Kurš teica, ka tev jābūt laimīgai?

No 6. līdz 12. septembrim Tartu tika izrādīti aizgājušās sezonas spilgtākie iestudējumi. No sešpadsmit piedāvātajām izrādēm manā festivāla programmā iekļuva desmit. Bīstoties, ka kvantitāte aizēnos kvalitāti, izbalsoju tādus hitus kā viena režisora Ingomara Vihmara divas dažādas Čehova Trīs māsu versijas, kā arī vēl dažus iepriekš zināmus naratīvus, priekšroku dodot svešākiem nosaukumiem.

Teātra burvība – uzburt intrigu miskastes maisā

Pirmo apmeklēju Mada Kalmeta izrādi Audience. Kosoviešu dramaturga Džetona Neziraja (Jeton Neziraj) luga visnotaļ klasiskā dramaturģijas valodā atklāj stāstu par kāda teātra režisoru, kas apsūdzēts pašam vēl nezināmā pāridarījumā, un inspektoru, kas uzņēmies šo lietu. Tā kā lugā paredzētas vien divas lomas – mākslinieks un ierēdnis, visai drīz saprotams, ka savstarpējās sarunas varoņiem liks aizplūst arvien introspektīvākā gultnē. Lai arī autors šajā darbā iekļāvis nopietnu problemātiku, spēcīgi akcentējot sistēmas birokrātijas un korupcijas slogu pār cilvēku, komēdijas žanram raksturīgās hiperbolas, lai arī nereti klišejiskas un tendenciozas (piemēram, Inspektors balerīnas svārciņos vai aktrises Rozijas tēla nebeidzamā seksualizācija), minēto problemātiku drīzāk liek aplūkot ar «nu, tik traki jau arī nav» attieksmi. Lai arī iestudējums neizceļas ar īpašām inovācijām, aktieru tandēms Prīts Veigemasts un Henriks Kalmets uztur dinamisku atmosfēru un, kā noprotams pēc subtitru ekrāna «žagošanās», ne reizi vien ļaujas improvizācijai. Patiesi asprātīgas ir bezgalīga daudzuma kokaīna šņaukšanas etīdes. Lai gan apzinos, ka publiski nevajadzētu sajūsmināties par kokaīnu, šeit patiesi lieku akcentu uz komisko baltā pulvera daudzumu, kas pakāpeniski pārklāja ne tikai aktieru sejas, bet arī pusi spēles laukuma. Tādējādi aizvirzoties no narkotisko vielu glorificēšanas un kļūstot par metaforu izmisīgiem laimes meklējumiem. Tiesa, visbiežāk – nepareizajās vietās. Iespējams, šāds lasījums manā galvā radās, pateicoties dialogam pašā izrādes sākumā, kurā Inspektors izsaka bažas, ka aktrise Rozija neizklausās laimīga. Uz ko Režisors atbild, ka šīs vietas uzdevums nav darīt kādu laimīgu. Te nu, lūk, viss nedēļas filtrs – vai teātra uzdevums ir darīt kādu laimīgu?

Ar šo eksistenciālo jautājumu prātā devos skatīties Endla teātra izrādi God’z Zoo. Pats interesantākais ir izrādes temats un lugas izveide. Annelī Sova, kas iepriekš absolvējusi teātra fakultāti, šo lugu sarakstījusi, absolvējot teoloģijas studijas. Tādējādi to iespējams preparēt kā starpdisciplinaritātes piemēru. Savukārt aplūkotie jautājumi – reliģiskā piederība, ticības meklējumi, konfesiju atšķirības, iegūst gluži vai kontraversālu nozīmi, jo Igaunija ierindojas starp valstīm ar augstāko ateisma procentu pasaulē. Tomēr tekstuālais materiāls šķiet daudz ietilpīgāks nekā pats iestudējums. Tukšajā skatuves laukumā izvietota milzīga Hieronīma Bosa triptiha Pasaulīgo baudu dārzs reprodukcija. Tas nenoliedzami izskatās iespaidīgi, taču netiek plaši apspēlēts, atstājot tam vien dekoratīvu funkciju. Līdzīgs liktenis piemeklē izrādes tekstu. Aktieri, iejūtas dažādām konfesijām piederīgos varoņos. Dramaturģiskā uzbūve jau diezgan ātri kļūst paredzama, garāki monologi mijas ar īsiem dialogiem, kurus papildina izkāpināti teatrālas etīdes. Monologus aktieri atklāj, ne tikai vēršoties pie publikas, bet arī caurstaigājot skatītāju rindas, kuras apspīd balta gaisma. Tas atgādina laikmetīgus sludinātājus, kas ar saviem monologiem noved draudzes locekļus līdz katarsei, taču šis potenciāls izmantots netiek, un izrāde līdz pat beigām plūst rimti un piesardzīgi. Bet varbūt mēs ar izrādes veidotājiem vienkārši nerunājam vienā valodā.