Nepieciešamība, darbība un teksts

Kad sāku domāt par vārdiem «drāma» un «dramaturģija», attopos, ka prātā nāk atslēgas vārds – «nepieciešamība». Kāda ir mana nepieciešamība runāt par jauno drāmu un dramaturģiju? Ko šīs tēmas izcelšana šodien un tagad nozīmē man? Kāpēc par šo tēmu vēlos runāt tieši pašlaik un nevis vēlāk? 

Pirmkārt, tāpēc ka nepieciešams šobrīd no jauna definēt, ko mēs saprotam ar dramaturģiju. Ar to, ka dramaturģija nav tikai un vienīgi luga, bet kas daudz plašāk interpretējams, saskāros jau pirmajos studiju gados. Dramaturģija kā performatīvā notikuma struktūra atklājas dažādos veidos. Par diviem no tiem numura tēmā reflektē Reinis Dzudzilo, aplūkojot vizuālo dramaturģiju, kā arī Laine Kristberga, rakstot par dramaturģijas un performances attiecībām.

Otrkārt, ikviens mākslas darbs notiek konkrētā sociālā, politiskā, ekonomiskā un kultūras kontekstā. Jau devīto mēnesi notiek karš Ukrainā, kura rezultātā arī Latvija un Eiropa piedzīvo inflāciju un energokrīzi.

Šis uz darbību vērstais stāsts spēj izsaukt ne vien sajūsmu, bet arī riebumu

Lai saprastu situāciju, kurā pasaule ir nonākusi, šajā laikā ir nepieciešams īpaši izcelt laikmetīgo ukraiņu kultūru un teātri. Tāpēc Ieva Estere Zālīte dalās pārdomās par ukraiņu un baltkrievu lugu autoru lasījumiem Teātris sašķeltas atmiņas laikā, kas norisinājās Ģertrūdes ielas teātrī šā gada oktobrī.

Treškārt, dramaturģijas pamatā ir stāsts. Un aiz stāstiem stāv cilvēki ar dažādiem uzskatiem, domām un viedokļiem par to, kādam būtu jābūt mūsdienu Latvijas teātrim, kādas tendences tajā parādās un ir manāmas. Dramaturģiju rada stāstnieku kopiena, taču dramaturģija arī ietekmē un maina šo kopienu. Tāpēc man numura tēmā svarīgi bija izcelt pašu jaunāko dramaturgu paaudzi, lūdzot tai atbildēt uz aptaujas jautājumiem. Un aicināt praktizējošus dramaturgus – Jāni Balodi, Lindu Krūmiņu, Annu Belkovsku, Evartu Melnalksni un Lindu Rudeni – apspriest to, kādās kontūrās pašlaik viņu skatījumā iezīmējas Latvijas dramaturģijas ainava.

Viens no pirmajiem tekstiem, ko lasījām Kultūras akadēmijas dramaturģijas studijās, bija Federiko Garsijas Lorkas darbs Duende. Spēle un teorija. Lorka raksta: «Duendes atnākšana vienmēr paredz radikālas izmaiņas vecajās struktūrās, dāvina nebijuša svaiguma pārdzīvojumu kā tikko izplaukusi roze, tas ir brīnums, kas spējīgs izsaukt gluži reliģiozu sajūsmu.»[1] Šis mistiskais, gluži nedefinējamais spēks, kas rada radikālas pārmaiņas, manuprāt, nāk no teksta šā vārda visplašākajā nozīmē. Tas nāk no stāstiem, to dažādajām formām un vēstījuma veidiem. Un dramaturģija, šis uz darbību vērstais stāsts, spēj izsaukt ne vien sajūsmu, bet arī riebumu, bailes, dusmas, asaras. Tā ir sava veida sabiedrības spogulis. Lūkosimies šajā spogulī kopā, centīsimies ieraudzīt un izprast atspulgu. 

[1] Federiko Garsija Lorka. Lekcijas. Rīga: Neputns, 2013, 24. lpp.