Asredzīgā robežpārkāpēja. Krista Burāne

Filozofes izglītība, profesionāli daudzveidīga radošā pieredze, prasme mācīties un mācīt, atvērtība koprades modelim teātrī kombinācijā ar nerimstošu interesi par cilvēku un vidi, kurā viņš dzīvo, ļauj Kristas Burānes kā režisores un dramaturģes darbiem Latvijas teātra telpā ienest svaigas tematiskas vēsmas un iesaistošu teātra formu pieredzi. Līdzīgi mazajam cilvēkbērnam ar lielo sapni viņas pirmajā izrādē Mazais cilvēks, Krista Burāne arī pati ir piemērs tam, kā savas ieceres drosmīgi pārvērst īstenībā, ejot savu ceļu. 

DOMĀT SKAĻI 

Iepazīstinot ar Kristu Burāni, jāatzīst, ka viņas ideju un to iemiesošanas darba lauks ir krietni plašāks par teātrrades telpu, kurā viņa darbojas kā režisore un dramaturģe. Līdzīgi kā zūd robežas starp teātra izrādi un skatītājiem dokumentalitātē un kopradē sakņotajos skatuves mākslas darbos, ko rada režisore, tā arī viņas profesionāli radošajā dzīvē robežu ir maz. 

Daudzpusīgais radošais CV saka priekšā, ka Burāni aizrauj ne tikai domāšana, bet arī ieraudzīšana. Savukārt ieraudzīto nevar noklusēt. Tas ir jāizstāsta – teātra izrādē, dokumentālā filmā, fotogrāfijā, esejā vai kādā starpformā. Teātris ir pasaule, kur režisore izmanto iespēju uzdot jautājumus un skatītāju pārvērst līdzdalībniekā – piešķirt tam lomu savās izrādēs. «[Mans] uzdevums ir mainīt skatītāja lomu no pasīva vērotāja uz aktīvu līdzdalībnieku. Mākslas darbi ir tā drošā vide, kurā trenēt jūtīgumu, cilvēcību, redzīgumu pret cita sāpēm un ciešanām,»^[1] atzīst pati māksliniece, meklējot atbildi uz jautājumu, kāds ir mākslinieka uzdevums Ukrainas–Krievijas kara apstākļos. Viņa pati raksturo savus mākslas darbus kā tādus, kuros liela loma ir videi un vietējo kopienu cilvēkiem.^[2]

Atskatoties uz Burānes profesionālo ceļu, redzams, ka tieši politisks pavērsiens Latvijas vēsturē bija izšķirošs, pieņemot lēmumu par studiju virzienu. «Mana nokļūšana filozofijas fakultātē 18 gadu vecumā bija saistīta ar lielajām pārmaiņām Latvijā 1989. gadā, ar neatkarības atgūšanu. Biju domājusi, ka braukšu studēt teātra zinātni uz Maskavu, bet 1989. gadā sapratu, ka nedrīkstu pamest Latviju tik nozīmīgā brīdī,»^[3] atceras režisore, kuras darbos teātrī bieži vien klātesoša ir pilsoniskās sirdsapziņas iekustināšana. 

«Esmu izdzīvojusi vairākas profesionālās dzīves. Pēc astoņiem gadiem Latvijas Universitātē aizgāju strādāt reklāmas jomā, kur nostrādāju arī gadus piecus sešus – radīju tekstus, idejas, vadīju kampaņu radošo daļu. Tad sāku fotografēt un rakstīt dzejoļus un prozu. Satiku Mārtiņu Eihi, un mēs kopā izdomājām izveidot filmu par Oļģertu Kroderu Piektais Hamlets. [..] Filozofija dod labu bāzi radošam darbam un radošai brīvībai,»^[4] stāsta režisore, iezīmējot savu ceļu līdz režijai. Vispirms dokumentālajā kino un pēc tam – teātrī. 

Teātra izzināšanu Burāne sāka, radot portretstāstus par izcilām teātra personībām. Tapa dokumentālās filmas, kurās Burāne bija gan režisore, gan scenārija autore, tuvplānā iepazīstinot ar teātra personībām – režisoru un aktieri Oļģertu Kroderu (Piektais Hamlets, 2009), režisori Māru Ķimeli (Māra, 2014), scenogrāfu Andri Freibergu (Pasaka par tukšo telpu, 2017). Tieši kino režija bija tā, kuru pēc filozofijas studijām Burāne izvēlējās studēt Latvijas Kultūras akadēmijā, pēcāk doktorantūras studijas turpinot Latvijas Mākslas akadēmijā. 

Dokumentalitāti Burāne ir pārnesusi arī uz teātra spēles laukumiem. Iztiekot bez teātra režijas studijām, viņa aizrāvās ar verbatim jeb dokumentālo teātri, kura dramaturģiskais materiāls balstās reālos dzīvesstāstos, prototipos, intervijās, notikumos. Teātra zinātniece Edīte Tišheizere Burānes teātra rokrakstu raksturo kā sociāli aktīvu un pētniecisku teātri: «Izrādēs tiek būtiski paplašināts pats teātra jēdziens, tāpat kā ietekmes sfēra.»^[5] Režisore ir pārliecināta, ka «jebkurš mākslas darbs ir politisks, tāpēc ka tas parāda iespēju domāt citādi un būt brīvam tajā, ko dari».^[6]

Krista Burāne savos teātra darbos runā par to, kas atbalsojas sabiedrības sociālpolitiskajā noskaņojumā: gan pasaulē, piemēram, vēstot par dabas daudzveidības sarukumu, gan vietējā līmenī, risinot vēsturisku atmiņu, to klātesamības un neesamības jautājumus noteiktās kopienās. Turklāt šīs izrādes lielākoties noris ārpus ierastajām teātra zālēm. Viņa savus darbus sasaista ar pasauli, ņem skatītāju līdzi un ved ārā no ērtās teātra zāles pustumsas. Izved pilsētas ielās, ieaicina daudzdzīvokļu blokmāju pagalmos, aizved uz pilsētas nomales cietoksni, ved līdzi dabā gan Rīgas bulvāros, gan Gaujmalā. Un ne tikai stāsta, bet arī jautā. 

«Dokumentalitāte nenozīmē atkāpšanos no radošas interpretācijas. Man dokumentalitāte ir instruments, ar ko strādāju. Man tas vienmēr ir bijis svarīgs autentiskas dzīves sajūtas klātesamības radīšanai, kas iedod vēl vienu iespēju skatītājam apzināties, ka mākslas darbs ir par to, kas ar mums notiek te un tagad. To, ka mākslas darbs ir cieši saistīts ar dzīves realitāti,»^[7] atzīst režisore. Šis ir ieskats tajā, kādi jautājumi pēdējā piecgadē – no 2017. līdz 2022. gadam – ienāk Kristas Burānes veidotajās teātra izrāžu formas sarunās ar skatītāju. 

GATAVOTIES PASAULES GALAM 

«Labdien! Ir slikti.» Tā iesākas pērnvasar tapusī izrāde Pasaules gals un citas blēņas (Valmieras vasaras teātra festivāls, 2021), par kuras norises vietu izvēlēta Valmieras 5. vidusskola. Būdama dramaturģe, Burāne ne tikai analizē pagātnes mantojumu, pievēršas cilvēka un dabas attiecībām, reflektē par šābrīža pušumiem sabiedriskajā domā, bet arī raugās iespējamajos nākotnes scenārijos. Viņa neizdomā utopisku vai distopisku nākotnes scenāriju pati, bet gan iztaujā par to jauno paaudzi. Izrādi Burāne veidojusi kopā ar Cēsu un Valmieras skolēniem, ļaujot ielūkoties daudzveidīgos pasaules galu scenārijos, kuru dramaturģija dzimusi skolēnu prātos. Skatītājam jeb līdzdalībniekam izrāde dod uzdevumu radīt savu pasaules glābšanas plānu un iepazīstināt ar to pārējos apmeklētājus. 

«Man svarīgs bija koprades aspekts. Izrāde tika radīta kopā ar bērniem un jauniešiem. Tie bija viņu stāsti par dažādiem pasaules bojāejas scenārijiem. Vienlaicīgi man bija svarīgi rosināt skolēnus iztēloties šos scenārijus fantāzijas žanrā, jo tajā visvieglāk ir arī meklēt atbildes un risinājumus. Piedāvājot kaut ko neticamu un fantāzijas pasaulei atbilstošu un realitātē grūti izpildāmu, mēs radām iespēju iztēloties un meklēt ārpus ierasto situāciju loka, kurā mēs esam,»^[8] izrādes veidošanas procesu raksturo režisore.

Katru no skolēnu radītajām versijām dramaturģe papildina ar asredzīgu, kontekstuālu un dokumentāros faktos balstītu komentāru. Tas no zinātniskās fantastikas izrādes skatītājam ļauj piezemēties atpakaļ ikdienā un atgādina, ka patiesībā varbūt nemaz tik tālu no dzirdētā neesam, ja reiz, piemēram, ik nedēļu apēdam tik mikroplastmasas, cik sver viena kredītkarte. «Interaktīvā, uz apmeklētāja iesaisti darbībā vērstā izrādes forma līdzās pašu vienaudžu radītiem zinātniskās fantastikas cienīgiem sižetiem liek ikvienam piecelties no skatītāja lomas un pārtapt supervaronī, kas glābj pasauli. Tā ir atslēga uz aktīvu izrādes apmeklētāja domu pieslēgšanu pasaules gala problemātikai,»^[9] jau atkal šāda pieeja apliecina Burānes spēju ne tikai konstatēt problemātiku, bet atklāt dažādus ceļus, kā iet tālāk. 

Bez didaktikas Burāne rada dokumentālu teātri nevis skolēniem, bet gan kopā ar viņiem. Šī mākslinieciskā stratēģija ļauj veidot laikmetīgi asredzīgas teātra izrādes gan par jauniešiem, gan viņu vienaudžiem kā izrādes skatītājiem jeb līdzdalībniekiem. Un jau vecākām paaudzēm, kuras vairs, iespējams, «nesadzird pienenes balsi, pirms nopļauj to mauriņā; tā izrādes dramaturģiskais materiāls kalpo teju par sociālantropoloģisku lauka pētījumu skolā, spoguļojot to, kas rūp mūsdienu jaunajai paaudzei».^[10] Pati režisore uzsver, ka «koprades forma ar jebkuru sabiedrības daļu, kas nav mākslinieki, dod iespēju daudz plašāk ieraudzīt sadarbībā balstītas rīcības spēku, savienojot dzīves pieredzes, iespējas, resursus. Tas ļauj ieraudzīt savā situācijā to, ko tikai paši ar savu pieredzi mēs nespētu ieraudzīt un kur ir svarīgs otrs cilvēks».^[11] Tas ļauj veidoties tādai pieredzes daudzveidībai, kas ir būtiska ne tikai sabiedrībā vai dabā, bet arī mākslā. 

IZPLĒSTĀS LAPPUSES 

Pilsoniski dzīvs teātris. Tā varētu nodēvēt Burānes veidotos darbus teātrī, jo tiem vienmēr atradīsies neērts sadures punkts ar sabiedrībā neviennozīmīgi vērtētām tēmām. Vai tā būtu bioloģiskās daudzveidības sarukšana dabā, liekot apšaubīt arī cilvēka kā sugas izdzīvotspēju, vai mākslas ierāmēšana tikumības zelta rāmjos. 

«Kopš 2015. gada, kad Saeima pieņēma tā saucamos tikumības grozījumus Izglītības likumā, ik pa laikam nākas dzirdēt par vecākiem un skolotājiem, kuri uzskata, ka ir mākslas darbi – dzejoļi, filmas, izrādes, gleznas –, kuriem stundās nav vietas. Pārsvarā visos šajos gadījumos mākslas darbā tiek portretēta mūsu dzīve tāda, kāda tā ir, – dažāda, neidealizēta un neizskaistināta. Vai mākslai un izglītībai ir jāspēlē paslēpes ar realitāti, vai tomēr tās drīkst droši skatīties viena otrai acīs un par ieraudzīto sarunāties ar bērniem un jauniešiem? Arī tad, ja kādam ieraudzītā realitāte šķiet netikumīga,»^[12] jautājošā pozā, piesakot izrādi Netikumīgie (Dirty Deal Teatro, 2019), nostājas režisore, kura ir arī skolotāja, trīs bērnu māte un publiciste. 

Savulaik Burāne vadījusi kursus ētikā, filozofijā bērniem, kritiskajā domāšanā, bijusi arī dibinātāja un vadītāja Filosofiskās izglītības centram (1998–2003), kura paspārnē tapuši arī tematiski mācību grāmatu komplekti skolēniem, kā arī bijusi pasniedzēja LU Psiholoģijas un pedagoģijas, arī Teoloģijas fakultātē. Viņa uzsver filozofiskās mācības būtiskumu jau no mazotnes: «No tā brīža, kad cilvēks sāk uzdot savus pirmos lielos jautājumus, ir jāmācās no tiem nebaidīties un saprast to, ka atbildes uz šiem jautājumiem var mainīties visas dzīves laikā, jo dzīve ir jautāšana un atbildēšana.»^[13] Vēlāk – no 2007. līdz 2015. gadam – Krista kopā ar dzīvesbiedru, režisoru Mārtiņu Eihi, turpina atbilžu meklēšanu uz lielajiem jautājumiem kopā ar bērniem: abi darbojas pašu izveidotā radošajā apvienībā Nomadi ar saukli «profesionāli klejojumi kultūras laukos». Vienlaikus pastāv arī tāda paša nosaukuma ceļojošā teātra festivāls bērniem un jauniešiem, kur Burāne ir radošā direktore un kura ideja laika gaitā pakāpeniski pāraug par Valmieras vasaras teātra festivālu. Arī pats pirmais Burānes darbs teātra valodā bija raudzīšanās uz pasauli no bērna skatpunkta: tā bija izrāde Mazais cilvēks (Nomadi, Homo Alibi, 2008), kuru māksliniece pēc Ēriha Kestnera darba motīviem veidoja kopā ar Mārtiņu Eihi leļļu un objektu teātra tehnikā, vēstot par pasaulē īsāko cilvēkbērnu ar vislielāko sapni reiz kļūt par cirka mākslinieku. 

«Pēc bezprecedenta gadījuma 2015. gadā, kad Saeima nolēma ietekmēt izglītības saturu un kļuva skaidrs, ka motivācija Izglītības likuma grozījumiem ir ļoti politiska, merkantila un antidemokrātiska, es ļoti saniknojos. Man vispār ļoti daudzi darbi rodas tāpēc, ka iekšēji liekas – tiek pārkāptas tiesiskuma robežas un ir jārīkojas. Un biju dusmīga arī uz skolotājiem, jo viņu pretreakcijas faktiski nebija,»^[14] stāsta režisore, kurai arī pašai dzīvesgājumā ir ieraksts par skolotājas darba pieredzi, taču nebūt ne teātra pulciņā vai literatūras stundās, bet gan radošajā un kritiskajā domāšanā dažāda vecuma jauniešiem un pieaugušajiem. Tolaik iecerētie likuma grozījumi paredzēja Izglītības likumu papildināt ar pantu «Izglītība un tikumība» un uzlikt pienākumu skolām nodrošināt skolēnu tikumisko audzināšanu atbilstoši Satversmē iekļautajām vērtībām, jo īpaši tādām kā laulība un ģimene, uzraugot, lai izglītības procesā nav informācijas, kas apšaubītu šīs idejas.^[15] 

Asi reaģējot uz situāciju, top izrāde, kas nodēvēta par jaunu cilvēku portretiem dzejā Netikumīgie un ieteicama bērniem no 14 gadu vecuma. Līdzīgi kā izrādē Pasaules gals un citas blēņas režisore nepaļaujas tikai uz savu viedokli, bet iesaista paaudzi, kura tobrīd ir tuvāka skolas solam. Pie izrādes Netikumīgie dramaturģijas strādāja visa radošā komanda kopā. Tā ir veidota kā skolēnu portretu galerija dzejas formā, ko skicē trīs jaunie dzejnieki – Kirils Ēcis, Marija Luīze Meļķe un Raimonds Ķirķis. Turpat ir arī pieaugušie jeb skolotāju koris, kuriem dziesmu vārdus radījuši citas dzejnieku paaudzes pārstāvji – Agnese Krivade un Kārlis Vērdiņš –, kuru dzejas rindās ne reizi vien izlasāmi vārdi, kas ietilpināmi necenzētas leksikas kategorijā. 

Raksturojot šo dokumentālo izrādi kā «ļoti komplicētu, dažādos līmeņos uztveramu un pa daudzveidīgiem uztveres kanāliem skatītāju ietekmējošu izrādi, kura ir tieši tāda kā dzeja – subjektīva, ritmizēta, daudznozīmīga», teātra kritiķe Līga Ulberte secina, ka «[izrādes] fabulu izstāstīt ir praktiski neiespējami un arī nevajag, jo galvenais ir asociatīva satikšanās ar ļoti jaunu cilvēku pieredzi.

Tie nav svešie, kuriem ir nodarīts pāri. Tie esam mēs. Tā ir Latvijas sabiedrība

Pašam savējo, savu bērnu vai skolēnu».^[16] «Izrādē vēlējos savienot trīs dažādas balsis – skolēnu, skolotāju, kā arī politiķu un vecāku – vienotā korī, un, lai tas nepārvērstos spriedelēšanā vai interneta komentāru tirgus laukumā, dzeja ar saviem zemtekstiem un virsslāņiem šķita īstais izteiksmes līdzeklis,»^[17] stāsta režisore. «Nevaru iedomāties šobrīd izrādi savu interešu kontekstā, kur līdzdalības nebūtu, jo tas ir viens no maniem kā mākslinieces mērķiem – veidot vidi, kurā cilvēks var droši piedalīties un kaut ko mēģināt mainīt.»^[18] 

«Izplēstas» lappuses nav tikai dzejoļu grāmatās, bet arī vēstures biezajos sējumos. Par Latgales sirdi dēvētajā Rēzeknē Kristai Burānei kopā ar Mārtiņu Eihi pērnvasar tapa muzikāli vēsturiska izrāde pilsētvidē Mans kaimiņš ebrejs (Rēzeknes teātris Joriks, 2021). Vienpadsmit ainās dažādos pieturpunktos Rēzeknes Zaļās sinagogas apkaimē izrāde stāsta par ebreju vēsturi Latvijā un Latgalē no 16. gadsimta līdz pat mūsdienām. «Otrā pasaules kara laikā Latgale pazaudēja ļoti lielu savas sabiedrības daļu. Un pēc tam to veiksmīgi izdzēsa arī no cilvēku atmiņām. Tāpēc mums bija svarīgi veidot izrādi par Rēzeknes ebreju kopienu. Lai atgādinātu, ka tie nav svešie, kuriem ir nodarīts pāri. Tie esam mēs. Tā ir Latvijas sabiedrība, kuras daļai nācās mirt tāpēc, ka cilvēki izvēlējās vai nu nostāties vienā no agresoru pusēm, tas ir, Krievijas vai Vācijas, vai arī klusēja,»^[19] pamato Burāne, uzsvērdama, ka «tagad mēs nedrīkstam klusēt, skatoties uz Ukrainas cīņu par savu brīvību. Jo viņi ir mūsējie. Viņi esam mēs. Un tā ir arī mūsu brīvībai, kurai šobrīd uzbrūk Krievija».^[20]

Novērtējot Mārtiņa Eihes, Kristas Burānes, Pamelas Butānes, Jēkaba Nīmaņa kopdarbu, Spēlmaņu nakts žūrija pasniedza izrādes veidotājiem Skatuves naglu par pilsētas kopienas saliedēšanu, profesionālās un amatieru mākslas savienojumu un vēsturiskās apziņas modināšanu bez agresijas un didaktikas.^[21]

CILVĒKS, BITE UN ATBILDĪBA

«Ja godīgi, vispār nepazīstu nevienu cilvēku Latvijā, kura rīcība būtu mainījusies kāda mākslas darba dēļ. Es neesmu arī dzirdējusi vai lasījusi liecības par šādām krasām vērtību izpratnes maiņām kaut kur citur pasaulē. Tieši tāpat kā kara propagandas apmātos prātus nevar izmainīt fotogrāfijas ar sagrautajām Ukrainas pilsētām, nogalinātajām ģimenēm, ievainotajām grūtniecēm, tāpat ražošanas progresa un nemitīgās ekonomiskās izaugsmes ticības adeptus nepārliecinās foto ar dabas katastrofām, izmirušiem dzīvniekiem, piesārņotiem okeāniem un monokultūru noplicinātām dzīvotnēm,» tā raksta māksliniece portālā Satori.lv savā esejā Māksla kara apstākļos, meklējot atbildi uz jautājumu: «Ko darīt režisoram šajos apstākļos, kā attaisnot savu nodarbošanos ar mākslu bojāejas situācijā, saprotot, ka ne tikai uzvarēt, bet pat izlauzties līdz pretējās puses ierakumiem nav iespējams?»^[22] Esejā režisore aktualizē sev un plašākai kopienai jautājumu par mākslu kā pilsonisko un vides aktīvismu sabiedrībā, secinot, ka mākslas uzdevums ir «atbalstīt cilvēkus cīņā par vērtībām, stiprināt cerību, radīt vidi, kurā tie, kam karošana ir darbs, var ievilkt elpu un just, ka viņi nav vieni».^[23]

Cilvēka un dabas attiecības ir Burānes teātra izrāžu tematiskā līnija, kura neatņemami vijas cauri pēdējās piecgades darbiem, pakāpeniski mazinot plaisu starp mūslaiku cilvēku un dabu: «Darbi, kurus apzināti esmu veidojusi kā mēģinājumu iekustināt domāšanas maiņu no antropocentriskās uz ekocentrisko domāšanu, ir Noktirne (2018), 2020 soļi (2020), No tā laika koki vairs nerunā (2020), Cilvēka triumfālā uzvara pār biti (2021) un Pasaules gals un citas blēņas (2021). Tā vietā, lai piedalītos aktīvisma procesu organizēšanā, kas prasa ārkārtīgi daudz laika un spēju, es apzināti esmu izvēlējusies veidot mākslas darbus, kas veltīti šim mērķim.»^[24]

Pandēmijas klusuma pārmākto teātra pasauli pērn agrā pavasarī Pārdaugavā Uzvaras parkā modināja scenogrāfa Reiņa Suhanova iecere – pastaigu ceļš Triumfa arkāde ar astoņām idejiski un vizuāli atšķirīgām stacijām. Katra no tām tika veidota kā uzvaras arka. Katru no tām veidoja kāds Latvijas skatuves mākslinieks. Tostarp Krista Burāne. Nebija nemaz jālasa mazā šiltīte līdzās instalācijai, kur triumfa arkas režģī bija salikti svaigi cirsti sīki koki un to zari, apkārt apvelkot tumšzilu plēvi ar pūšamā baloniņa uzšņāpto «Marsa parks». Minējums par idejas autori izrādījās pareizs. Krista Burāne. Taču darba nosaukums vēsta Cilvēka triumfālā uzvara pār biti (Dirty Deal Teatro, 2021). Režisore to veltīja draudīgajam faktam par bišu skaita sarukumu un bojāeju. 

«Brīdī, kad biju aizgājusi paskatīties, kā šī arka izskatās dzīvē, pie tās stāvēja divas kundzes gados. Viņas izlasīja aprakstu un skaļi apsprieda, kāds tas ir stulbums, jo bites taču nekur nav pazudušas, tās te ir! Kundzes bija ārprātīgi niknas par to, ka kāds runā, ka bites iet bojā. Viņas riktīgi lamājās uz mākslinieku, kas šo ir izdomājis,»^[25] pašas novērotu «stāvizrādi», atrodoties Uzvaras parkā pie sava darba, atstāsta māksliniece. Viņa ir pārliecināta, ka faktus, kas pašiem šķiet pašsaprotami, piemēram, bioloģiskās daudzveidības sarukumu, ne tikai samazinoties kādu īpatņu skaitam, bet pat izzūdot sugām, ir jāstāsta arī citiem. «Mūsu uzdevums nav būt publicistiem vai žurnālistiem, bet vienlaicīgi tā ir mūsu atbildība – pastāstīt šīs lietas, lai vairāk cilvēku par tām uzzina.»^[26] 

Burānes mākslinieciskais radars uztver sasāpējušos punktus sabiedrībā un pārvērš tos jautājumu pilnos stāstos, eksperimentējot ar teātra izteiksmes veidiem un vietām. 

«No vienas puses, tā ir bērnībā iegūtā prasme būt kopā ar dabu. Es patiešām ļoti daudz ar tēti [aktieris Ints Burāns] staigāju pa mežiem, gar jūru. Garās pastaigas ir neatņemama manas būtības daļa, kad tu ej un esi šai ceļā ar visu to, kas tev ir apkārt un kas ar tevi notiek. [..] Man kā cilvēkam, kurš ir izaudzis latviskas kultūras tradīcijā, justies par dabu atbildīgai ir ļoti dabiski. Otrs ir tas, ka man patiešām ir aktīva sociālā pozīcija pret notikumiem, kuri norisinās līdzās manai dzīvei, ir cieši saistīti ar to vai ietekmē manu dzīvi. Mana dabīgā reakcija ir piedalīties vai mēģināt būt par sarunas dalībnieku,»^[27] savu attiecību veidošanos ar dabu raksturo režisore. 

Pašai esot dažādu mācību materiālu, tostarp Praktiskā ētika. Dzīvot un sadzīvot (1998), Domātprieks (2002) autorei vai grāmatu, piemēram, Domājamie stāsti (1997) līdzautorei, Burānei rūp ne tikai tas, kādus dzejoļus skolēniem ir iespēja lasīt un analizēt literatūras stundās. Pēc ielūkošanās jaunajā izglītības saturā Skola 2030 un vēlmes izprast, kas neļauj saskatīt dabas vērtību, viņa secinājusi: «Pārlasot programmu ar divpadsmit vērtību un tikumu skaidrojumu, sapratu, ka mēs joprojām skolā mācāmies un arī uz priekšu mācīsimies domāt par vērtībām un tikumību tikai cilvēku attiecībās. Bet daba šajā dokumentā pieminēta tikai vienu reizi! It kā tā būtu kaut kas ārpus mums, ko mēs neuzlūkojam kā vērtību. Tāpēc nav nekādu izredžu vai cerību, ka kopumā būs labāk.»^[28]

Pētot materiālu audioizrādei-instrukcijai 2020 soļi (Dirty Deal Teatro, 2020), kuru ikviens var piedzīvot savā nodabā ar viedierīces un austiņu palīdzību, Burāni pārsteidza tas, cik ļoti daudz dzīvnieku sugu laika gaitā ir gājušas bojā ne tikai cilvēka darbības rezultātā, bet arī daudzu citu, dažkārt līdz galam pat neizpētītu iemeslu dēļ: «Iemesli ir dažādi. Mēs vienkārši tos nezinām. Arī ļoti daudz cilvēku ir gājuši bojā dažādu dabas katastrofu dēļ. Saliekot kopā, tu saproti, ka visu laiku dzīvo šajā dzīves–nāves ciklā. Mēs dzīvojam šajā ciklā. Svarīgi ir apzināties šīs bojāejas dažādos cēloņus un to, vai tu esi vai neesi atbildīgs.»^[29] 

Izrāde ir nepilnu stundu garš audiomonologs, ko ierunājusi pati režisore, ejot pastaigā gar Gaujmalu, svīstot rīta gaismai un skanot možām putnu dziesmām. Savā pieredzējumā Burānes pastaigā-klausāmizrādē, kas tapusi Dirty Deal Teatro izrāžu-instrukciju ciklā, dalās kritiķe Inta Balode: «Rezultāts man patīk, jo izvērtās gana negaidīts, no tieša ekoloģiskās statistikas vēstījuma pagriežoties klusas un personīgas pieredzes virzienā. Saimniecībā lieliski noderēs atziņa, ka nav jāizvēlas viens vai otrs. [..] Varu būt saplūsmē ar dabu un vienlaikus skaidri redzēt, kas notiek pasaulē. Nav jāizvēlas starp aiziešanu no civilizācijas steigas un aktīvu darbošanos un iesaisti. Soļu pietiek visam. Laika pietiek visam.»^[30]

Savu pieeju teātra darbos režisore nodēvē ne tik daudz par ekocentrisku, bet gan par simbiotisku – par tādu, kurā ir jātiecas apzināti skatīties uz cilvēku kā uz daļu no dabas, apzinoties savu ciešo saikni vienam ar otru ekosistēmā kopumā: «Ekoizrādes, kas norisinās vidē, vides teātris un līdzdalības izrādes piedāvā skatītājam daudz spēcīgāku ekoloģiskās domāšanas rašanos un šādu emociju atpazīšanu sevī.»^[31]

NIKNUMS, PĀRSTRĀDĀTS IZRĀDĒ 

«Pirms vairākiem gadiem redzēju video, kurā Rīgas domes koku kopšanas brigāde ar mašīnu, uz kuras bija skaists uzraksts «eko», ārkārtīgi brutāli rāva nost Pērnavas ielā aizstāvībai izliktos plakātus «Mēs šeit vairs nebūsim», kas vēstīja, ka kokus tūlīt nocirtīs. Tā ārprātīgā brutalitāte, neizglītotība… Manī iekšā viss uzvirda,»^[32] atceras režisore. 2017. gadā Burāne kopā ar domubiedri Lolitu Tomsoni aizsāka Pērnavas ielas kastaņu aizsargāšanas akciju.^[33] «Ja tu saki, ka politika uz tevi neattiecas, tad tev ir jābūt gatavam, ka politika notiks ar tevi. Demokrātija ir iespējama tikai aktīvas līdzdalības formā.»^[34] 

Amerikas Savienotajās Valstīs aizvien biežāk mākslā un sabiedrībā izmanto tulkošanai nepakļāvīgo jēdzienu artivism, kurš ir salīmēts no vārdiem art jeb «māksla» un activism jeb «aktīvisms». Kristu Burāni pavisam droši varētu minēt kā vienu no retajām, kura Latvijā nodarbojas ar mākslas aktīvismu. Lai arī Vides aizsardzības klubs, kurš savulaik nodarbojās ar ekonacionālisma iedvesmotām performancēm, varētu būt šīs kustības iedibinātājs Latvijā, Burāne ir šī laika pretrunīgo stāstu tulkotāja teātra valodā. 

«Viens no motīviem, kas rada manī dusmas, ir tas, kā šie cilvēki godīgi aiziet uz darbu, nocērt pa tīro Skanstes dārzus brīdī, kad tur ir putnu un zvēru mazuļi, un tad priecīgi ar labi padarīta darba izjūtu dodas mājās samīļot savus bērnus. Mana nesapratne par to, kā veidojas šīs atšķirīgās vērtību uztveres cilvēkos, kas domā vai jūt līdzīgi man, un cilvēkos, kas godīgi iet uz darbu, esot savā kodā pārliecināti par savas dzīves vērtību un labumu. Kā mēs te blakus eksistējam? Kāpēc mēs nesatiekamies? Jebkurā gadījumā ceru, ka izrādes, ko veidoju, ir arī stāsti par šīm dažādajām vērtībām, bet vienlaicīgi arī mēģinājums ietekmēt skatītāju.»^[35]

Intervijā pēc tam, kad viņai tika liegts izteikties Rīgas domes sēdē, domniekiem bažījoties par nelojālu un kritisku viedokli, režisore uzsver: «Es arī savos mākslas darbos cenšos būt sociāli aktīva, jo redzu, cik ļoti mana un manas ģimenes dzīve ir atkarīga no tā, kādā sabiedrībā dzīvojam. Vēlos, lai mani bērni justos droši šeit un tagad un lai viņu brīvība nekad netiktu apspiesta. Joprojām atceros, kā 1989. gadā skolas beigās kārtoju eksāmenu vēsturē. Izvilku biļeti par 1940. gada notikumiem Latvijā. Man bija jāsniedz divas atbildes – «pareizā», kuru mācījos kā padomju skolniece, un jaunais skaidrojums, jo par Molotova–Ribentropa faktu sabiedrība jau zināja. Atbildēju abas un ļoti spēcīgi sajutu, ka negribu atgriezties situācijā, kad jārunā tas, ko tev kāds no augšas liek runāt. [..] Tā ir demokrātija, kas mums ļauj būt ar savu karogu, valodu un domām, kuras gribam domāt, un vārdiem, kurus gribam teikt. Un par to ir jācīnās. Katru dienu.»^[36]

MĒS ESAM DZĪVI, UN KOKI IR DZĪVI

Ja līdz šim Burāne pati iesaistījās pilsoniskās aktivitātēs un protestos, tad urbānā izrāde-pastaiga No tā laika koki vairs nerunā (Homo Novus, 2020) ir apzināta vides aktīvisma pārstrādāšana teātra valodā: «Man bija jāpieņem lēmums: veidot izrādi vai piedalīties protestos. Šī izrāde tapa divu ar koku izciršanu un dabas politiku saistītu skandālu laikā – par Skanstes dārziem un par Marsa parku. Savu radošo enerģiju izlēmu labāk veltīt izrādes veidošanai, savā ziņā vispārinot šo tēmu, bet vienlaicīgi ļoti konkrēti norādot uz konkrētām problēmām, kas tajā laikā bija aktuālas Rīgai un cilvēkiem un kas joprojām turpina būt aktuālas.»^[37] 

Izrāde, kurai pieejama arī audio versija, ļaujot izstaigāt maršrutu arī individuāli, aicina paraudzīties uz Rīgu un tās kokiem gan vēsturiskā perspektīvā, gan mūsdienīgā apziņā. Tā atsaucas uz pirmā Rīgas parku un dārzu direktora Georga Kūfalta pieredzi cīņā par katru koku pirms simts gadiem un liekot domāt par koku dzīvību Rīgas ielās un cīņām par tām šodien. Režisore cilvēku un koku nostāda līdzās, tiecoties saskatīt kopīgo, tas ir, dzīvo tajos, pavēršot antropocentrisko vērtību virzienrādītāju uz ekocentrisma pusi.

Dokumentalitāte, ko izmanto Krista Burāne ar Rīgas pirmā dārzu un parku direktora Georga Kūfalta stāstu, caur personību prizmu un pieredzi ļauj ieraudzīt notikušo un notiekošo empātiskāk – «mazā cilvēka» acīm. 

Idejas dzimšanu raksturo režisore: «Domājot par darbu, sākotnēji es vēlējos salīdzināt liepu šūnu fotogrāfijas ar manu šūnu fotogrāfijām. Skatīties, cik ļoti es kā cilvēks esmu līdzīga tām divām būtnēm [liepām], kuras esmu iestādījusi. Izrādījās, ka fotografēt cilvēka šūnas ir ārkārtīgi sarežģīts un juridiski gandrīz neiespējams process. Datu regulas aizsargā manas šūnas tik ļoti, ka es pat nedrīkstu tās fotografēt.»^[38]

Viens no aprobētiem Burānes paņēmieniem ir sadarbība ar ekspertiem noteiktās jomās. Arī šajā izrādē režisore aicina dažādu nozaru zinātniekus – biologu, botāniķi, semiotiķi – ne vien dramaturģiskā materiāla līdzradīšanā, bet arī izrādes-pārgājiena īstenošanā, parādot līdznācējiem dabu no dažādu zinātņu skatpunkta, taču neatkāpjoties no ekocentriskā vektora. Izrādē izskan tiešs apgalvojums «mēs esam dzīvi, un koki ir dzīvi», tiecoties atgādināt cilvēkam tā sasaisti un līdzību ar dabu, nevis laikmetu uzslāņoto uzkundzēšanos pār to: «Mēs vairs nesaprotamies, nesatiekamies un nespējam viens otru iepazīt līdz šūnu līmenim tāpēc, ka šīs spējas sarunāties [ar dabu] ir zudušas. Šī izrāde mēģina lēnā garā risināt un izveidot to pamata vārdnīcu, kurā cilvēks ar koku pēc šīs izrādes varētu sākt sarunāties.»^[39]

Ne mazāk svarīga par tematiskas izrādes veidošanu bija režisores vēlme ne tikai paust neapmierinātību, bet arī pārvērst emocijas labā darbā: «Ja es varu izmantot mākslas procesu, lai Rīgā iestādītu kokus, tas jau ir liels sasniegums. Esmu laimīga, ja varu to izdarīt.»^[40] Turklāt par svarīgu taktisko uzdevumu savā mākslinieciskajā praksē Burāne izvirza arī tādu radošo procesu, kurš atstāj pēc iespējas mazāku ekoloģisko pēdu. Izvēloties izrādes veidot kā vides teātri kā No tā laika koki vairs nerunā vai īpašvietas teātri kā Pasaules gals un citas blēņas, režisorei ir iespēja izmantot esošo dabas vai pilsētvides scenogrāfiju. Izmantot dotos lielumus, lai uzdotu jautājumu postdramatiskā teātra valodā un sniegtu vietas pieredzējumu, kas ļauj ciešāk apzināties savu sociālpolitisko vai ekoloģisko identitāti.

«Atceraties – Alisei Brīnumzemē, lai paliktu uz vietas, bija jāskrien pēc iespējas ātrāk? Mums jārīkojas pretēji. Lai pavirzītu uz priekšu simbiotiskas cilvēka un dabas attiecības, ir jāapstājas.»^[41] Apstāšanās, ko piedāvā Burānes darbi, vairumā viņas pēdējo gadu darbu gadījumā ir atteikšanās no ierastā nekustīgā krēsla skatītāju rindās. «Runa nav tikai par koku. Runa ir par dzīves daudzveidību. Jo lielāka būs daudzveidība arī radošajā procesā, kurā izrāde tiek radīta, jo darbs būs spēcīgāks.»^[42]

Kopā ar angļu režisoru Endiju Fīldu (Andy Field) Krista Burāne veidoja darbu Noktirne (Homo Novus, 2018), veltot to savvaļas dzīvniekiem, kas mīt pilsētā, un aicinot skatītājus jeb līdzdalībniekus doties pārgājienā urbānā vidē krēslas stundā, lai sastaptos ar tiem, kas dzīvo līdzās. Pirmizrāde notika Londonā, Lielbritānijā. Pēc tam mazās formas līdzdalības izrādi, kas robežojas ar performances un darbnīcas formām, varēja pieredzēt Rīgā, Ķengaragā. Vēlāk arī Reikjavīkā, Islandē. «Mana ambīcija ir mainīt ne tikai kaut ko galvā, bet arī to, kā ķermeniski pieredzam vidi,»^[43] stāsta Burāne, atklājot, ka darbs bija vērsts uz to, lai izmainītu skatītāja iešanas trajektoriju, tempu, formu pilsētā. «Tā izrāde dažiem bezgalīgi riebās tieši tāpēc, ka trīs reizes bija jāiet dīvainās formās pa vienu un to pašu laukumu. Taču tieši tas bija mūsu apzināts mērķis. Lai vismaz tajās trīs stundās, ko cilvēki šajā izrādē pavada, liktu ķermeniski, nevis kā ierasts intelektuāli, piedzīvot izmaiņas.»^[44] Pārkāpt iedomātas robežas Burāne ne tikai uzdrīkstas pati, bet arī liek to darīt savu darbu skatītājiem ne tikai domās, bet arī ķermeniski. Šis aspekts ir īpaši būtisks, ja raugāmies uz Burānes darbiem kā uz mākslas aktīvisma piemēriem. Tur svarīgi ir ne tikai domāt, bet arī spert soļus tuvāk pārmaiņām. Līdzīgu pieeju – rosināt skatītāju līdzdarboties izrādē – Latvijā izmanto arī režisors Valters Sīlis, kura veidotā dokumentāli muzikālā izrāde-pārgājiens Mārupīte (Dirty Deal Teatro, 2011), par ekoloģisko katastrofu, uzskatāma par pirmo ekoloģiskā teātra jeb ekoteātra piemēru Latvijā un ved skatītājus «noziegumam pa pēdām», un režisors Mārtiņš Eihe, piemēram, sociālpolitiski caurstrāvotajā iestudējumā Taņas dzimšanas diena (Ģertrūdes ielas teātris, 2016), pie viena galda pulcinot latviešus un krievus. Kā Burāne, tā Eihe un Sīlis par «izejmateriālu» oriģināldramaturģijas darbiem nereti izvēlas tieši dokumentalitāti.

Līdzīgi kā pieredze, ko Burāne piedāvā skatītājiem darbā Noktirne, arī viņas pašas darbos liela nozīme ir iešanai līdz šim pašmāju teātra praktiķu mazizpētītās zonās, kuras ne vienmēr ir paredzamas un drošas: «Mākslas darbi nerodas drošā vidē vai zināmā situācijā, bet no nesapratnes, nezināšanas. Atbilžu meklēšana reizēm prasa risku un eksperimentu, iešanu neatklātajā.»^[45]

PĒTNIEKA PIEEJA 

Daļa Burānes teātra izrāžu tapušas kā festivālu darbi. Tā arī ir savā ziņā nevēlēšanās piederēt un iederēties, vienlaikus signalizējot par darbu ārpusējamību, iešanu ārpus straumes, ko novērtē profesionāļi. «Burānes izrādes Robežas (2016) un Cietoksnis (2017) notiek konkrētās, sociāli nebūt ne labvēlīgās Rīgas vietās – Purvciema garākajā māju sekcijā jeb «Ķīnas mūrī» un Daugavgrīvas cietoksnī. Šo izrāžu nozīmīgākais posms ir radīšanas process, vietējo iedzīvotāju iepazīšana, «piejaucēšana», pētīšana un pēc tam iedrošināšana publiskai atklāsmei. [..] Cilvēka un urbānās vides saskarsmes vai noslēgtības problēmas ir uzmanības centrā arī citos Kristas Burānes projektos, kas radīti starptautiskā sadarbībā ārpus Latvijas.» Tā Burānes rokrakstu raksturo teātra zinātniece Edīte Tišheizere.^[46]

«Manis veidotie mākslas darbi nodarbojas ar pētniecību, un tie var būt eksperimentāli. Jebkuram mākslas darbam jāsākas ar jautājumu, tam jābūt atbilžu meklēšanas ceļam. Pēc tam jāspēj maksimāli profesionāli un mākslinieciski aizraujoši izstāstīt skatītājam vai klausītājam to, kā pētījums noticis. Tas nozīmē arī aicināt auditoriju kļūt par pētījuma līdzdalībniekiem un sadarboties. Te ļoti noder filozofija un domāšanas metodes. Tas palīdz pašam neiekrist radikālā pozīcijā, saprast, ka cilvēki ir ļoti dažādi.»^[47] Lai arī teātra izrādēs režisore atvērti skatās uz sabiedrību, tomēr nepieciešamības gadījumā pati spēj strikti iestāties par savu viedokli. 

Kristas Burānes uzruna rīdzinieku forumā Rīga dimd – iedzīvotāji runā, domā, dara! guva lielu sabiedrisko rezonansi. Ieraugot to, ka režisore iecerējusi stāstīt par izrādi Robežas (2016), Rīgas domes darbiniece paziņoja, ka Burāne var piedalīties pilsētas iedzīvotāju forumā tikai kā skatītāja, nevis runātāja. Tomēr beigu beigās atļauja uzstāties tomēr tika atgūta. «Rīgas domes darbinieki vienkārši neiedomājās, ka cilvēks var nākt un uzstāties ar kritisku viedokli nevis tāpēc, lai kādu iegāztu, bet tāpēc, lai veicinātu sarunu. Viņi neuzticējās man kā personībai un neticēja, ka mani nodomi ir labi, vērsti uz sabiedrības interešu aizstāvību. Bet, iespējams, tieši tāpēc tas Rīgas domei nebija pa prātam,»^[48] spriež režisore, kura pasākumā runāja par Pērnavas ielas kastaņu aizstāvēšanu, sargājot tos no ciršanas, un par sabiedrības pašorganizēšanos citiem sabiedriskiem mērķiem, kas ne vienmēr saskan ar pilsētas vadības iecerēm.

«Par brīvību jārūpējas pašiem katru dienu,» teic Burāne intervijā, 2019. gadā gatavojoties Cēsu kauju simtgades svinībām, par kuru režisori bija izraudzīta viņa.^[49] Šis atgādinājums šodien, galveno ziņu virsrakstos jau mēnešiem vīdot Ukrainas–Krievijas karam, skan vēl jo nozīmīgāk. Režisore ir pārliecināta, ka «mākslinieki var būt tā sociālā grupa, kas palīdz cilvēkiem neaizmirst savu pienākumu un atbildību un to, ka mēs joprojām esam tie, kuriem ir balss un kuri spēj mēģināt mainīt situāciju».^[50] Iziešana ārpus ierastās skatuves un ārpus izrāžu žanriem ir režisores apliecinājums tam, ka «mākslas loma nav izklaidēt un padarīt kaut ko skaistāku – māksla un kultūra rada vidi un telpu, kurā iespējams satikties un varbūt sākt sarunāties, uzdot jautājumus, meklēt atbildes, saprast, ko nozīmē drosme runāt, brīvība teikt savas domas un vienlaicīgi saprast, ka viedoklis, kas aicina uz naidu un vardarbību, ir naida runa un demokrātiskā valstī ir sodāms».^[51]

Tiesa, iesākot darbu pie izrādes Cietoksnis, režisore piedzīvojusi pārsteigumu: «Sākām ar pieņēmumu, ka masu mediji sadala kopienas, viedokļus un konflikti starp latviešiem un krieviem veidojas tādēļ, ka viņi patērē dažādus medijus. Hipotēze izgāzās. Jo izrādījās, ka lielākā daļa no cilvēkiem, ar kuriem strādājām, izvēlas nelasīt avīzes un ziņu portālus un neskatīties televīziju.»^[52] Izrāde Cietoksnis ir turpinājums iepriekšējā teātra sezonā tapušajai izrādei Robežas, kurā skatītājiem aizsietām acīm bija jāklīst pa Purvciema «Ķīnas mūra» namu dzīvokļiem, uzklausot iemītnieku dzīvesstāstus, un par kuru Spēlmaņu nakts 2016./2017. gada žūrija Kristai Burānei piešķīra specbalvu par verbatim tradīcijas inovatīvu attīstīšanu. 

«Gan manas filmas, gan teātra izrādes un starpdisciplinārie projekti aicina cilvēkus sarunāties un apzināties savas balss spēku,»^[53] pauž režisore, atsaucoties uz savu pieredzi, kas gūta izrāžu Robežas (2016) un Cietoksnis (2017) veidošanas laikā. «Saskāros ar man nesaprotamām bailēm, kas mājo mūsu līdzcilvēkos. Trīsdesmit gadus pēc neatkarības iegūšanas, dzīvojot brīvā un demokrātiskā valstī, cilvēki baidās runāt to, ko domā. [..] Un varbūt tas ir viens no laikmetīgās mākslas uzdevumiem – mazināt bailes un vairot uzticēšanos.»^[54]

«Izrādes norises vieta – Daugavgrīvas cietoksnis, «aktieri» – ar kriminogēnu reputāciju apveltītās Bolderājas un Daugavgrīvas iedzīvotāji. Šis nav pirmais projekts, kurā Krista Burāne individuāli vai kopā ar Mārtiņu Eihi mākslinieciskai izpētei pakļauj autentiskus cilvēkus autentiskā vidē, par izpētes instrumentu izmantojot teātri,» izrādes Cietoksnis recenzijā portālam Satori.lv raksta teātra zinātniece un kritiķe Valda Čakare. «Projekts Cietoksnis šķiet kvalificējams kā pētnieciskais teātris, no formas viedokļa tā ir izrāde ekskursija, kuras prototips rodams viduslaiku ielu gājienos ar «dzīvām bildēm» maršruta pieturas punktos. [..] Izrādes aktieri un līdzautori ir Daugavgrīvas un Bolderājas iedzīvotāji – latvieši un krievi. Nevar nejust cieņu un apbrīnu pret cilvēkiem, kuri ziedojuši tik daudz laika un enerģijas, lai dalītos ar savām domām un izjūtām. Stāsti vērpjas gan ap stāstītāju ikdienas pieredzi, gan arī ap plašāka mēroga notikumiem – Ukrainas aneksiju un tās atbalsīm šejienes cilvēku dzīvē, riskantiem sociāli ekonomiskiem projektiem, kuri draud ietekmēt Bolderāju un visu tās apkārtni.»^[55]

Daugavgrīvas cietoksnī Burāne atgriežas vēlreiz 2021. gada pavasarī, lai pēc Latvijas Jaunā teātra institūta ierosmes divu mēnešu garumā strādātu attālināti ar 16 dažādu valstu studentiem, kopīgi pētītu vietas vēsturi, stāstus un materialitāti, pēc tam pārvēršot šo pieredzi mākslas darbā. Rezultātā Burānes virsvadībā top audioizrāžu cikls Mans nepanesamais kultūras mantojums,^[56] turpinot viņas līdzšinējos pētnieciskos eksperimentus teātrī ar telpas, laika un pieredzes sasiešanu vienotā stāstā.