Paaudze uz Mākslu tilta

Artūrs Čukurs, studējis skaņu režiju un mūziku Rīgā un Hāgā, kā arī kopradītā teātra režiju Prāgā. Interesējas par kolektīvas jaunrades metodēm postdramatiskajā un laikmetīgajā teātrī un nelaiž garām izdevību būt klāt un piedalīties brīdī, kad teātris sastopas ar mūziku.

Kirils Ēcis, raksta dzejoļus, ir grupas Alejas dalībnieks. Šobrīd krāj savu debijas dzejas krājumu. Strādā gan ar sastingušiem, gan kustīgiem attēliem. 

Jana Jacuka, absolvējusi laikmetīgās dejas mākslas programmu Latvijas Kultūras akadēmijā. Patīk trauslums uz skatuves un ārpus tās.

Luīze Lote Nežberte, dzimusi un augusi Rīgā, nu jau pāris gadus dzīvo, mācās un pastaigājas Vīnē, Austrijā. Nepiesaista savu darbību kādam specifiskam medijam, drīzāk uzlūko to kā notiekošu un secīgu procesu caur dažādām formām.

Ernests Vilsons, dzimis un audzis Liepājā. Sešus gadus studējis kompozīciju un elektronisko mūziku Hāgā, Nīderlandē. Rada un domā par mūziku.

Roberts Vilsons, studē filosofiju un kopā ar tēvu Ēriku Vilsonu veido mobilus teātra iestudējumus jauniešiem skolās.

***

Roberts. Intervijā Kultūras Dienai Gundega Laiviņa piemin, ka plaisa, kas šķietami pastāv starp tādiem festivāliem kā Homo novus un RIBOCA, nav īsta, un daudz tā, kas notiek viena pasākuma ietvaros, varētu norisināties arī otrā. Viena no tēmām, kuru es uztvēru RIBOCĀ, ir karaoke motīvs par skatītāja līdzdalību mākslas darba sagatavošanā. Līdzīgi kā, gatavojot pēc receptes vai karaokē uz fonogrammas izdziedot priekšā rakstītu tekstu, dziesma iegūst īstenību caur mūsu balsi, un mākslu darbu vienmēr pabeidz skatītājs. Tas, ko redzēju RIBOCĀ un Homo novus, šķiet nākam skatītājam soli pretī un mēģina norādīt uz viņa līdzautorību. Kā jums šķiet?

Jana. Homo novus šogad vairāki darbi jau agrīnā posmā iesaistīja topošos skatītājus. Svidankā tie ir desmit jaunieši no Cēsu Audzināšanas iestādes nepilngadīgajiem. Lietisko pierādījumu muzejā – sievietes no Latvijas iesūtīja savus stāstus un priekšmetus, kurus pēc tam arī nāca aplūkot kā skatītājas, kad izstāde bija atvērta. Arī Jūdze manās kurpēs daļa no stāstiem tika ievākti Latvijā. Tāpat izrādē Dzirksteles, kur bērni zīlēja pēc pieaugušā rokas. Dažreiz tas ilga tikai divas minūtes, bet tāpat, ja nebūtu atnācis skatītājs, izrāde nebūtu notikusi. 

Kirils. Bet tomēr ir atšķirība, vai cilvēks, kas atnāk, ir skatītājs X, vai tomēr loma, ko skatītājs ieņem darbā, viņa klātbūtnes dēļ kļūst unikāla.

Ernests. Tas ir klātesošs arī mākslā, kurā šī nav svarīga tēma. Ja tu aizej uz klasisku teātri, tas nav pirmais, ko tu pamani, proti, ka tā ir pieredze, kurā tev būtu jālīdzdarbojas, lai tā vispār rastos, un tāpēc tev ir sajūta, ka tu vienkārši skaties. Bet, ieraugot šādus darbus, tu aizdomājies par to, ka šeit es esmu nepieciešams kā skatītājs, lai pabeigtu šo mākslas darbu, kas patiesībā tā ir vienmēr. Vienkārši mēs to nepamanām, un bieži vien to nepamana arī autors – grāmatas radīšana beidzas, kad tā ir uzrakstīta, izrādes radīšana beidzas pēdējā mēģinājumā, un pēc tam tā vienkārši tiek izrādīta.

Roberts. Atšķirība ir tāda, ka vieni darbi nejautā par skatītāja klātbūtni, bet citi jautā, un tajos skatītājam ir jāsastopas ar savu līdzdalību.

Artūrs. Manuprāt, šobrīd skatītāja loma kļūst aizvien svarīgāka. Proti, ar savu klātbūtni skatītājs šo darbu pabeidz.

Ernests. Te var rasties arī tādi nedaudz kritiski jautājumi – kāpēc tas ir nepieciešams? Kāpēc ir svarīgi, lai skatītājs pabeigtu šo darbu? Ko tas pasaka par autoru vai veidotāju? Kādi tam ir iemesli? Kāpēc mēs nevaram turpināt darīt lietas tā, kā darījām pirms gadiem simts, piecdesmit?

Kirils. Manuprāt, tā ir vajadzība pēc klātbūtnes. Šobrīd ir tik daudz darbu, kurus mēs varam uzņemt pastarpināti un bez sevis apzināšanās tajā. Tas ir vienkāršs aicinājums apstāties un būt ar to darbu. Tas liek būt šeit.

Roberts. Kāpēc pēkšņi ir svarīgi «būt šeit»?