Reti gadās, ka izrādes fons kļūst par centru, šajā tas gandrīz notiek – ja ne pats centrs, tad galvenajam varonim absolūti līdzvērtīgs spēlētājs. Skats no izrādes «Melnais mūks». Foto – Christophe Raynaud de Lage / Festival d’Avignon
Reti gadās, ka izrādes fons kļūst par centru, šajā tas gandrīz notiek – ja ne pats centrs, tad galvenajam varonim absolūti līdzvērtīgs spēlētājs. Skats no izrādes «Melnais mūks». Foto – Christophe Raynaud de Lage / Festival d’Avignon

Melnā mūka neprāts

Kirila Serebreņņikova iestudējums pašā Aviņonas sirdī

Aviņona vasarā nav tikai pilsēta Dienvidfrancijā, kurā valda svelme un Provansas laiskums, – ik gadu uz trim nedēļām tā kļūst par teātra meku, norisinoties vecākajam un grandiozākajam teātra festivālam Francijā. Tie ir milzīgi teātra svētki, jo līdzās oficiālai programmai, kurā tiek izrādīti izcili mākslas darbi no visas pasaules, pilsēta elpo teātra ritmā – ik ielu un ik mazāko spēles telpu (un to ir vairāk par simtu) piepilda mākslinieki, kas sabraukuši no malu malām: oficiālajai programmai ir stingri kritēriji, bet OFF programmā var piedalīties ikviens. Tiesa – ja var to atļauties, jo izmaksas teātra kompānijām ir jāsedz pašām.

Šis ir pēdējais gads, kad festivālu vada Olivjē Pī, kurš pie tā stūres bijis gandrīz desmit gadus (jau septembrī vadību savās rokās pārņēma portugāļu aktieris un režisors Tjago Rodrigezs (Tiago Rodrigues), kura veidotais Antona Čehova Ķiršu dārzs kļuva par 2021. gada centrālo notikumu ar Izabelu Ipēru galvenajā lomā. Bet šogad Aviņonā valda Kirils Serebreņņikovs. Tieši viņa Melnais mūks (The Чёрный Mönch – tāds ir iestudējuma oriģinālnosaukums), kas veidots pēc Čehova stāsta un tapis, sadarbojoties Maskavas Gogoļa centram un Hamburgas Thalia Theater, atklāj 76. festivālu. Astoņas pilnībā izpārdotas izrādes pašā Aviņonas sirdī, Pāvesta pilī – tie ir 16 000 skatītāju klātienē plus vēl neskaitāmi pie TV ekrāniem, jo galvenās festivāla izrādes bez maksas iespējams noskatīties arī kanālā ARTE. Šis ir īpašs notikums arī tāpēc, ka izrāde tika ieplānota jau pirms vairākiem gadiem, nezinot, vai pats mākslinieks varēs būt klāt grandiozajā notikumā. Tad Serebreņņikovam vēl bija mājas arests. Bet viņš ir klāt un jūtams visur, ne tikai izrādē un vairākās tai veltītajās preses konferencēs un diskusijās. Aviņonā tiek izrādītas arī vairākas no viņa filmām – gan agrāk tapusī Vasara un Čaikovska sieva, kura pirmizrādi piedzīvoja pavisam nesen, gan citas. Preses uzmanība iestudējumam un režisoram ir nudien liela, un recenzijas lasāmas jau nākamajā dienā pēc pirmizrādes.

Šī ir vairāk intelektuāla, nevis jūtu bauda. Aizraujoša, bet arī grūta gan fiziski, gan emocionāli

Pāvesta pils ir ļoti īpaša spēles vieta – tieši tur 1947. gadā Žana Vilāra vadībā ar Šekspīra traģēdiju Ričards II aizsākās Aviņonas festivāls. Ilgu laiku līdz pat pagājušā gadsimta 60. gadu vidum tā bija festivāla centrālā norises vieta, tikai vēlāk parādījās arvien jauni spēles laukumi. Un šeit ir valdījuši daudzi izcili režisori – pats Olivjē Pī, Romeo Kasteluči, Ivo van Hove, bet šogad Serebreņņikovs.

Žurnāli