Tiesības uz savu ceļu

Katram paaudzes sajūta atnāk savā laikā. No mana četrdesmit ar pusi skatupunkta ir interesanti redzēt, teiksim, Sīļa un Seņkova režisoru paaudzi jeb trīsdesmitgadniekus, manu uzmanību saista arī Ķirķa un Ēča paaudze dzejā jeb divdesmitgadnieki, ir paaudzes pirms manis, teiksim, Iltneres un Mitrēvica paaudze vizuālajā mākslā, un tad ir pašai sava paaudze. Protams, teātrī.

Varbūt tā ir arī paaudzes lieta – sajūta, ka mēs esam dzimuši, lai izdarītu varoņdarbus

Pie tās pieder ne tikai slavenais Pētera Krilova kurss un Nepanesamā teātra artelis, savā ziņā tajā vēl ietilpst arī Alvis Hermanis un jau pieder Gundega Laiviņa un festivāls Homo Novus. Respektīvi, mēs visi sākām reizē – pagājušā gadsimta 90. gadu sākumā, gandrīz reizē ar valsti. Ir aizraujoši vērot, kur nu kuru mūs ceļš ir aizvedis un kādi jautājumi katru no mums nodarbina. Un to amplitūda ir neaptverama – no valsts kultūrpolitikas un pasaules kārtības uzlabošanas plāniem līdz privātu psiholoģiska un seksuāla rakstura problēmu risināšanai mākslā. Būt dzīves vidū, visās tā nozīmēs, ir labi, un tieši tur atrodas arī aktrise Guna Zariņa. Viena no manas paaudzes labākajām māksliniecēm, kas ir īpaša tieši tāpēc, ka azartiski atrodas vidū. Bez garīga sāta, ko vēlas iemācīt arī saviem studentiem JRT aktieru kursā. Ar pasaules elpu, ko palīdzējis iegūt darbs teātrī, ar jūtīgumu un inteliģenci, kas mantota ģimenē, ar pamatīgu kultūrslāni, ko uzaudzējusi pati, kā cits audzē labklājību, un visbeidzot ar pašapziņu, ko agri vai vēlu jādefinē kā vērtību, ja gribi pastāvēt starp citiem uz sevi vērstiem indivīdiem.

Kad Guna mēģināja Spīdolu Latvijas Nacionālā teātra Uguns un nakts iestudējumā pie Viestura Kairiša, mēs satikāmies ikdienā, bet runājām galvenokārt par Raiņa idejām. Lai arī izklausās «pieticīgi», tas tomēr ir labs pamats, lai saprastu, ka darīšana ar savējo. Ar cilvēku, kam ir par maz, kam ir par šauru, kam nav miera, kas nespēj nedarīt, kurš dzīvo nepieciešamībā pēc augstā, pēc dziļā, pēc tālā mākslā. Šis dzinējspēks nerada harmoniju, tieši otrādi, tajā slēpjas mūžīgā neapmierinātība ar citiem, bet pirmām kārtām – ar sevi. Tāpēc pirmizrādes dienā es viņai mierīgu sirdi varēju teikt – bet, Guna, kas tad tev ko pārdzīvot, tev atliek spēlēt sevi... Kopš tās dienas ir pagājuši tieši pieci gadi.

Šis laiks mūs piespiedu kārtā apturējis un liek uzdot jautājumus, vai cilvēki atgriezīsies teātru zālēs un ko viņi vēlēsies mākslā. Domājot par to, kā Guna šajā laikā dzīvo, es uzaicināju viņu uz sarunu. Tobrīd vēl nezinot, ka festivālā Homo Novus taps viņas performance Princeses nekakā, kas septembra sākumā divus vakarus tika spēlēta Matīsa tirgus teritorijā. Izrāde, kas tiešā veidā runā par to, kas aktieris ir skatītājam. Izklaidētājs un laba garastāvokļa nodrošinātājs? Biedētājs tiem, kas ciena asas izjūtas? Ceļabiedrs pasaules izziņā? Draugs? Un kā jūtas pats aktieris? Ko viņš vēlas no skatītāja? Un ko viņš drīkst vēlēties? Kāda ir dzīve pēc izrādes? Jautājumi, ko Guna Zariņa šai izrādē uzdod, ir galvgalī viņas piedāvātajiem diviem izvēļu menu. Viens skan tā – «Vai es drīkstu jūs neiepriecināt?» Otrs – «Kā lai es jūs iepriecinu?» Tiem, kas neredzēja izrādi – Guna piedāvāja iepriecināt ar plašu klāstu no viņas spēlēto varoņu nāvēm un slepkavībām un mazliet arī ar dzeju. Tā kā nedēļu pēc izrādes izskanēja viņas un Kaspara Znotiņa runātā Jura Kronberga dzeja uz AB dambja Dzejas dienu noslēguma pasākumā, mēs savu sarunu sākām ar dzeju un tikai tad parunājām par nāvi.

Dzejas terapija

Ieva Struka. Pirms pieciem gadiem šai laikā bija Uguns un nakts pirmās izrādes Nacionālajā teātrī. Tagad ar laika distanci atskatoties, kas tev bija viesošanās Spīdolas lomā – dēka? Iespēja ieskatīties Raiņa pasaulē? Kāds ir atlikums no tā, ka tu toreiz piekriti?
Guna Zariņa. Skaidrs, ka par dēku es to nesauktu, drīzāk – varbūt tā ir arī paaudzes lieta – sajūta, ka mēs esam dzimuši, lai izdarītu varoņdarbus. Un te bija tas gadījums, kad bija skaidrs, ka tas nav iespējams. Bet man tik ļoti gribējās. Tāpēc es tur gāju, un – pati zini – bija nenormāli grūti. Nevis tāpēc, kā citi varbūt domā, ka citā teātrī, tas man nebija no svara, bet tāpēc, ka man bija pašai savs uzdevums – tā loma man bija neiespējama. Tiesa, tā loma jebkurai aktrisei ir neiespējama. Tāpat kā droši vien arī Lāčplēsis. Tu vari viņu iekārot, bet nav nekādu garantiju, ka tu to spēj izdarīt. Un tas, ka es līdz pēdējai dienai pirms pirmizrādes, pati savās acīs, nespēju to izdarīt... Jo tas, ko citi domā, man jau daudz nepalīdz. Man vajag pašai spēt. Tas man ir pēdējo gadu atminējums, uz ko varbūt intuitīvi gāju, jo galu galā pirms Spīdolas bija Mēdeja, un es turpinu iet arvien tālāk šai virzienā. Proti, es ļoti skaidri sāku izvēlēties, ko daru, jo ir pilnīgi skaidrs, ka mani uz varoņdarbiem spēj uzbudināt tikai lielas tēmas. Lielas idejas. Un to varbūt Spīdola palīdzēja man noskaidrot. Kopš tā laika esmu sākusi mācīties būt viena pati ar kaut kādu tēmu un sapratusi, ka ne vienmēr vajag to drošo kompāniju.

Ko tu uzskati par lielu tēmu šodien? Un vai tas ir vajadzīgs primāri tev, vai arī tu, strādājot ar lielajām tēmām, jūti, ka tās rezonē citos cilvēkos? 
Pirmām kārtām to vajag man pašai. Mani kaut kādā nozīmē neinteresē pat mana profesija, jo man nešķiet tik svarīgi, vai es visu protu vai tomēr visu vēl neprotu. Droši vien neprotu. Man daudz būtiskāka, un tas, iespējams, manī ir no vecākiem, – ir vajadzība visu laiku iet pa slīpumu, kustēties uz augšu. Varbūt maldos un tas ir iluzori, bet man ir sajūta, ka man ir jāuzstāda sev tie ceļa stabiņi slīpumā, nevis no vienas algas līdz otrai vai no vienas foršas lomas līdz otrai. Varbūt tā ir arī augstprātība. Jā, man tas ir svarīgi pašai. Un tas, ka tas ir svarīgi vēl kādam citam, ir tikai iepriecinājums un apstiprina to, ka es daru kaut ko vajadzīgu un vērtīgu. Bet pēdējās desmitgades, nu labi – piecgades – kopš Spīdolas, viens lielākajiem notikumiem bija mana izrāde Princeses nekakā festivālā Homo novus, kur es daru to, kas man ir svarīgi. Un es apzinājos, es ar to rēķinājos, ka daudziem cilvēkiem tas nebūs ne svarīgi, ne pieņemami, un viņi smagi vilsies, bet mani tas īsti nespēja traucēt. Un tajā ir zināma deva egoisma. Nav jau tā, ka dzīvē visi darbi ir tādi, kurus tu nevari nedarīt, bet ja kaut reizi divos, reizi piecos gados ir darbs, kas tev ir esenciāli un eksistenciāli nepieciešams, un tu vari tālāk kā personība nedzīvot, ja tu to neizdarīsi, tad tas ir jādara... 

Bet vai tava profesija tevi neierobežo? Jebkura tava izvēle ir izlaušanās ārpus rāmja, kurā tevi ieliek tava piederība konkrētam teātrim.
Tu to saki. Es esmu aktrise. Bet visam pāri es esmu cilvēks. Cilvēks, kas taisa teātri. Es negribu, ka mani sauc par aktrisi. Jo drīzāk tad šis man uzliek nevajadzīgu rāmi.