«Radi troksni un runā skaidri»*

Pēc četrām dienām Čornobiļas mākoņi jau bija sasnieguši Āfriku. Čornobiļa iznīcināja priekšstatus par to, kas ir tuvu un tālu.[1]

Ne vienam vien mākslas baudītājam ir zināms teiciens, ka māksla nerunā ne par ko citu kā vien par karu, mīlestību vai varu. Ar šādu domu 25.–27. oktobrī apmeklēju baltkrievu un ukraiņu autoru lugu lasījumus, kas notika Ģertrūdes ielas teātrī Gētes institūta projekta Dažādas atmiņas – kopīga nākotne ietvaros. Karš un vara šī gada laikā ir atnesuši deguma smaku degunā un dzelzs garšu mutē, tāpat arī mīlestības siltums un spēks ir ieguvis organiskākus, materiālākus apveidus, un tādēļ zināju, ka šie trīs dienu lasījumi, ko apvieno nosaukums Teātris sašķeltas atmiņas laikā, runās un liks domāt tieši par šīm tēmām. Par pirms, par pēc un par to, kas ir tas nenosakāmais pa vidu, par laika uztveres prizmu, atmiņu distorciju un tā visa kopsummu, kas rezultējas pieredzē.

«POĢĪŠA» FILOZOFIJA

25. oktobrī uzstājas Latvijas Kultūras akadēmijas otrā aktierkursa studenti Elmāra Seņkova režijā ar baltkrievu dramaturga Dmitrija Bogoslavska komēdiju Katapulta (tulkojis Vents Vīnbergs), kas tapusi pirms diviem gadiem – Minskas nemieru priekšvakarā[2]. Skatītājus zālē sagaida grupa Kino ar Pačka sigaret, ko atskaņo telefons uz viena no tukšajiem galdiem, pie kuriem drīz sēdīsies aktieri. Viņi ierodas, saģērbušies strīpainās sporta drēbēs, ar lētu skārdeņu alu rokās un lieliski papildina mūzikas raksturu un atskaņojuma formu. Kāds sakņūp pār galdu, kāds savukārt piesēžas ar taisnu muguru un iepazīstina ar lugas tēliem.

Lugas darbība varētu notikt padomju blokmāju mikrorajonā kā Minskā, tā Purvciemā vai Imantā. Bogoslovskis ne tikai asprātīgi uzrakstījis darbības personu runājamos tekstus, bet arī spilgti iezīmējis notiekošā apstākļus. Jau no pirmajām minūtēm remarkas Tomasa Ābolkalna un Kristapa Ozola lasījumā skatītājam uzbur notikumu vidi tik precīzi, ka nevajag neko vairāk – pietiek ar scenogrāfiju, kas ieturēta galējā askētismā, un aktieru kustību, kas arī aprobežojas ar pārvietošanos ne tālāk kā dažu soļu rādiusā ap galdiem. 

Šāds ierobežojošs mizanscēnas formāts veiksmīgi sadarbojas ar lugas saturu. Tās tēli ir vienkārši ļaudis – sirdī labi, dzīvē nomaldījušies, bet ne padevušies indivīdi, kuri cērt sev tālāko ceļu, kā nu mācēdami. Tēli ir «iesprūduši» betona blokmājās – no tādas balkona kāda entuziasta pašmontētā dziesmas Cigarešu paciņa klipā eksistenciālus skatienus meta Viktors Cojs –, bet kopumā viņi nav pārāk neapmierināti ar šo faktu. Tēli lugas laikā izdzīvo nelielu ikdienas posmu, kurā ir darba meklējumi, huligānisms, mīlestība, greizsirdība, arī sirsnīgas pārdomas par dzīvi, kādas šķiet tik raksturīgas attiecīgajiem tipāžiem: starp kautiņiem un zādzībām var pasēdēt gan ar sevi, gan ar čomu, no kura tikko esi dabūjis zilu aci, un padomāt par dzīves jēgu, pasaules apaļumu un laimi. 

Galvenais varonis Vadiks ir tikko no sievas pašķīries vīrietis pāri trīsdesmit. Viņam grūti rast stabilitāti dzīvē, par ko viņš pārāk nepārdzīvo, bet ko vienlaikus pietiekami labi apzinās. Viņš nešķiet pārāk spēcīgi motivēts kaut ko mainīt, jo jebkam varēs kaut kā «izbraukt cauri». «Tev ir pazīstami Vadiki, kuriem labi pa dzīvi iet?» jautā pats Vadiks. Būdams kaut kas starp muļķi un neveiksminieku, viņš spēj gan iekraut pa aci, gan gari filozofēt par globusa mazajiem izmēriem un klausīties Eltona Džona Believe: baznīcas, papīri un diktatori, tas viss reiz pārvērtīsies putekļos, droši vien arī visi dokumenti, kas liecinātu par Vadika parādsaistībām. 

Vīrietis ir parādā īri dzīvokļa īpašniecei, kura ir šerpa dāma pensijas gados, bet vēl arvien jūt sirdī kūsājošu skarbi slāvisku romantismu, viņa turklāt noskatījusi kaimiņnama īpašnieka glīto pelnutrauku un nu grib tādu arī sev. To visu viņa stāsta varonim, vienlaikus veikli izvilinādama no viņa pasi kā ķīlu par nesamaksāto īri. 

Tāpat spilgta ir arī Vadika bijusī sieva, pie kuras viņš atkal un atkal uzrodas. Viņa spēj dusmoties no sirds, ar uzsvaru «no sirds», jo cauri sulīgo lamuvārdu urgām vijas dziļas rūpes par bijušo vīru. Viņš pie sievas ierodas kā miera ostā, arī viņa sirds redz cauri trīsstāvīgajiem lamuvārdiem, tieši tāpat kā sievas sirds – cauri Vadika nelaimes putna spalvām. 

Attiecību labošanas, pelnutrauka un darba meklējumos vīrietis atklāj savu un lugas gan dramaturģiski, gan režisoriski smalki izveidoto mazā cilvēka traģēdiju vai, precīzāk, – traģikomēdiju. Atklājas arī gan latviešiem, gan tiem tuvajām tautām labi zināmā spēja pasmieties par sevi un savām neveiksmēm, tad padusmoties uz tiem, kuri atļāvušies smieties līdzi, un iet tālāk savās gaitās. 

Lasījuma beigās jau atkal skan Kino dziesma Dzeguze – pavasaris, atkārtošanās cikls, bet tomēr arī dziesmas vārdi – plauksta, kas savelkas dūrē, brīvība, kas jāmeklē, kur jādzīvo un kur jāmirst, uz zemes guļot vai lidojot debesīs, – rada sajūtu konglomerātu. Aktieri lūkojas skatītājos, un gluži nejauši starp lugas saldsērīgajām beigām, mūziku un šiem skatieniem acu priekšā uzpeld atmiņas par Nastavševa Melno spermu un Zemfiras dziesmu izrādes beigās. Tur taču bija tādi paši dzīves pabērni, kas par dziļāko filozofiju un augstāko intelektu atzīst Coja mūziku, taču neko vairāk par visiem zināmiem hitiem neklausās. Tas viss bija arī šeit, un par parasto mazo cilvēku var tikai runāt un runāt vēl, atliek vien paskatīties apkārt un pielikt no sevis izpratni, kā to visu pārveido laiks. Bogoslavska Vadikam ar pārējiem lugas tipāžiem vajadzēja tikt uzvestiem uz Novosibirskas teātra skatuves. Novosibirska, Minska, Purvciems… Tā vietā viņš ir nokļuvis šeit, šajā projektā, eksponēts citā laiktelpā. 

MAZLIET ŠĶĪBI 

26. oktobrī ar ukraiņu dramaturga, filozofa Andrija Bondarenko lugu Desafindo (tulkojusi Māra Poļakova) uzstājās Dailes teātra aktieru ansamblis Matīsa Gricmaņa režijā. Skatuves iekārtojums šoreiz mazliet atšķirīgs, krēsli ir nošķirti – garāka rinda skatuves tālākā plānā, bet skatītājam tuvāk divi atsevišķi krēsli, katrs savā malā. Pirms lasījuma ar lugu mazliet iepazīstina pats autors, sakot, ka tā vēsta par Rietumukrainas vietējās kultūras paražām un, piemēram, cilvēki no Kijivas notiekošo nesaprastu. Viena no iezīmēm jau ir vārdu specifikā, kas tikusi saglabāta arī latviešu valodas tulkojumā – cienījama gadu gājuma ļaudis netiks uzrunāti par kungu vai kundzi, bet gan par panu vai pani. 

Trīs paaudzes, cita no citas atšķirīgas, tomēr vēsā dedzīgumā meklē savstarpēju kontaktu – šādi varētu definēt lugas esenci. Tās jaunākajiem tēliem, ap kuriem netieši centrējas notikumi, – Alda Siliņa Romko un Lienas Šmukstes Zlatai ir ap četrdesmit. Viņi jauniešu gados piedzīvo Padomju Savienības sabrukumu un jaunas pasaules ienākšanu. Laikmetu nomaiņu, šķiet, viņi, būdami jauni un jūtīgi, pārdzīvojuši un tālāk izauguši citādāk nekā abas pārējās paaudzes, kurām sistēmas sabrukums noticis mūža pilnbriedā un kuras sēž rindā aiz viņiem un visu lugas lasījumu tā arī paliek atrautas, nošķirtas. Gan Zlata, gan Romko runā monologos, vēršoties vai nu pie skatītājiem, vai vienkārši kāda iedomu tēla, kā tas mēdz notikt, sēžot vienatnē savā istabā. Abu introvertais raksturs, intīmās dzīves detaļas un pārdomas rada specifisku noskaņu, kas skatītāja galvā mijas ar žēlumu, kaunu un nepatikas sajūtu. Abi ir savādnieki, bet katrs savā veidā, abi atstāj iespaidu par cilvēkiem, kuri dzīvē vēl arvien meklē savu vietu, taču ir zaudējuši jaunības enerģiju, tādēļ, līdz galam to neapzinoties, slīkst pašu radītā bezcerībā.

Tikmēr par viņiem spriež vecākās paaudzes, divas ģimenes, kas atnākušas saprecināt Romko ar Zlatu, jo pane Marija (dāma, kas lugas laikā principā tiek turēta uz robežas starp reālu personu un mītu) esot teikusi, ka tā jādara. Savstarpējie konflikti par svinību norisi rodas gan starp ģimenēm, gan pašu ģimeņu starpā. Var nojaust, ka autors vēlējies Zlatas un Romko saldsērīgā dzīvesstāsta paralēles vilkt ar Zlatas vecāku – Lidijas Pupures Stefānijas un Jura Bartkeviča Volodimira – attiecību stāstu, bet diemžēl tas liekas neveiksmīgs mēģinājums, piemēram, Stefānijas garais monologs vīram par to, kā jaunībā vēlējusies no viņa un meitas aizbēgt. Iespējams, tas bija lugas ritms vai teksta (varbūt tulkojuma) neveiklība, varbūt konceptuāla neiederība, kas šim fragmentam lika saļimt bez dzīvības un attīstības, lai gan saturiski tas vēsta par dziļiem emocionāliem pārdzīvojumiem. Iespējams, tas tādēļ, ka šāds sirdi uz delnas atklājošs brīdis ir tikai viens, un pie tā nenoved nekāds iepriekšējs kāpinājums. Šā pāra pasaulē ir viesības, domas par šņabi un varbūt kāds bažīgs skats uz Zlatas istabu, bet tas arī viss, tādēļ šķiet, ka luga veiksmīgāk «sietos kopā», ja tieši tā arī būtu palicis – jaunie cilvēki nesaprasti runā ar sienu, kamēr vecākā paaudze nedzird tālāk par saviem laiku nodzīvojušajiem ideāliem.

Interesanti ir tas, ka arī šajā lasījumā bija daudz mūzikas elementu, gan pieminēti pašā materiālā, gan papildināti režisora konceptā. Romko ir, pēc viņa paša vārdiem, dedzīgs džeza mūziķis; viņš min Paula Desmonda pasaulslaveno skaņdarbu Take Five (nez, vai Romko džeza izpratnē parādās arī kāds mazāk populārs skaņdarbs?), tāpat tiek pieminēta arī Džūlijas Londonas Desafindo jeb, tulkojot latviski, – Dziedot mazliet šķībi. Abu jauno cilvēku monologus ik pa laikam pārtrauc arī ambienta mūzika, kuras raksturs liek domāt, ka tūlīt monologos atklāsies kas tumšs, satricinošs, bet diemžēl tā nenotiek, un skatītājs paliek mazliet samulsis, jo mūzika dramatiski kāpina situāciju, bet teksts to neattaisno. Liekas savādi, ka lugas pasaulē, kur mūzika ir svarīga tēlu dzīves sastāvdaļa, tās pārbagātība un ne pārāk precīzs lietojums spēj darīt pāri tieši šiem pašiem tēliem, diemžēl nepiešķirot lasījumam papildu nošķirtības un vientulības krāsas.

Lugas pēdējā aina sašķiebj tās iepriekšējo formātu, jo novēršas no visas kopainas un izgaismo tikai līdz šim nerunājošo pani Mariju un viņas abas samulsušās draudzenes, kas atnākušas, domādamas, ka pane Marija mirusi, bet tā tomēr izrādās dzīva. Ak, vai tiešām acis rāda nepareizi? Vai atmiņa tik vārga? Zlatas un Romko potenciāli tālākie kopīgie likteņi paliek neatrisināti. Paliek tikai trīs pensionāres, kas runā par nāvi. Un žēl, ka tā, jo nāve ir neizbēgama, bet tas, kas notiks ar abiem jaunajiem, šķiet dzīvi apliecinošāk.

Luga rakstīta 2021. gada rudenī, un to bija paredzēts uzvest Kijivas Dramaturgu teātra atklāšanā martā. Runājot gan par dzīvību, gan par nāvi kādā Rietumukrainas namā, tā nu ir nokļuvusi te, liekot atcerēties par savu pirms, izdzīvojot savu tagad un neziņā gaidot savu pēc, bet visnotaļ tā ir šeit, eksistējoša, dzīva, neiznīcināta.

SAŠĶELTA UZTVERE

27. oktobris solīja divus svarīgus lasījumus – ukraiņu aktrises Višņas Višņevas rakstīto lugu, kas balstīta viņas un citu aktieru savāktajos stāstos par karu un bēgļu gaitām, kā arī anonīma Minskas autora lugu SEXTILIS. Abus lasījumus izpildītu gan ukraiņu, gan latviešu aktieri, tādā veidā nojaucot robežas, padarot saturu tuvāku, integrējot pieredzes un pietuvinot neaptveramās kara šausmas tiem, kas tām pat iztēlē tuvu netiek.

Un šeit radās koncepta sašķēlums. Skatījos un no visas sirds centos saprast, ko Marija Daņiļuka, Guna Zariņa, Jana Herbsta un ukraiņu aktieris Mihails Širjajevs vēstīja. Viņiem rokā bija koferi, un lielāko daļu teksta viņi bija iemācījušies no galvas. Skatuves aizmugurē vīdēja milzīgs ekrāns ar lidojumu tablo, ko noteikti kāds no kara bēgļiem nobildējis ar savu telefonu, varbūt lai atcerētos, no kura ceļa aties viņa reiss uz Eiropu. Teksta lasījums vairs neaprobežojās ar sēdēšanu pie galda, tas bija pusceļā uz pilnvērtīgu izrādi, ar uzlādētu emociju gammu, sākot no humora un beidzot ar izmisumu. Un tomēr koncepta sašķēlums rodas faktā, ka es kā deviņdesmitajos dzimusi jauniete, augusi vidē bez spiestas vajadzības bērnībā apgūt krievu valodu, nesaprotu aktieru runāto un pēc labākās sirdsapziņas nespēju uztvert teksta saturu. Arī iepriekšminētos Coja tekstus citēju no interneta pēc angļu tulkojuma. Vairāk nekā iepriekšējos vakaros pieķēros pārējo skatītāju reakcijām, jutos teju analfabēte. Parādījās pat īsti nepamatojama vainas apziņa – ir pienācis vakars, ko gaidīju jau kopš pirmā lasījuma, ir pienācis laiks «tiem» stāstiem, dokumentālajam teātrim, iemeslam, kādēļ tā atmiņa taču ir tikusi sašķelta.

Lugas, rakstītas pēdējo vēstures tirānisko notikumu laikā, «laikā, kad karš iznīcina jebkādus komunikācijas veidus» (kā minēts programmiņā), ir zaudējušas komunikāciju ar mani pēdējā vakarā, atstājot tekstus netulkotus valsts valodā. Saprotams, ka tulkojums prasa daudz resursu. Projekta apmēri arī norāda uz to, ka tika darīts labākais, lai tiktu iztulkoti kaut vai divi no tajā rādītajiem dramaturģiskajiem materiāliem. Taču nepatīkami ir just projekta nepabeigtību, kas trāpījusi tā mērķauditorijas daļai. Šai dienā arī bija vismazākais skatītāju skaits, kas zina, vai sašķeltība kvantitātē būtu mazinājusies, ja vispārējo izpratni būtu izdevies saglabāt arī pēdējā projekta dienā.

Taču ne jau es viena skatījos. Bija cilvēki, kas redzēja, saprata, smējās un rauca pieri. Viņi reflektēja par savām atmiņām, vienlaikus tās apvienojot ar tā mirkļa pieredzi. Šie stāsti atvesti no Ukrainas lidostām un stacijām, no robežām un muitām, no Baltkrievijas cenzūras plauktiem uz Ģertrūdes ielu 101a, Rīgā. Tie ir dzīvi. Mēs tos sildām. Tā arī materializējas mīlestība. 

*Vārdi no Džona Fārnhema dziesmas You Are the Voice (Tev pieder balss), 1986.

[1] Hosē Vergara saruna ar Svetlanu Aleksijeviču, Literature Hub, jūnijs 2022.

[2] 2020. gada augustā Minskā saistībā ar Baltkrievijas prezidenta Aleksandra Lukašenko nelikumīgu pārvēlēšanu amatā norisinājās opozīcijas organizēti protesti, kas izvērtās policijas raisītos grautiņos ar tūkstošiem aizturēto, simtiem ievainoto un vismaz četriem mirušajiem.