Tad velti viss?

Sieviete kāpj augšup pa svārstīgu platformu un nenoliec to. Jo tur paceļas ne vairs cilvēks, bet atteikšanās pilnību sasniedzis gars. «Brand, kas Dievu redz, tas mirst,» saka Agnese – Ausma Kantāne vai Olga Dreģe –, atdevusi mirušā dēla cepurīti. Ieraudzījusi Dievu un droši vien turpat līdzās arī savu puisīti, viņa laimīga aiziet telpā pa diagonāli tieši uz augšu – pie viņiem. Tāds spilgts atmiņas kadrs no Arnolda Liniņa un Kārļa Auškāpa izrādes, ko redzēju drīz pēc vidusskolas un vairākkārt arī pēc tam, jo iestudējumam bija pietiekami garš mūžs.

Šis Agneses ceļš uz debesīm bija tikai viena no nozīmēm un iespējām, ko sniedza Ilmāra Blumberga līdz ģenialitātei – te šis vārds ir vietā – lakoniskā scenogrāfija. Pa tiem gadiem droši vien pamatīgi mainījās mana izpratne par to, ko simbolizēja zemā apgāztā piramīda ar vienu vienīgu atbalsta punktu, kuru katra kustība izsita no līdzsvara. Ko iemiesoja Modra Tenisona režisētie masu skatu dalībnieki, kam tāds apzīmējums nemaz nepiedienēja – tas bija drīzāk kustību valodā «dziedošs» koris.

Meklēt Kairiša būtiskos vēstījumus ir aizraujošs process, pat ja katrs atrastais runā pretim kādam citam

Kāpēc Jura Strengas Brands – jo tieši viņu saglabājusi atmiņa – beigās tiek sists krustā, nevis aprakts lavīnas nestajos sniegos. Toties nemainīgs vienmēr palika satricinājums un neizskaidrojams prieks pēc dramatiskajām beigām. Varbūt tieši tā izpaužas katarse.

Tāpēc gandrīz nejūtos vainīga, ka, pirmoreiz skatoties Viestura Kairiša iestudējumu un izdzirdot pazīstamu tekstu, acu priekšā slīdēja bijušā kadri, neļaujot pa īstam ieraudzīt to, kas notiek uz skatuves. Lai kā es censtos, 1975. gadā radītā leģenda tikpat paliks manā apziņā – ja ne kā salīdzinājums, tad kā atskaites punkts, kā prizma, caur kuru raugoties, meklēju 2023. gada iestudējuma vērtības un vēstījumu.

Jo toreiz Branda prasījums «visu vai neko!» nozīmēja kategorisku noraidījumu jelkādam kompromisam, un bija arī pilnīgi skaidrs, kāpēc. Tas būtu kompromiss ar varu, savukārt pati neiespējamība saglabāt līdzsvaru, līdzko tiek sperts solis, bija zīme, ka šis ir nekustīgā varoņa laiks, kam vienīgā iespēja darboties ir – domāt. Tomēr kaut kur mūžībā, iespējams, eksistēja Dievs, kurš bija nojaušams kora Ave Sol balsī un Raimonda Paula mūzikā, un apsolījums, ka, zaudējot te, tur atkal varēs sastapties Brands un Agnese, un Alfs, pat māte. Un, galvenais, pats par sevi bija saprotams, ka ārpusē, aiz pavisam cita priekškara noteikti ir arī citāda, normāla pasaule un īstas vērtības.