«It stays». Tas paliek

Informācija lasītājam – visticamāk, šajā rakstā neuzzināsiet neko īpaši vērtīgu par Rakveres festivālu. Tās būs tādas pārdomas par teātri, atsaucoties uz festivālu, kuru šovasar apmeklēju. Ja neinteresē, ko es domāju, vai negribas riskēt ar savu laiku, tad mierīgi var nelasīt.

Ir pagājis tieši mēnesis, kopš gana jaukā kompāniā sāku braucienu uz BALTOSCANDAL festivālu Rakverē. Ir pagājuši daudzi gadi, kopš pēdējo reizi centos kaut ko uzrakstīt. Skaidrības labad – aptuveni astoņi.

Jūlija sākumā, braucot pie auto stūres, saņēmu zvanu no kādas sievietes, kas uzdevās par žurnāla Teātra Vēstnesis redaktori un aicināja mani papētīt un aprakstīt to, ko piedzīvošu plānotajā braucienā uz Rakveri. Es labprāt piekritu, jo iespēja rakstīt man šķita ļoti vilinoša. Vienīgais mans lūgums bija atsūtīt kādus piemērus formai, lai varu apdomāties un izstrādāt plānu, kā rakstīt. Nākamajā ziņā, ko saņēmu, atrodoties degvielas uzpildes stacijā ar karstu tītara gaļas burgeru rokās, bija teikts, ka vērts piefiksēt, kas patika, kas nepatika (daļēji to izdarīju), vērts piefiksēt režijas atšķirības ar Latvijas teātri (neizdarīju vai vismaz man šķiet, ka tā ir pozīcija, kuru nespēju strukturizēti analizēt) un noformulēt sev un citiem, kādam jābūt teātrim. Lūk! Pēdējā sadaļa jau man šķita ticams iemesls, lai aicinātu mani kaut ko rakstīt. Šeit laikam beidzas prologs.

Nu tātad – braucām vairākas stundas, jo Rakvere atrodas Igaunijas ziemeļos. Sarunas, joki, hotdogi, pīppauzes... Domāju, ka zināms, kā notiek gari pārbraucieni. Pa ceļam mēģināju internetā kaut ko pameklēt par katru izrādi, ko plānojam apmeklēt.

Pirmā izrāde, ko skatījos, bija Džaha Kū izrāde Korejas Rietumu teātra vēsture (The History of Korean Western Theatre). Džaha Kū ir dienvidkorejietis, kurš jau vairākus gadus dzīvo un strādā Eiropā. Viņš ir teātra un performanču veidotājs un komponists, kurš savās izrādēs runā par politiku, vēsturi un savām personīgajām problēmām. Vismaz tā saka internets. Izrāde par Rietumu ietekmi uz korejiešu tradicionālo teātri, kurš, ja pareizi saprotu, ir bijis balstīts rituālā, ir trešā izrāde no viņa Hamartia Trilogy, kas runā par to, kā pagātnes notikumi traģiski ietekmē mūs šodien. Uz skatuves atrodas Džaha Kū, kurš no lielas, zaļas papīra loksnes cenšas izlocīt origami vardi, kas viņam arī izdodas. Vēl tur atrodas kasešu atskaņotājs. Arī rīsu vārīšanas aparāts, kurš runā un ir spējīgs veidot dialogu ar Džaha Kū, tulkojums tiek projicēts uz ekrāna, kurš atrodas aiz viņiem, uz tā vēlāk tiek rādītas dažādas ainas un video piemēri no korejiešu teātra – gan tradicionālā, gan tā, kurš ir cietis no Rietumu kultūras ietekmes. Cietis. Tas laikam ir tas, kas mani atgrūda šajā izrādē. Tonis, kādā ar mani sarunājas par tēmu, šķiet nesimpātisks – liela žēlošanās. Ir sajūta, ka ļaunie Rietumi ir varmācīgi iznīcinājuši korejiešu teātra tradīcijas un tagad, 2022. gadā, korejiešu teātrī viss ir slikti. Varbūt tā tas ir un manu attieksmi ietekmē mans zināšanu trūkums. To visu vēl papildina fakts, ka runā cilvēks, kurš jau vairākus gadus pats strādā Eiropā, un neesmu pārliecināts, vai kultivē korejiešu tradicionālā teātra atdzimšanu. Tas ir līdzīgi kā alkoholiķis bezpajumtnieks, kurš pie Origo sūdzas, ka viņam valdība nenodrošina dzīvesvietu un iztikas līdzekļus, bet, redz, ukraiņiem viss ir sagādāts. Nu labi, nav līdzīgi. Vienā gadījumā tiek vainoti citi, kaut arī pats viņš nedara pilnīgi neko, lai situāciju labotu, tikai veģetē, otrā gadījumā notiek žēlošanās par to, kā vēsture mani ietekmē šodien. Man nav gana daudz zināšanu par Korejas vēsturi un teātra ietekmes viļņiem, bet varbūt tas būtu līdzīgi, kā man tagad žēloties par to, ka Latvija tika okupēta un pievienota padumju... Padomju Savienībai. Tikai nepārproti mani – tas ir briesmīgi, šausmīgi, nav tādu vārdu, lai aprakstītu, kāda traģēdija ir Otrais pasaules karš un Latvijas okupācija, bet vai mana žēlošanās šodien to var izmainīt? Ir ļoti svarīgi vēsturi zināt, vēl svarīgāk no tās mācīties, ir svarīgi darīt visu, lai traģēdijas neatkārtotu, bet vai žēloties? Vai nebūtu vērtīgāk dzīvot un strādāt šodien? Tālāk seko mans darbs kā skatītājam – domāt par to, kā šī izrāde skar mani. Kas ir tas, kas mani ietekmē? Vai šīs ietekmes man ir auglīgas? Un arī otrā virzienā – ko ietekmēju es un vai man nav veselīgāk nevienu neietekmēt? Vai Alunāns, Rainis, Blaumanis un Žūpu Bērtulis nav veidojušies kādā ietekmē? Var jau būt, ka būtu bijis labāk, ja latviešu teātris šodien būtu krustabas, vedības, bedības, saulgriežu tradīcijas, rumulēšanās, Jurģi, Meteņi, Mārtiņi vai kādi citi rituāli notikumi... Bet tas viss jau ir. Vai izrādei ir tēma? Jā. Vai izrādes veidotājam ir personiska vajadzība par šo tēmu man stāstīt? Jā. Vai šī tēma manī veido kādas pārdomas? Tā ir manis paša atbildība, bet, jā. Un, ja es varu uz šiem jautājumiem atbildēt, tad pārējais man vairs nešķiet tik svarīgi. Mazais P. S. Ļoti amizanti video redzēt, kā korejieši spēlē Šekspīru. Iespējams, britiem tikpat amizanti būtu redzēt, kā to dara latvieši.

Vai šī tēma manī veido kādas pārdomas? Tā ir manis paša atbildība, bet, jā

Pēc šīs izrādes sekoja 20 minūšu intensīva pīpēšana, jo drīz bija jāiet skatīties otrā izrāde Flesh, ko veidojis Frenks Vigro (Franck Vigroux), franču mūziķis, komponists un režisors. Šo informāciju man sniedza izdales buklets un brīnišķīgais internets. Pēc pirmās izrādes, kas sagādāja ja ne vilšanos vai neapmierinātību, tad noteikti sajūtu, ka šādu teātra toni es ne visai atbalstu, bija iespēja būt izrādē (grūti saprast, kurā brīdī man jālieto «hepenings», «performance», «iestudējums», vai, precīzāk, ar šo iekavu laikam vēlos norādīt, ka šādu izrāžu tendences stipri atšķiras no Latvijā ilgi koptās izpratnes par to, kas ir teātris), kura mani saviļņoja un lika teikt: «Forši, ka šito redzēju.» Esmu lielā teātra zālē ar lielu skatuvi, kur krēsli ir tik ērti kā piepopkornotā kinoteātrī, roku balsts nav jādala ar nevienu citu organismu un sāk uzmākties bailes par aizmigšanu, jo ir ellīgi ērti. Varu nomierināt – ne mirkli neradās vēlme aizmigt, kaut gan izrāde nebūtu apvainojusies, ja tā ar mani būtu noticis, jo miegs būtu nevis no garlaicības, bet gan sajūtas, kura ļauj ieplūst šajā izrādē kā sapnī. Uz milzīgās skatuves atrodas vairāki automašīnu motori (šķiet, ka ne tie tradicionālie mūsdienu, bet mazliet nepierasti – vai nu no kādām retro mašīnām, vai mūsdienu dārgajām, vai vienkārši sametināti kopā dažādu auto motori), kuri, ja pareizi atceros, kādā brīdī tika pacelti gaisā. Vēl tur ir divas dejotājas un viss, pārējā skatuve tukša. Manā pieredzē Flesh bija totāla sajūtu izrāde bez teksta. Tiek palēnināts laiks.