Intimitāte, ievainojamība un seksualitāte

«Man bija sajūta, ka Pandoras lādē glabājas sievietes jutekliskuma noslēpumi, kas tik ļoti atšķiras no vīrieša jutekliskuma un kam vīriešu valoda ir neadekvāta. Seksa valoda vēl bija jāizgudro.» (Anaïs Nin, 1969, 100)^[1]

«Man ir sajūta, ka tā šobrīd vispār ir tēma – runāt par seksu, ka cilvēkiem ir vēlme par to runāt.» (Maja Cade, 2022)

Runāšana par seksu vēl aizvien ir sarežģīta, arī 21. gadsimtā. Tieši seksualitātes tabuēšana un noklusēšana Latvijas sabiedrībā to padara par aktuālu un nozīmīgu tematu, uzskata režisores, veidojot izrādes, kas veltītas šai tēmai: Kristīnes Krūzes iestudētā Runāšanās par seksu (JRT) un Lauras Grozas režisētais diptihs Mājoklis. Komentāri 1 (Dailes teātris) un Mājoklis. Komentāri 2 (Initium) visai detalizēti pievēršas seksualitātei kā nozīmīgai dzīves pieredzei. Iestudējumu teju vienlaicīgā parādīšanās uz teātru skatuvēm 2022. gada rudenī rāda, ka seksualitātes jautājums ir aktuāls. Savukārt atklātība, pietuvinājums un intimitāte, ar kādu seksualitāte tiek iznesta publiskajā telpā, varētu būt gan 21. gadsimta zīme, gan arī to iespējams interpretēt kā sievišķu skatījumu. Jo zīmīgi, ka tieši sievietes ir tās, kuras seksualitātes tēmu uzskatījušas par svarīgu. Ne vien iestudējumu režisores, bet arī izrāžu pamatā esošo darbu autores ir sievietes. Izrādes Runāšanās par seksu pamatā ir vācu dramaturģes un sieviešu tiesību aktīvistes Majas Cades luga. Diptihs Mājoklis. Komentāri balstīts uz jau diezgan plaši apcerētās dzejnieces Annas Auziņas grāmatas Mājoklis. Terēzes dienasgrāmata (2021), kurā uzmanība pievērsta sievietes seksualitātei no sievietes skatījuma. Šo rakstu rosinājusi vēlme domāt par to, vai iestudējumi kaut kādā mērā izaicina pastāvošos veidus, kā skatīties uz seksualitāti. Vai tiek radīta telpa alternatīvām subjektivitātēm un pārrakstīti sociālie scenāriji? Vai arī izrāžu lielākais nopelns ir runāšana par seksu vispār?

INTIMITĀTES INTERPRETĀCIJAS

Izrādē Runāšanās par seksu neliela sešu cilvēku grupa – aktieri Baiba Broka, Vilis Daudziņš, Jana Čivžele, Inga Tropa, Ivars Krasts, Jānis Skutelis – stāsta ļoti personiskus stāstus par neveiksmīgām savas seksuālās dzīves pieredzēm. Savstarpēja uzticēšanās panākta sporta zālē, kopīgi vingrojot, kas norāda uz rūpēm par ķermeni, kā arī iecentrē stāstus ķermeniskumā. Par grupā nodibināto intimitātes pakāpi liecina spēja atklāti dalīties ar visdažādākajām domām, jūtām un pārdzīvojumiem, būt neaizsargātiem. Reizē intimitāte starp grupas dalībniekiem ietver arī tiekšanos pēc stāstījuma par kaut ko kopīgu, pēc stāsta par sevi un citiem, kas izvērstos noteiktā veidā. Kā norādījusi Lorena Berlanta, parasti šis stāsts norisinās pazīstamā un ērtā teritorijā: draudzība, pāris, ģimene, un tiek cerēts, ka šajos rāmjos attiecības veidosies skaistas un ilgstošas. Taču šāds priekšstats apslāpē neizbēgamās nepatikšanas un traucēkļus, sastapšanos ar nestabilitāti, atsvešināšanos un nodevību, kas liek apšaubīt tradicionālo intīmās laimes solījumu ikviena cilvēka ikdienas dzīvē.^[2] Lai arī izrādē stāstītāji ir cilvēki ar atšķirīgu dzīves pieredzi un situācijām (dramaturģes iecere bijusi aptvert pēc iespējas lielāku cilvēku seksuālās pieredzes daudzveidību, izstāstot dažādus stāstus dažādās balsīs – gan sieviešu, gan vīriešu, gan homoseksuālu cilvēku balsīs), runājot par seksu, tiek atklāta ievainojamība, kas pārsniedz sociālo slāņu, reliģisko uzskatu, dzimuma un seksualitāšu atšķirības. Viņu bailes, problēmas, rūpes un ilgas ir pārsteidzoši līdzīgas: visus stāstus raksturo vilšanās, nepiepildītas gaidas pēc seksa kā intimitātes fiziska iemiesojuma, alkas pēc sapratnes, atzīšanas, baudas un drošības. Lieliska ir aktieru prasme atklāt tēlu cilvēcisko trauslumu, rādot, kā saduras emocionālā ievainojamība un seksuālā iekāre.