In memoriam 2022

Lūcija Ņefedova 

(3.02.1933–17.01.2022)

Režisores un pedagoģes Lūcijas Ņefedovas dzīve ir pierādījums tam, ka viens cilvēks ir spējīgs mainīt ja ne pasauli, tad pilsētu. Kad Otrā pasaules kara laikā sagrautajā Jelgavā aizgāja bojā arī teātris, tā trupa kādu laiku vēl turpināja strādāt Rīgā, līdz aktieri iekļāvās citos kolektīvos. Lielā mērā pateicoties Lūcijas Ņefedovas fanātiskajam darbam, Jelgavā teātra dzīve turpinājās. Lai arī Ādolfa Alunāna Jelgavas Tautas teātris darbojās amatieru statusā, tas bija svarīgs pilsētas kultūras krustpunkts ar rūpīgi koptu un audzētu aktieru trupu, augstu skatuves kultūru un pārliecību, ka šāda no tautas nākuša un tautai domāta teātra uzmanības centrā jābūt latviešu dramaturģijai. Visplašākajā amplitūdā – no Alunāna līdz Rainim, neaizmirstot arī 20. gadsimta otrās puses dramaturgus Gunāru Priedi un Paulu Putniņu.

«Ir noslēdzies laikmets. Mūžībā aizgājusi mūsu režisore Lūcija Ņefedova. Viņas spēks un enerģija liedz ticēt, ka būtu iespējams apstāties, bet tomēr šodien neiespējamība pienākusi. Mūsu vecākie teātra biedri ilgus gadus pavadīja viņai līdzās uz skatuves un aiz tās, bet jaunākie teātra biedri nepazīst teātri bez viņas. Ne tikai mūsu kolektīvam, bet arī skatītājiem Lūcija Ņefedova bija gan režisore, gan skolotāja. Viņa mums mācīja teātri.

Mēs atvadāmies no liela cilvēka. Lūcijas Ņefedovas vārds ir neizdzēšami ierakstīts teātra, Jelgavas un Latvijas mūža grāmatā.» Šos vārdus teātris veltīja, savai ilggadējai vadītājai aizejot.

Arnis Līcītis 

(8.01.1946–21.01.2022)

No tēva Alfrēda Videnieka pārmantojis labsirdīgās acis un skatuves harismu, emocionalitāti un stila izjūtu, Arnis Līcītis kā īpaši talantīgs aktieris tika pieņemts darbā Nacionālajā (tolaik Drāmas) teātrī vēl mācību laikā 1967. gadā, tomēr dzīves ceļš, saistīts ar aktīvo filmēšanos Rīgas un citu padomju lielo kinostudiju darbos, aizveda prom no Nacionālā teātra jau pēc desmit tur nostrādātiem gadiem. No šā laika jāmin Gatiņš Pūt, vējiņi! un Vlass Maksima Gorkija Vasarniekos. Jaunatnes teātra radošā vide acīmredzami Līcītim bija piemērotāka un arī vecāku klātbūtne vairs neuzlika savu zīmogu, tāpēc šodien maz ir to, kas atceras Līcīti ārpus Jaunatnes teātra, kur viņš nostrādāja no 1978. gada līdz pat teātra slēgšanai 1992. gadā. Tālāk sekoja lomas gan Jaunajā Rīgas teātrī, gan Jaunatnes teātra bijušās trupas sastāvā iestudētajās izrādēs, gan teātrī Kabata, bet no 1997. gada par Līcīša darba vietu kļuva Rīgas Krievu teātris.

No Jaunatnes teātra perioda teātra vēsturē ierakstīti tādi Arņa Līcīša darbi kā Svešais Pērā Gintā, Aleksandrs Gata Gudeta un Jura Zvirgzdiņa Jubilejas gadā, Džeimss Kellers Viljama Gibsona ...kas brīnumu rada. Teātrī Kabata nospēlēts Stenlijs Kovaļskis Ilgu tramvajā, restaurētajā Jaunatnes teātrī – Mekijs Nazis Trīsgrašu operā.

Tomēr kinolomas ir tās, kas vēl šodien liecina par Arņa Līcīša talantu, no Rīgas kinostudijā tapušām jāmin Brašais filmā Uzbrukums slepenpolicijai, Juris Aveņu vīnā un Ziga tēvs filmā Svešais, bet kopumā viņš filmējies aptuveni 200 filmās, kas tapušas austrumos no Latvijas.

Pēteris Liepiņš 

(28.05.1943–10.05.2022)

Kara laika bērns, dzimis sešu bērnu ģimenē, kur vecākais brālis Edgars jau bija teātra saindēts, Pēteris Liepiņš šo savu biezo pagātni ienesa arī lomās – gribot vai negribot. Līdzīgi brālim Edgaram Liepiņam, viņš pasauli tvēra galējās krāsās un uznesa tās arī uz skatuves. Apveltīts ar brālim līdzīgu ekscentrisku talantu, Pēteris Liepiņš to izmantoja mierīgāk un… maigāk. Ne velti neskaitāmu paaudžu bērniem pirmais spēcīgais teātra piedzīvojums bijusi kāda no viņa brīnišķīgi labsirdīgajām, gadiem ilgi spēlētajām monoizrādēm Jērādiņa vai Ķēniņa raibie svārki. 

Iestājies Pētera Pētersona uzņemtajā Dailes ceturtajā studijā, Liepiņš to absolvēja jau Arnolda Liniņa vadības laikā, un viņa radītajos tēlos sadzīvo gan Pētersona teatrālā forma, gan Liniņa psiholoģiskā precizitāte. Visi Pētera Liepiņa spilgtākie tēli balansēja uz kādas šķautnes, savienoja smaidu (nevis smieklus) un asaras, pasniegti ar viņa neatkārtojamo, reizē stūraino un graciozo ķermeņa izteiksmību. Viedie, citu nesaprastie «muļķi» – Izašars Raiņa Jāzepā un viņa brāļos, Sudrabu Edžus Dullais Dauka, Servantesa Sančo Pansa, Blaumaņa Brencis un Taukšķis – tās bija aktiera firmas zīmes, viņa «mazie cilvēki» ar lielo sirdi. Viņa spilgtums nekad neaizēnoja partnerus, viņa izcilība bija neuzbāzīga. «Apbrīnojama ir Pētera Liepiņa spēja iznest laikam cauri un nenopietniem, uzmācīgiem viedokļiem, cauri piesārņotai garīgai telpai neskartu savu talantu. Tas bieži visdažādākās lomās ir atmirdzējis nenobružāts, nesaduļķots, lauku zēna tiešumā un ētiskā skaidrībā.» Ar šiem Irēnas Lagzdiņas vārdiem no Pēterim Liepiņam veltītās grāmatas Lidojošā zirga mugurā Dailes teātris atvadījās no aktiera.

Ausma Kantāne 

(10.11.1941–29.05.2022)

Spilgta un pamanāma dzīvē un politikā, kurai veltīja gaužām lielu sava mūža posmu – gandrīz 20 gadus, Ausma Kantāne uz skatuves un ekrāna spēja būt arī galēji askētiska, lakoniska un ar lielu, nevienam neatklājamu personības noslēpumu. Viņa spēja iekļauties visdažādāko režisoru stilistikā, gandrīz hameleoniski mainīt skatuves eksistenci, lai precīzi atbilstu izrādes veselumam. Pēterim Pētersonam viņa bija Spīdola Raiņa Ugunī un naktī, Aglaja Dostojevska Idiotā, Pastniece un Gleznu sargātāja Ziedoņa Motociklā, Dana, skatuves grīda, teātra pamatu pamats – paša Pētersona atzīšanās lugā Mirdzošais un tumši zilais, jo prata izteikt poētisku nosacītību ļoti vienkāršiem un patiesiem līdzekļiem. Šo poētiska vispārinājuma un skatuviskās vienkāršības līniju Kantāne turpināja arī 70. gadu Latvijas teātra virsotnē – Arnolda Liniņa, Kārļa Auškāpa, Ilmāra Blumberga un Modra Tenisona izcilajā Ibsena Branda iestudējumā, kurā viņa bija ne mazāk izcila Agnese. Kantāne spēja pīt psiholoģiskas mežģīnes pie Ainas Matīsas un Arkādija Kaca un dzirksteļot pie Kārļa Auškāpa un Mihaila Gruzdova. 

Vienā no savām pēdējām intervijām, pirms negaidīti aizgāja mūžībā, Ausma Kantāne uzticēja Gerdam Lapoškam savas trīs vēlēšanās, ko lūgtu zelta zivtiņai: «Es teiktu: zivtiņ, piedod man visu to, ko es esmu kļūdaini un muļķīgi darījusi. Otra: dod man lielāku dvēseles mieru, harmoniju sevī un spēju to raidīt uz ārpusi citiem kā vērtību lielu. Un trešā – es gribētu valodas zināt un mūziku. Es spēlētu Vīnē uz ielas kādu instrumentu un būtu laimīga!»

Vera Hramņikova 

(13.06.1946–10.08.2022)

Laimīgā kārtā arī Teātra Vēstnesim, pateicoties LTDS projektam Teātra Atlanti cauri laikiem, izdevās notvert mirkļus ar Veru Hramņikovu, spilgtu Daugavpils teātra aktrisi, krietnu režisori un izcilu pedagoģi, pirms viņas dzīve aprāvās. Beigusi Maskavā Borisa Ščukina teātra augstskolu, Hramņikova atgriezās Daugavpilī, savā dzimtajā pilsētā. Droši vien pēc labas skolas, kas, sekojot Jevgeņija Vahtangova «fantastiskā reālisma» principiem, iemācīja savienot precīzu formu ar spēcīgu saturu, redzēt izrādi kā veselumu un apzināties savu vietu tajā, nebija viegli spēlēt amatieru teātrī, jo profesionāla vienkārši nebija.

Kad 1988. gadā atjaunoja Daugavpils teātri un uzņēma pirmās aktieru studijas, Vera Hramņikova ne vien kļuva par krievu trupas stiprāko profesionālo balstu, bet arī palaikam strādājusi par literārās daļas vadītāju, palīdzot izvēlēties repertuāru, kas celtu vietējo skatītāju mākslas izpratnes līmeni un ļautu izpausties aktieru spējām. Viņa izaudzinājusi vairākas jauno aktieru paaudzes un spējusi savienot pedagoģiju ar pašas piemēru, jo par vairākām lieliski interpretētām lomām nominēta Spēlmaņu nakts balvai: kā Gada aktrise otrā plāna lomā – par Ortu Raiņa lugā Pūt, vējiņi! (2010) un kā Gada aktrise – par Vasas lomu Gorkija Vasā Žeļeznovā (2011). Vera Hramņikova jebkuros laikos, jebkurās režisoru maiņās palika uzticīga savai pilsētai un tās teātrim. Tāpēc godam saņēmusi Daugavpils domes balvu par mūža ieguldījumu (2016). 

Dace Arāja 

(15.06.1938–19.08.2022)

Dzimusi mākslinieku ģimenē un studējusi kā vokālo, tā aktiermākslu, Dace Arāja piederēja pie aktieriem, kuru priekšā paveras plašs darba lauks. 1960. gadā, pabeigusi Latvijas Valsts konservatoriju un nedaudz vēl sajutusi Daugavpils muzikāli dramatiskā teātra norieta gaisotni, pēc tā slēgšanas jaunā aktrise devās uz otru Latvijas malu un pusotru gadu desmitu spēlēja Liepājas teātrī. Labie ārējie dotumi un izkoptā balss ļāva spēlēt gan liepājnieku iecienītajās dziesmu spēlēs un operetēs, gan sastapties ar nopietniem dramatiskajiem uzdevumiem pie režisoriem Nikolaja Mūrnieka, Irmgardes Mitrēvices un Viktora Zvaigznes. Tomēr īpaši aktrises skatuves pievilcība un šarms atraisījās, kad vajadzēja apvienot abus mērķus. Tā kritiķu un skatītāju uzmanību piesaistīja lomas Bertolta Brehta iestudējumos – gan izlaistā Eva lugā Lielkungs Puntila un viņa kalps Mati Nikolaja Mūrnieka un Irmgardes Mitrēvices inscenējumā, gan traģiskā Krogus Dženija Mitrēvices uzvestajā Trīsgrašu operā, lēdija Elizabete un lēdija Vintere Imanta Kalniņa mūziklu Princis un ubaga zēns un Trīs musketieri pirmuzvedumos.

70. gadu otrajā pusē Dace Arāja bija Rīgas Operetes teātra soliste un filmējās nelielās lomās arī Rīgas Kinostudijas filmās.

Aivars Bogdanovičs 

(21.09.1941–5.09.2022)

Nācis no Dailes teātra piektās studijas un pirmos darba gadus pavadījis Dailes teātrī, kur nospēlējis vairākas vadošās lomas, tostarp Čehova Trigorinu, 1977. gadā Aivars Bogdanovičs pievienojas Nacionālā teātra aktieru trupai un tur nostrādā 30 gadus. Viņa priekšrocība ir raženais augums, kas tiek izmantots gan fiziski spēcīgu un pašpārliecinātu varoņu lomām, gan kā iegansts komiskiem pārpratumiem. Tāpēc starp Bogdanoviča nozīmīgākajiem darbiem jāmin apsviedīgais Prātnieks Mērnieku laikos, lietišķais Mārtiņš no Harija Gulbja Olivera, šaurpierīgais alkoholiķis Džons Kentijs Princī un ubaga zēnā, slīpētais Vīskrelis Blaumaņa Ugunī, arī enerģiskais fizkultūrietis Vilmārs Bozbaiļs Paula Putniņa Ar būdu uz baznīcu un Ar Dievu pie zemes. 90. gadu otrajā pusē, kad arī Nacionālajā teātrī ienāk vieglāks repertuārs, Aivars Bogdanovičs – tobrīd jau kungs ar iesirmiem deniņiem, cienīgu stāju un omulīgu figūru – spēlē Grauzas kungu Jūlija Pētersona Pieklīdušajā kaķēnā, Rumbas kungu Anšlava Eglīša Karmen, Karmen, Brūla kungu Iras Levina Nāves slazdā, Korija kungu Artura Millera Salemas raganās, Starpinga kungu Augusta Deglava Rīgā, Klimenta kungu Pāvela Kohouta Māja Prāgā, paredzēta nojaukšanai, Duļebova kungu Aleksandra Ostrovska Talantos un pielūdzējos, Čisika kungu Žana Lika Lagarsa Spēles varoņos... Līdz visbeidzot – Aivara Bogdanoviča pēdējā loma Nacionālajā teātrī, 2004. gadā tapušajā vecmeistara Alfreda Jaunušana izrādē, ar kuru no teātra atvadījās daudzi teātra seniori, – Edvarda Vulfa Sensācija, kur Bogdanoviča kungs nospēlē Sīmani Zilbertu.

Hilda Žīgure 

(2.03.1918–6.09.2022)

Rakstīt par aktrisi Hildu Žīguri nozīmē rakstīt par Latvijas Leļļu teātri. Kopā ar vecāko brāli Jāni Žīguru un dzejnieci Mirdzu Ķempi viņa bijusi klāt pie teātra, pareizāk sakot, tobrīd neliela leļļu ansambļa dibināšanas 1944. gadā, kas drīz vien pārtapa par pilnvērtīgu skatuves mākslas vienību. Apguvusi aktiermeistarību Latvju dramatiskajos kursos, Hilda Žīgure nepārtraukti to pilnveidoja, piemēroja leļļu teātra specifikai un arī tā nozīmīgajām stila mainībām. Hilda Žīgure spēlējusi klasiskos, Sergeja Obrazcova teātra estētikas diktētos uzvedumos, kas tiecās pat nosacītajā leļļu mākslā ieviest reālismu. Taču viņa bijusi arī cieši klāt, kad, pateicoties Pāvilam Šenhofam, Arvīdam Cepurītim, Tīnai Hercbergai, latviešu leļļinieki radīja savu, spilgti nacionālu stilu, smeļot iedvesmu gan koktēlniecībā, gan Latgales keramiķu velnos un svilpauniekos. Viņa pieredzēja brīdi, kad leļļu aktieri, kas publikai neredzami, par galveno izteiksmes līdzekli varēja izmantot tikai balsi, iznāca no širmju aizsega un demonstrēja skatuves meistarību pilnā apjomā. Un visos laikos un pārmaiņās, gan spēlējot klasisku Buratīno, gan stilizētu Spīdolu un latgalisku Velniņu, gan iznākot ar lomu – gan nelabprāt! – arī publikas priekšā, Hilda Žīgure bija un līdz pat aiziešanai pensijā 1986. gadā palika Leļļu teātra aktrises etalons – pirmā starp talantīgajiem. 

Svetlana Bless 

(4.11.1942–14.10.2022)

Dzimusi tālu prom no Latvijas, viņa kļuva par latviešu aktrisi, kaut arī pēc profesijas bija cirka māksliniece jeb klauns, kādus sagatavoja Maskavā Cirka un estrādes mākslas skolā. No 1969. līdz 1976. gadam Svetlana Bless strādāja Valmieras teātrī pie Krodera un Ķimeles viņu ziedu laikā, un, Sveķim mūžībā aizejot (par Sveķi viņu sauca visi kolēģi visos teātros), Māra Ķimele viņu atcerējās tieši kā trauslu un jūtīgu parādību Valmieras aukstajās ziemās. Viņas formas izjūta un profesionalitāte ļāva jaunībā nospēlēt cilvēka būtību, lai kāds būtu tā vecums, tāpēc tapa tādas lomas kā Boila Agatas Kristi Peļu slazdā, Anfisa Trīs māsās vai Aža Pazudušajā dēlā, bet šī loma īpaši minama tādēļ, ka arī Svetlanas Bless meita, Valmieras teātra izcilā aktrise Ieva Puķe tiek pie šīs lomas interpretācijas, tikai mazliet atbilstošākos gados nekā mammas 28, kad Ažas lomā iejutās viņa.

Nacionālajā teātrī Svetlana Bless ierodas 1977. gadā, un viņai tiek piedāvātas samērā mazas lomiņas, kas nesagādā ne prieku, ne gandarījumu; to viņa gūst ārpusteātra programmās, bet šādā veidā viņa uzaudzē profesionālos muskuļus savas dzīves lielajam iznācienam Teātra dienas rēvijā, kur gandrīz 10 gadus, gandrīz 40 vakarus pēc kārtas pārpildītās zālēs analizē Latvijas politiķus un viņu pieņemtos lēmumus šķietami nevainīgā ampluā – mītiskā, zem skatuves mītošā Teātra žurka, vārdā Kornēlija. Par šo mūža darbu Svetlana Bless 2000. gadā saņem Spēlmaņu nakts žūrijas speciālbalvu, tādējādi «legalizējot» humora un satīras nozīmīgo lomu sabiedrībā. Un tā mūža otrajā pusē bija pienākusi viņas zvaigžņu stunda, kurai pamati tika ielikti tik smalkajā profesionālās izglītības iestādē Maskavā.

Andris Freibergs 

(14.10.1938–18.10.2022)

Līdz pandēmijai Andris Freibergs bija sastopams daudz kur Latvijas kultūrtelpā, jo gadi viņam nebija šķērslis doties Valmieras vai Liepājas virzienā, un vēl nesen Freibergs bija strādājis arī ārpus Latvijas, īpaši Tallinas Pilsētas teātrī. Pateicoties operu scenogrāfijai, varam teikt, ka mērogs bija viņa darba glosārijā, bet neeksistēja viņa dzīvē. Vienīgā dēla, talantīgā mākslinieka Kārļa Freiberga pāragrā nāve pirms nu jau vairāk nekā divdesmit gadiem šo periodu pārvērta savādā eksistencē. No vienas puses, ļoti ražīgā, izvēloties aizmirsties darbā, no otras – relatīvā, viņš it kā dzīvoja un nedzīvoja reizē, viņam bija neskaitāmi paziņas visos teātros, un viņi visi ir izbaudījuši viņa silto skatienu, laipno interesi, cieņu par radošiem sasniegumiem, vienlaikus viņš vairs nenoģērba savu melno kreklu, un tas šoreiz ir apgalvojums vārda pārnestā jeb simboliskā nozīmē. 

Kaut arī, Freibergam aizejot, jādomā par melno un par balto viņa dzīvē, par viņam tuvo tukšo, bet vēl tuvāko tīro telpu, gribas atgādināt, ka ir viņa dzīvē bijuši arī daudzi krāsaini darbi un telpas, kas viņa fantāzijai likušas lauzties laukā no paša tik iecienītās melnās kastes. Pie tādiem pieder iespēja apdzīvot Tallinas Pilsētas teātra vecos viduslaiku mūrus, kur katrā pažobelē bija iekārtota lielāka vai mazāka spēles telpa. Tikpat dzirkstījoši viņa iztēle ir darbojusies 90. gadu vidū tikko atklātajā vienīgajā apaļajā spēles telpā Latvijā – Valmieras teātrī. Interesanti, ka starp savām labākajām izrādēm Andris Freibergs allaž pieminēja izrādes, kurās karš piespiež cilvēkus pie sienas un pārbauda viņu cilvēcību, – Viktora Rozova Lido dzērves, Bertolta Brehta Trešās impērijas bailes un posts un Gunāra Priedes Centrifūga. Tomēr sāka savu ceļu mākslā Andris Freibergs tālajā 1965. gadā Nacionālajā teātrī, kur arī tapa divi no viņa pēdējiem lielajiem darbiem – Tammsāres Zeme un mīlestība. Kārena. Indreks Elmo Niganena režijā 2012. gadā un Ibsena Mežapīle 2016. gadā. 

To, ka Skolotāja, tāda ar lielo burtu, iemestais akmens savu audzēkņu dzīvēs turpina viļņot viņu radošos ūdeņus un turpinās vēl ilgi, liecina arī šā žurnāla numura ceturtais vāks – scenogrāfa Reiņa Dzudzilo veltījums, Andrim Freibergam mūžībā aizejot. 

Velta Skurstene 

(19.12.1930–12.11.2022)

Gandrīz visu savu skatuves mūžu Velta Skurstene bija bērnu teātra aktrise, lai arī strādāja teātrī, kam bija dots gan Ļeņina komjaunatnes, gan vienkārši Jaunatnes vārds.

Viņa bija tieši bērnu aktrise – jo tā ir īpaša spēja saglabāt sevī bērna «nezināšanu». Viņas varoņiem, puikām, meitenēm, tintes trauciņiem un dzīvnieciņiem piemita tā svētā neziņa, ka mirklis paies un tam līdzi aizies sāpes, kas tobrīd liekas nebeidzamas, ka viss, kas spīd, nav zelts, ka skaisti runāt nav tas pats, kas būt labam cilvēkam. Un ar šo savu «nezināšanu» Velta Skurstene aizrāva un aizskāra gan puiku lomās kā pamestais, bet degunu nenokārušais Haklberijs Fins un mazais Parīzes pašpuika Gavrošs, gan vienā no savām kroņa lomām – ēzelītī I-ā ar neatkārtojamo pašcieņu, aizvainotību pret pasauli un gatavību tai atvērties, ja vien kāds panāk pretī. 

Vajadzēja lielu aktiermeistarību un arīdzan krietnu uzticēšanos no režisora puses, lai pārkāptu pāri šai bērnu lomu specifikai, īpatnajam balss tembram, un nospēlētu Zinaidu Savišnu Čehova Ivanovā, patiešām baisu Melno māti Raiņa lugā Zelta zirgs vai introverto, noslēpumaino Tanti Gunāra Priedes Aivaru gaidot – retajās lomās, kurās Veltu Skursteni «redzēja» teātra galvenais režisors Ādolfs Šapiro. Viņa kaut kā īsti neiederējās Šapiro būvētajā teātra modelī, sociāli un politiski drosmīgā arī padomju gados.

Toties balss bija aktrises galvenais un ļoti spēcīgais ierocis gan televīzijā, lelli – skursteņslauķīti Gustiņu – spēlējot, gan radio, veicot neskaitāmus lasījumus un ierakstus. 

Velta Skurstene paliek kā mīļš ciemiņš no bērnības zemes, kuru nav iespējams aizmirst. 

Sagatavoja Edīte Tišheizere un Ieva Struka