«Patriarha rudens» nr. 13 – absurda zīmē

Šogad no 1. līdz 8. oktobrim norisinājās 13. Latvijas Kultūras akadēmijas skatuves un audiovizuālās mākslas festivāls Patriarha rudens, kas piedāvāja iepazīties ar absurda dramaturģijas iestudējumiem, iepriekšējā gada festivāla laureātu darbiem, studentu veidotajām dokumentālajām un mākslas filmām, lekcijām par absurdu un aktuālo skatuves mākslā, kā arī pirmo reizi tika izrādītas profesionālās doktorantūras studentu izrādes. 

Viens no festivāla skaļākajiem notikumiem bija izrāde Normālu torti, lūdzu!. Tās veidotāji un galveno lomu attēlotāji: profesionālās doktorantūras students Ivo Briedis, somu izpildītāji Janne Sārakala (Janne Saarakkala) un Džeimss Makdonalds (James Lórien MacDonald), kā arī Nina Larisa Basseta (Nina Larissa Bassett) no Dānijas. Izrāde, kas norisinājās Sv. Anglikāņu baznīcā un kuras saturs bija pielāgots lokācijai, vēstīja pār kādu geju pāri – Džeku un Leo –, kuri plāno svinēt kāzas, tomēr zīmīgais vakars neizvēršas tā, kā ieplānots. Pirms izrādes skatītāji, kuri izrādē nonāca kāzu viesu lomās, tika sadalīti četrās grupās. Katrai  grupai bija iespēja noklausīties divas no četrām galveno varoņu grēksūdzēm, tādējādi skatītāji uzzināja tikai daļu no kopējā stāsta. Vispirms nonācu pie Andželas, kura atzinās bailēs novecot vienai: viņa vairs neasociējas ar sievieti, kuru redz spogulī un jūt, ka vairs nav iekārojama. Cenšoties aizbēgt no bailēm, Andžela mēģina glābt pasauli un cilvēci – viņa ir vegāne, uztraucas par klimata krīzes un LGBTQ+ jautājumiem, dažkārt pat uzvedoties pārmērīgi agresīvi vai neiejūtīgi, piemēram, viņu ļoti aizvainojusi Džeka izvēle iepriekšējā vakarā ēst steiku, jo īpaši tādēļ, ka viņam – transpersonai – būtu jābūt progresīvam it visos jautājumos. Viņa atklāja, ka ir greizsirdīga uz Džeku un vēlas iegūt Leo sev. Pēc grēksūdzes skatītāji tika savesti kopā un aicināti pārrunāt redzēto ar citu grupu dalībniekiem, lai mēģinātu iegūt labāku izpratni par kopējo notikumu gaitu. Tad devāmies klausīties otro grēksūdzi, manā gadījumā – Džeka. Tāpat kā pārējos varoņus, arī viņu māca šaubas – ne tikai saistībā ar kāzām, bet par dzīvi kopumā. Viņš dalījās stāstā par grūtībām, ko uzliek nemitīgi pieaugošā atbildības nasta un transpersonas statuss. Izrādes finālā visi kāzu viesi satikās laulību ceremonijā, pirms kuras no galvenajiem varoņiem uzmanību novērsa Džeka ekstravagantās līgavaiņa māsas, kuru lomās iejūtas Vladimirs Goršantovs, Didzis Ruicēns, Signe Valtiņa un Paula Koivunena (Paula Koivunen), bet priesterieņu lomu uzņēmušās mākslinieces Inguna Skuja un Melisa Breidena (Melissa Braden). Kā jau sākumā bija nojaušams, un izrādes laikā šīs aizdomas tika apstiprinātas, svinības nebeidzās ar iecerētā pāra laulībām, tomēr skatītāji beigās tika pacienāti ar vegānisku kāzu kūku. Izrāde uzrunāja ar savu novitāti Latvijas teātra ainavā. Īpašvietas teātris vēl ir samērā reti izplatīta forma un arī esošajos gadījumos lokācija parasti nav tik iespaidīga kā Sv. Anglikāņu baznīca. Arī apskatītās tēmas, īpaši jautājumi, kas aktuāli transpersonām, nav pārāk plaši apskatīti Latvijas teātru iestudējumos; 2020. gadā tāds attiecību modelis parādījās Justīnes Kļavas «Sidraba šķidruma» iestudējumā Paulas Pļavnieces režijā Dailes teātrī, tomēr toreiz radošā komanda LGBTQ+ problēmām pievērsās diezgan virspusēji. Dodoties mājās pēc izrādes, manī valdīja zināms pacilājums, ka atkal ir pieredzēts kāds jauns teātra piedzīvojums. 

Festivāla skatītājiem šogad tika piedāvātas četras absurda lugu interpretācijas, kuras topošie režisori veidoja pirmajā kursā. Izrāžu skate tika atklāta ar Lindas Kalniņas izrādi Laimīgās dienas, kas veidota pēc Semjuela Beketa (Samuel Beckett) lugas ar tādu pašu nosaukumu. Izvēlētais materiāls ir interesants ar remarku daudzumu, ko autors iekļāvis starp galvenās varones tekstu, arī tad, kad skatītājiem redzama tikai aktrises galva. Sarežģītajā Vinnijas lomā izrādē iejutās Elīna Bartkeviča, kura par savu aktierspēli saņēma balvu kā labākā aktrise; viņa akurāti tika galā ar tekstu, kurā, raksturīgi absurda dramaturģijai, ir daudz atkārtojumu, neskaidri teikumi un nepabeigtas domas, kā arī veiksmīgi izspēlēja varones straujās garastāvokļa maiņas. Vinnijas teju nepārtrauktajā un laiskajā vārdu plūdumā, kas pārsvarā pievēršas ikdienas sīkumiem, ielauzās nopietnība – zemākā balss tembrā pausti komentāri, kas lika nojaust, ka sievietes dzīvē viss nav tik jauki, kā sākumā varētu šķist, un, iespējams, viņas dzīvespriecīgā un bezrūpīgā izturēšanās ir tikai fasāde. Kā pretstats Vinnijai bija Ralfa Liepas tēlotais Villijs, kurš darbībā iesaistījās salīdzinoši maz un izteica tikai dažus komentārus. Arī abu varoņu vizuālais tēls tika risināts pretēji – Vinnijas tērps, kas saplūst ar kalnu, kurā viņa iestigusi, bija veidots no liela dzeltena auduma, turpretim Villijs bija tērpies melnā un turējās zilo gaismu «ēnā», atgādinot vampīru – radās asociācijas ar tādiem pretmetiem kā saule un mēness, diena un nakts, Raiņa mākonīte un mākonītis. 

No piedāvātās absurdu izlases visveiksmīgākā šķita Ralfa Liepas iestudētā Plikpaurainā dziedone. Režisors izvēlējās priekšplānā likt Ežēna Jonesko (Eugène Ionesco) rakstīto lugas tekstu, kas radīts, iedvesmojoties no dialogiem angļu valodas mācību grāmatās. Pārējie izteiksmes līdzekļi bija saglabāti diezgan minimāli, tomēr efektīvi palīdzēja radīt izrādes koptēlu. Aktieri – Santa Breikša, Krists Jēkabsons, Elza Rūta Jordāne, Edijs Klievēns, Zanda Krēsliņa, Kristaps Ozols – bija tērpti melnās svinīgās drēbēs (vienīgais izņēmums ir ugunsdzēsēja sarkanās zeķes), scenogrāfijai tika izmantotas sešas melnas taburetes un aktieru ar krītu uzvilktie cipari un zīmes uz melnās sienas. Aktieri kā bērni bērnudārzā, rotaļu laukumā vai sākumskolas pirmajās klasēs ir ietērpušies vecāku svinīgajās drēbēs un spēlē pieaugušos – rezultāts ir kaut kas starp īstenību un fantāziju. Izvēlētās kustības, kas lielākoties bija dabiskas un tikai dažkārt pārkāpa normālības robežas, piemēram, kalpones palēciens katru reizi ienākot un pametot telpu, iederējās kopējā izrādes darbībā un veidoja harmonisku kopbildi, kurā skatītājam bija iespēja meklēt notiekošā dziļāku jēgu, pat ja tāda tur nemaz nav atrodama.

Jānis Leščinskis iestudēja Ežēna Jonesko lugu Stunda, kas pretēji pārējām pirmā kursa izrādēm tika spēlēta Zirgu pasta 207. auditorijā, nevis Karamazovu zālē, tādejādi nomainot spēles telpu no melnās kastes uz pelēcīgu auditoriju. Rūdolfa Sprukuļa Skolotājs (par šo lomu aktieris saņēmis festivāla labākā aktiera titulu) un Dārtas Cīrules Kalpone bija ietērpti nevīžīgos melnbaltos tērpos, sejas klātas ar balta pūdera kārtu, bet acis, izceltas ar tumšām acu ēnām, radīja asociācijas ar ekspresionisma stilistiku. Polinas Čerņenokas Skolnieces vizuālais tēls bija veidots daudz sakoptāks – viņas drēbes neklāja krīta putekļu vai netīrumu kārta, un melnās nekārtīgās acu ēnas nomainījusi rūpīgi uzklāta kosmētika ar gaiši rozā vaigu sārtumu, liekot domāt par viņu kā lelli vai 18. gs. aristokrāti, kas no reālās pasaules atrodas pavisam tālu. Skatītājiem tika dota iespēja ielūkoties savdabīgā mācību stundā, kurā Skolotāju nokaitina kāda Skolniece, kurai grūtības sagādāja viegla skaitļu atņemšana un atbilžu sniegšana uz vienkāršiem jautājumiem, neskatoties uz to, ka viņa ieguvusi diplomus dabas zinātnēs un mākslā, pretendējot uz doktora grāda iegūšanu visās disciplīnās un spējot ātri dot atbildes uz komplicētām matemātiskām darbībām. Skolotāja aizkaitinājumam nelīdzēja arī zobu sāpes, kas Skolniecei uzradās, tādejādi nonākot pie pavisam netīkama gala. Tomēr, kā finālā atklājās, Skolotāja nesavaldība ir ierasta lieta, un blakus istabā jau sakrājies ievērojams daudzums viņa dusmu upuru, bet pie durvīm jau klauvēja nākamais. Aktieru veiklā un niansētā saspēle bija iestudējuma panākumu atslēga, spējot skatītājos radīt smieklus par absurdajiem notikumiem viņu acu priekšā. 

Mazāk veiksmīga šķita Mārča Broka izrāde Ugunsblaktis, kas veidota pēc Maksa Friša (Max Frisch) lugas Bīdermeijers un dedzinātāji motīviem. Pie Bīdermaņu pāra ieradušies viesi – Šmits un Villijs; neskatoties uz aizdomām, ka jaunie viesi varētu būt dedzinātāji, kas posta pilsētu, pāris viņus izmitina savā mājā un nespēj iebilst, kad aizvien vairāk apstiprinās Bīdermaņu aizdomas par ciemiņu nolūkiem. Ņemot vērā, ka luga nav uzskatāma par 100 % absurda paraugu – tajā ir samērā skaidra sižeta līnija un loģiska notikumu kārtība –, režisors absurda sajūtu centās radīt ar citiem izteiksmes līdzekļiem. Pretēji oriģinālam, galvenās lomas bija piešķirtas sievietēm: Elizabetes Miltas tēlotā Babete Bīdermane un Rodrigo Strukas atveidotais Gotlībs Bīdermanis samainīti vietām, bet galveno dedzinātāju Villiju spēlēja aktrise Agate Marija Bukša. Dzimumu maiņa uzsvērta varoņu kostīmos – aktrises ietērptas uzvalkos, turpretim aktieru tērpi bija gaiši rozā, balti, apspīlēti un atsedzoši. Radās asociācijas ar pagājušās sezonas Jaunā Rīgas teātra izrādes Sievietes un vīrieši vizuālo tēlu, tomēr pamatojumu šādai izvēlei nesaskatīju. Neizprotama bija arī varoņu pārtapšana par spokiem starp ainām, apsedzoties ar baltu audeklu. Skatoties izrādi, radās daudzi jautājumi, bet atbildes uz tiem netika rastas, varbūt tas bija šīs absurda izrādes mērķis.

Sākumā varētu šķist, ka absurda iestudējumos nebija novērojama dziļāka ideja un tie drīzāk labāk kalpo kā eskeipisms no ikdienas problēmām un globāliem sarežģījumiem, tomēr, analizējot vērīgāk, var saskatīt daudz līdzību ar mūsdienām; jau iepriekš – režisores Ildiko Gāšpāras (Ildikó Gáspár) veidotajā izrādē Degunradži Dailes teātrī – tika parādīta absurda lugu spēja būt ļoti aktuālām mūsdienās. Izrādē Stunda bija iespēja asociēties ar Skolotāja aizkaitinājumu un nesavaldību, sastopoties ar cilvēku, kas spītīgi stāda priekšā nepatiesus faktus, līdzīgi kā šobrīd to dara tie, kas nonākuši viltus ziņu un konspirāciju teoriju varā. Babetes Bīdermanes pieredze Ugunsblaktīs aktualizēja bailes uzticēties citiem; īpaši pēdējos gados pandēmijas un Ukrainas kara ietekmē, kad pat aiz cilvēkiem, kuriem uzticamies vai kurus esam augstu vērtējuši, slēpjas mums neizprotama nostāja. Izrāde arī parādīja apjukumu un pat bezspēcību, ko dažkārt cilvēki izjūt, saskaroties ar tiem, kuru uzskatus var vērtēt kā radikālus. Lindas Kalniņas Laimīgo dienu iestudējumā parādījās temats, par kuru atklātas diskusijas Latvijas kultūrtelpā pēdējos gados kļuvušas aizvien aktuālākas. Pieņemot, ka Vinnija un Villijs ir laulāts pāris (ne lugas orģināltekstā, ne iestudējumā tas netika pausts, tomēr šāds iespaids radās), izrādē iezīmējās ģimenes vardarbības tēma – abu attiecībās valdīja saspīlēta gaisotne un, visticamāk, psiholoģiska agresija. Gan Elitas Kļaviņas filma Iļģuciema māsas, gan Signes Baumanes filma Mans laulību projekts, kuras abas pirmizrādi piedzīvojušas šogad, pievērsušās vardarbībai ģimenē, otrajā gadījumā tieši akcentējot agresiju laulātā pāra starpā; tematu aktualizējušas arī Laura Stašāne un Jana Jacuka izstādē Lietisko pierādījumu muzejs festivālā Homo Novus 2020. gadā, kā arī vairāki citi projekti un mākslas darbi. Iespējams, absurda darbos tieši satura un spēles pārspīlējums ļauj labāk paskatīties uz šī brīža ikdienas notikumiem no malas, asociēties ar tēlu pārdzīvoto un to analizēt.

Festivāla noslēgumā noskatījos Mārtiņa Kalitas maģistra darba izrādi Noslēpumainās variācijas, kas saņēma festivāla galveno balvu – Pētera Pētersona petrolejas lampu. Izrāde norisinājās Eduarda Smiļģa Teātra muzeja telpās; tā dārzs, kas vērojams aiz lielajiem telpas logiem, bija kļuvis par vientuļā rakstnieka Abela Znorko salu, kurā ieradies žurnālists Eriks Larsens. Abu vīriešu sarunā pamazām atklājās, ka Eriks nemaz nav tas, par ko uzdodas, un viņus abus saista kāda sieviete. Skanot Edvarda Elgara mūzikai, gaismā nāca vairāki noslēpumi, kas atklāja abu vīriešu vientulību un ilgas pēc zaudētā. Sanda Pēča tēlojumā bravūrīgais un ciniskais rakstnieks, kas sākotnēji vicinājās ar pistoli un spēlējās ar savu viesi kā kaķis ar peli, izrādes darbībai virzoties uz priekšu, ieguva cilvēcīgas emocijas un maigumu, tādējādi atklājot, ka vīrietis spēj būt ne tikai bravūrīgs tēviņš, bet arī reāls cilvēks, kuru māc ilgas, skumjas un sēras. Kaspara Goda žurnālists, kurš, kā izrādījās, nemaz nav žurnālists, pret Abelu izturējās tēvišķi, cenšoties būt pret viņu iejūtīgs, bet reizēm arī zaudējot savaldību un esot pamācošs. Arī viņa varonis ar laiku atklāja, ka aiz uzņēmīgās un drošsirdīgās fasādes slēpjas cilvēks, kurš sēro un ar savām emocijām tiek galā diezgan savdabīgā veidā. Vai ir pareizs veids, kā sērot, un kur jānovelk robežas saviem zaudējuma pārvarēšanas paņēmieniem, lai nesāpinātu citus? Izrādē atbildes uz šiem jautājumiem netika sniegtas, tomēr raisīja iekšējas diskusijas un pārdomas.

13. skatuves un audiovizuālās mākslas festivāls Patriarha rudens ir bijis ļoti kolorīts un skatītājiem piedāvājis daudz un ļoti dažādus, kvalitatīvus darbus, kas liek gan aizdomāties par lielākiem jautājumiem, gan arī vienkārši izbaudīt estētisko valdzinājumu, kas norit acu priekšā.