Performances dramaturģiskie aspekti

Performances māksla ir specifiska vizuālās mākslas disciplīna. Starpdisciplinārā un gaistošā rakstura dēļ to ir grūti kategorizēt, producēt un eksponēt, kā arī monetizēt un komercializēt. Iespējams, šā iemesla dēļ performances mākslas darbi (turpmāk tekstā – performances) ir sporādiski sastopami Latvijas mākslas un kultūrvidē. Kā vienreizēji un resursus patērējoši projekti tie nav rentabli, jo, piemēram, salīdzinājumā ar teātra izrādi performance nepakļaujas atkārtojuma principam. Pat ja performance tiek atkārtota, tam drīzāk ir konceptuāls, nevis ekonomisks pamatojums. Performances mākslai nav institucionāla patvēruma – tā reti tiek eksponēta muzejos, biežāk performances iespējams vērot mazās galerijās vai festivālos. Tas sašaurina mērķauditoriju un performances redzamību uz citu mākslas disciplīnu fona. No vienas puses, performances mākslas identitātei kā no pamatplūsmas distancētam mākslas veidam šāds perifērisks pozicionējums kultūrvidē glaimo, bet, no otras puses, nodara lielu kaitējumu. Lai atspēkotu šaubas par performances mākslas leģitimitāti un to iekļautu kultūrpolitikas diskursā, tostarp spētu piesaistīt finansējumu, performances māksliniekiem nereti jāsastopas ar neizpratni, cenzūru, stereotipos balstītu attieksmi utt. 

Šā raksta autores definē performanci kā darbībā un notikumā balstītu mākslas darbu ar rūpīgi pārdomātu estētiku jeb vizuālo valodu. Tas nozīmē, ka performancē būtiska ir reprezentācija, no tās izrietošais vēstījums, kā arī autora izmantotie tēlainie izteiksmes līdzekļi vēstījuma nodošanā vai paspilgtināšanā – metaforas, alegorijas, simboli utt. Šie tēlainie izteiksmes līdzekļi ir tēlveides pamatā un veido semantisku asociāciju plūsmu, atverot skatītājiem interpretācijas lauku. Performance notiek laikā un telpā, no tā savukārt izriet telpiskais aspekts – mākslinieks rada imersīvu vidi, kurā notiek mijiedarbība starp performances kompozīcijas elementiem, kā, piemēram, telpu, objektiem, mākslinieka un/vai skatītāja ķermeni. Atsevišķi ir jāuzsver performances sociālā dizaina aspekts, proti, mākslinieks konstruē situāciju, kurā uzsvars ir uz procesu un dažāda veida pieredzes (mākslas patērēšanas) modeļiem. Pieredze var būt vērojoša, līdzdalībā un iesaistē balstīta, emocionāli piesātināta jeb afektīva utt. Ja pieredze ir vērsta uz skatītāju iesaisti, nereti skatītāju rīcībspēja tiek aktivizēta tiktāl, ka tie kļūst par performances līdzautoriem. Tad ir iespējams runāt ne tikai par kolektīvu, bet kolaboratīvu jeb sadarbībā balstītu autorību. Tāpat ir iespējami tā dēvētie viens-pret-viens risinājumi, kad mākslinieks performances veido kā individuālus seansus, kuros tiekas aci pret aci tikai ar vienu skatītāju. Šādi pieredzes modeļi ir ekskluzīvi un nereti tiek raksturoti kā intensīvi.