tik tālu no plašākas auditorijas interešu un zināšanu loka, ka jau laikus pieprasa radošās komandas dzelžainu pārliecību par tekstā iekodēto vispārcilvēcisko saturu, lai tas mērķtiecīgi atklātos izrādes gaitā, nevis nozibinātos kā periodiskā Haleja komēta ārpus notikumu konteksta, pievēršot debesīm nebeidzamā mājas soļa nogurdināto, vīra un Dieva varas nospiesto lauku sieviešu acis.

Acīmredzami, ka šī stunda, kas zvērinātajām atvēlēta, lai noskaidrotu, vai šerpās grūtdienes Sallijas klēpis ir pilns, tverta feminisma perspektīvā, ieskicējot iedīgļus sieviešu neapmierinātībai ar vīriešu pasaules kārtību vēl labas desmitgades pirms tā pirmā viļņa. Ne tādēļ, ka lugā izskan nīgras replikas par sievietes vietu sabiedrībā un ģimenē, kā, piemēram, «neviens nevainos Dievu, ja pa rokai ir sieviete, kuru vainot» un «neapmierināta sieva ir elle zemes virsū». Un arī ne prologa dēļ, kurā ieraugām sievietes, bezcerīgi iegrimušas ikdienas prozaiskajās nodarbēs.

Būtiskākais, ka zvērinātās nav viendabīgs fons, kas ar savu bezpersonisko murdoņu pavadītu ievērības cienīgākas norises. Kaut arī lugas centrā ir Maijas Doveikas atveidotā vecmāte Elizabeta Luka, kura, diendienā novērojusi radību laimi un ciešanas, cenšas atmodināt vietējās kopienas sirdsapziņu nepazaudēt cilvēcību, tēli ir gana individualizēti. Ir piešķirta nozīme vienas raksturam, otras pieredzei vai citas gluži fizioloģiskām raizēm. Nevienādojot sievietes līdz funkcijai, vienalga, ģimenē, sabiedrībā vai mākslas darbā, izceļas viņu neatkārtojamība. Šāds uzstādījums pretendē uz daudzbalsīgu sabiedrības grupas portretējumu un pieprasa ansambļa izrādi. Tajā pašā laikā dramaturģe neslēpj savu varoņu biklumu un vientiesību, jo viņu intereses nesniedzas daudz tālāk par pavarda kuršanu, kas jo spilgti atklājas zvēresta nodošanas ainā, kad nu reiz piešķirtais uzmanības mirklis tiek aizpildīts, satraukumā klāstot sadzīviskus niekus. Viņas ik pa laikam neglābjami novirzās triviālās pļāpās vai arī spēji iekarst kā nevaldāms pūlis, piemēram, kad mēģina izzināt Sallijas grūtniecības simptomus, nesagaidot viņas atbildes, vai piedāvā receptes karstuma viļņu slāpēšanai. Un, lai cik tas būtu paradoksāli, arī vienotības starp viņām nav daudz, ja neskaita kopīgi izpildīto angļu dziedātājas Keitas Bušas pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu hitu Running Up That Hill, mēģinot pierunāt Dievu apmainīt vietām sievieti ar vīrieti. Līdzīgai tiesājot līdzīgu jeb sievieti, kurai dzīvē ir paveicies vēl mazāk, zvērinātās varas pozīcijā ir nostādītas formāli – izrādās, viņu viedoklis nav izšķirošs, jo drošības labad tik vai tā tiek pieaicināts ārsts vīrietis.