Elles darbs, bez kura nevar iztikt

Laimīgā kārtā Teātra garšai izdevās notvert mirkļus ar Veru Hramņikovu (1946–2022), spilgtu Daugavpils teātra aktrisi, krietnu režisori un izcilu pedagoģi, jo vasarā, 10. augustā, viņas dzīve aprāvās. Vera Hramņikova strādājusi Daugavpils teātrī kopš tā atjaunošanas 1988. gadā, izaudzinājusi vairākas jauno aktieru paaudzes, nominēta Spēlmaņu nakts balvai kā Gada aktrise otrā plāna lomā par Ortu Raiņa lugā Pūt, vējiņi! (2010) un kā Gada aktrise par Vasas lomu Gorkija Vasā Žeļeznovā (2011), saņēmusi Daugavpils domes balvu par mūža ieguldījumu (2016).

Marija Linarte. Jūs man vaicājāt, ko es vēlētos kopā ar jums uzēst, un man tā sakārojās ceptus kartupeļus!

Vera Hramņikova. Uz priekšu!

M. L. Ir cilvēki, kam negaršo cepti kartupeļi.

V. H. Kam? Ar tādiem es nedraudzējos. Labu apetīti.

M. L. Jums arī, paldies! Un tagad, man šķiet, derētu aiziet pēc dzērieniem. Vēlaties? Mums ir izrāde, kurā es esmu oficiante, tādēļ man tagad tas viss tā viegli sanāk.

V. H. Ā, etīde par fiziskām darbībām? Nu, ar kvasu nesaskandina, tādēļ vienkārši iedzersim.

M. L. Es vienalga pateikšu: «Par satikšanos!» Es ļoti priecājos.

V. H. Tāds tosts – un nesaskandināt?

M. L. Es lasīju, ka jūs mācījāties Maskavā.

V. H. Jā.

M. L. Kā jums ienāca prātā atgriezties Daugavpilī, kaut arī tolaik tur nebija teātra?

V. H. Lūk, tā teātra dēļ arī viss sākās.

M. L. Jūs studējāt Daugavpils universitātē, filoloģijas fakultātē. Angļu valodu, ja?

V. H. Jā, ar «angļu novirzienu». Es strādāju skolā, viss, kā pieklājas: priekšzīmīga pioniere, komjauniete, teicamniece, ar visu «Partija saka: vajag! – Komjaunatne atbild: būs». Pabeidzu institūtu, strādāju profesionāli tehniskajā skolā. Tā tik bija dzīves skola! Tolaik profesionāli tehniskās skolas – tas tik bija kaut kas! Bet strādāt bija interesanti. Tas bija īsts rūdījums – ieej klasē, tev ir divdesmit trīs, divdesmit četri gadi, bet klasē cilvēku četrdesmit, un visi huligāni. Man... ja drīkst, pastāstīšu...

M. L. Protams!

V. H. Bija man viens skolnieks, vēl tagad atceros uzvārdu – Sokolovs. Mācāmies vārdus, kas sākas ar A. Es saku: «Arktika», un tā. Sokolovs solā stiepj roku. Es jau jūtu, ka nebūs labi. «Man ir viens svešvārds, kuru neviens nemāk paskaidrot.» Es vaicāju: «Kas tevi interesē?» – «Ko nozīmē aborts?» Četrdesmit cilvēku sastingst. Nu, un ko lai es saku?

M. L. Jāsaka, kā ir.

V. H. Es saku: «Zinātnisko skaidrojumu es nepateikšu. Zinu tikai vienu: tev tas nedraud.» Tā bija mana svarīgākā uzvara šajā skolā. Nevis eksāmens, bet šī atbilde. Bet tad, kad vēl biju studente, es, protams, nemitīgi skraidīju uz teātri. Un Nikolajs Farinovskis, mūsu pedagogs, iestudēja izrādi ar aktieriem, kas bija palikuši pēc negaidītās teātra izformēšanas – tie bija kādi divpadsmit, trīspadsmit cilvēki. Viņš uztaisīja ar viņiem izrādi, un es tajā piedalījos. Var teikt, es kļuvu par ķēdīti, savienojošo posmu – piedalījos tā laika Daugavpils teātra pēdējā izrādē. Es jau strādāju, biju precējusies, bija piedzimusi meita. Biju piesieta mājām. Un tikai tad es iestājos [Borisa] Ščukina Teātra augstskolā, pabeidzu, un tā ir mana dzīves galvenā laime – ja neskaita meitiņu. Meita pirmajā vietā.

M. L. Tādēļ jūs atgriezāties Daugavpilī? Ģimenes dēļ?

V. H. Protams.

M. L. Jūs strādājāt ar pašdarbības aktieriem, kad atgriezāties Daugavpilī?

V. H. Strādāju. Sākumā jau teātra nebija! Bet pēc tam, kad pilsētā parādījās idejas par teātri, radās arī kurss. Sākumā uzņēma vienu kursu, kurā bija Indra Roga. Tā bija trupas latviešu daļa, es strādāju ar krievu. Tad uzņēma otru kursu – tur bija Aleksandrs Komarovs, un tā tālāk. Un katru kursu mēs, «vecie», vispirms apmācījām – kopā spēlējām izrādes. Vispirms palīdzējām ar etīdēm, pēc tam – diplomdarba izrāde. Un tā no tiem jauniešiem izauga aktieri. Pievienojās trupai. Tagad, protams, daugavpilieši aizbrauc, citi pie mums atbrauc.

M. L. Jā, viss mainās.

V. H. Bet mēs nekurnam. «Mēs neraudam, mēs neraudam nekad.» Mums jau tā kļuvusi par dzīves normu. Lūk, ja nebūtu bijusi Ščukina skola, es varbūt arī būtu aizgājusi no teātra. Bet šogad man jau bija... neteikšu, kāda, jubileja, un es vienalga turpinu strādāt. Un esmu bezgalīgi pateicīga, ka mani vēl uzskata par spējīgu strādāt teātrī. Nu, jums tas nedraud, jūs vēl tikai sākat, kā es saprotu, savu ceļu teātrī. Ko jūs beidzāt?

M. L. Latvijas Kultūras akadēmiju. Es jau vairs neatceros – pirms sešiem vai septiņiem gadiem.

V. H. Pie kā mācījāties?

M. L. Pie Annas Eižvertiņas, Pētera Krilova, Edmunda Freiberga – tie bija mani skolotāji.

V. H. Jā, jā, mani kolēģi.

M. L. Anna bija mūsu kursa vadītāja, bet, protams, ļoti daudz ar mums strādāja Pēteris un Edmunds. Četrus gadus.

V. H. Nu, Pēteris – tas ir vispār, ja tā var teikt... Tas, ko viņš izdarīja ar to pirmo kursu8, kur bija visi tie... Tas vispār bija kolosāli! Kad es skatījos viņa izrādes – trīs bija tādas jaudīgas –, man tas, protams, bija šoks: es nekādi nevarēju iztēloties, kā ar studentiem var uztaisīt kaut ko tādu. Tas bija satriecoši.

M. L. Manuprāt, Pēteris ļoti mīl studentus. Šķiet, studentus viņš mīl vairāk nekā nobriedušus aktierus.

V. H. Laikam jau. Laikam jau.

M. L. Viņam tas ir tik interesanti! Es, piemēram, zinu, ka mani aktieros negribēja ņemt. Nu, tā man teica. Bet Pēteris bija tas, kurš iestājās par mani.

V. H. Pēterim patīk nestandarta personības. Pēteris mīl nestandarta cilvēkus. Nu, un bez tam Pēteris mīl talantīgus cilvēkus. Es zinu, kā viņš izvēlas studentus, jo sēdēju viņam līdzās, un zinu tos principus, pēc kuriem viņš atlasa cilvēkus. Varat uzskatīt, ka jums ir pamatīgi paveicies.

M. L. Es esmu pateicīga, protams!

V. H. Esmu sajūsmā par viņu kā par režisoru. Vienkārši sajūsmā. Nezinu, kādas izrādes un kādā līmeni viņš veidojis Rīgā, bet, ja sanāk, nododiet viņam lielu sveicienu!

M. L. Nodošu. Starp citu, tikko bija Pētera pirmizrāde mūsu teātrī. Galvenās lomas viņš iedeva studentiem. Tik interesanti, ka viņam joprojām patīk strādāt ar jaunajiem. Man pirmā loma profesionālā teātrī bija pie Pētera, un arī tagad mūsu studentiem pirmā galvenā loma ir pie viņa.

V. H. Lieliski! Tās tik ir ugunskristības! Tas katram ir ļoti svarīgi. Bet jums tātad ir aktrises darbs un vēl kaut kas? Pedagoģiskais darbs?

M. L. Nē, kā pedagoģe es strādāju tikai, kad mācījos akadēmijā, jo vajadzēja naudu. Sāku strādāt ar jaunām meitenēm, un vispār man tas ļoti, ļoti patika. Kā man patika!

V. H. Kāda laba skola!

M. L. Jā! Pirmkārt, es sapratu savus skolotājus, kam viņi iziet cauri kopā ar mums. Otrkārt, sapratu, ka tas darbs nav tikai aktiermeistarības pasniegšana: viņiem tas nemaz nav vajadzīgs. Vajadzīgs ir tāds kā psiholoģiskais atbalsts un iespēja pašiem iepazīt sevi. Un tas man iepatikās. Negribu strādāt ar profesionāļiem, pat ja vēl kādreiz strādāšu kā pedagoģe, bet man patīk strādāt ar jauniem cilvēkiem. Īpaši ar meitenēm. Izklausās savādi, bet tā ir.

V. H. Viss ir pareizi. Viss pareizi. Ar jaunajiem... Pirmkārt, no viņiem var mācīties.

M. L. Jā!

V. H. Saprotiet, šajā ziņā es dievinu jaunatni, jo draudzība ar viņiem... es nebaidos šā vārda, lai gan mums ir tik liela gadu starpība... tā, pirmkārt, dod man papildu enerģiju, bet, otrkārt, es pati sāku saprast kaut ko, kad skaidroju viņiem.

M. L. Man, starp citu, bija tieši tāpat!

V. H. Tādēļ, ka tad, kad lasi vai kaut ko stāsti, – nepielec, bet kad sāc izskaidrot...

M. L. ... pats sāc saprast.

V. H. «Ak dievs, es nepareizi domāju un par nepareizo runāju!» Pamazām tas kļūst absolūti dabiski. Tā ka dariet to! Ja jums kaut nedaudz iepatikās, dariet to!

M. L. Es kādus piecus gadus ar to nodarbojos, vēlāk vairs nebija laika. Man vispār tādēļ jums bija jautājums par režisora meistarību – tādēļ, ka man, protams, arī gribētos...

V. H. Ir ambīcijas.

M. L. Es pat nezinu, vai tās ir ambīcijas, bet man ir bijušas pārdomas, ko un kā es gribētu iestudēt, tomēr neesmu atradusi režisoru, kurš gribētu ar mani kopā to paveikt, tādēļ vēlos pati. Pirms gadiem trim iestudēju savu pirmo izrādi. Kādam ļoti patika, citam – nemaz, tādēļ, ka es paņēmu Annu Kareņinu un sagriezu kājām gaisā. Un, protams, daudzi teica, ka... Es pat neatkārtošu, ko teica, bet es sapratu, ka tā ir tāda kā mīlestība. Un nevaru saprast: ja man nav ambīciju būt par režisoru, bet ir ambīcijas realizēt to, kas notiek manā galvā, kā tad lai veido savu dzīvi un profesionālo karjeru?

V. H. Atbilde ir vienkārša. Pirmkārt, ar mani bija tieši tāpat: es iestudēju lugu Trīs māsas un nosaucu izrādi Daidžests. Ak dievs, kā kritiķi mani dauzīja! Ko viņi man sarunāja, ja jūs dzirdētu! Bet tomēr tiem ļaudīm, ar ko kopā es šo izrādi iestudēju, tā palika atmiņā kā svētki.

M. L. Mums ir tāpat. Un es arī pamainīju nosaukumu.

«Skolotāj, iemāci skolēnam, lai pēc tam būtu, no kā mācīties» – tāda ir mana formula

V. H. Un es uzskatu, ka šis laiks nav iztērēts veltīgi. Labi. Tas būtu viens. Bet vienalga ir jāmācās. Vispirms – iemācīties. Tādēļ man ļoti patīk sākt strādāt ar jaunajiem. Bet interesanti ir arī strādāt ar pieaugušiem aktieriem. Jo nākas lauzt sevi, bet tā ir tāda rakstura audzināšana! Bet, ja režisors ir mīksts, lūk, kā šie garšīgie kartupeļi, ja tāds ir režisors, tad – nekā.

M. L. Kā jums šķiet, vai režisoram ir jākliedz uz aktieriem? Jautāju tādēļ, ka to dara daudzi režisori, bet vieniem sanāk skaistas, ģeniālas izrādes, un tad par to izdodas aizmirst, bet gadās, ka viņi to dara un izrādes izdodas ne pārāk labas. Kādēļ es jautāju? Kādā brīdī sapratu, ka esmu sākusi domāt – laikam jau nav iespējams uztaisīt labu izrādi, ja režisors nekliedz. Bet pēc tam satiku citus režisorus, kuri visu prot panākt ar mīlestību. Tādēļ jautājums jums: kā jūs uzskatāt – kādam jābūt režisoram?

V. H. Režisoram jābūt... Kliegt – tur jāskatās, ko tu domā ar «kliegšanu». Reizēm aktierim jāuzkliedz.

M. L. Reizēm vajag, jā. Ja ievēro gradācijas un zina, kad jāpaceļ balss, kad jārunā mierīgi, bet kad aktieri jāietin mīlestības kūniņā...

Ja ievēro gradācijas un zina, kad jāpaceļ balss, kad jārunā mierīgi, bet kad aktieri jāietin mīlestības kūniņā...

V. H. Gradācijas ir svarīgas – nedod dievs, par daudz vai par maz! Bet, ja ievēro gradācijas un zina, kad jāpaceļ balss, kad jārunā mierīgi, bet kad aktieri jāietin mīlestības kūniņā... Nu, tas tomēr atkarīgs no situācijas. Bet režijā jāmācās, jāmācās un vēlreiz jāmācās. Ilgi jāmācās. Jo, pabeigusi Ščukina skolu tieši kā režisore, es sapratu vienu: teātris ir organizācija, prasme organizēt cilvēkus un viņu darbus, prasme organizēt sevi. Kā reizēm negribas iet! Kā reizēm negribas vakarā kaut ko tādu darīt! Bet daru.

M. L. Protams! Visu var izdarīt.

V. H. Visu var izdarīt. Lūk! Un tādēļ jāsāk ar to, ka... Es nezinu, es [Borisa] Zahavas grāmatu esmu pārlasījusi, šķiet, reizes piecas. Šurpu turpu, taisni un šķērsām. Tādēļ, ka šīs grāmatas... Ir tāda bezgala garlaicīga Pjotra Jeršova grāmata, pie viņa es arī studēju. Tā saucas Režija kā praktiskā psiholoģija. Tā ir retums, tagad to droši vien nekur nevar dabūt, bet šī grāmata man burtiski atklāja cilvēku un personāžu savstarpējās attiecības. Tātad psiholoģija ir ļoti vajadzīga. Īpaši šādā plānā. Viņš to grāmatu sarakstīja kopā ar ļoti pazīstamu psihologu Pāvelu Simonovu. Jeršovam ir vēl viena grāmata, Aktiermeistarības tehnoloģija. Tās bija manas mācību grāmatas.

M. L. Piekrītu. Es arī uzskatu, ka psiholoģija – tas ir tas, kas vajadzīgs mūsu profesijai. Es uzskatu, ka aktieriem ir jākļūst par autoriem, bet tajā pašā laikā pacietīgi jāuzklausa režisors. Viņiem jāspēj būt gan autoriem, gan izpildītājiem. Bet daudzi uzskata, ka aktierim tikai jāizpilda režisora norādījumi. Ka nevajag spriest, bet tikai stāvēt un klausīties. Un tad man ir jautājums: kā jūs domājat – aktieris ir autors vai izpildītājs?

V. H. Tā kā es esmu gan aktrise, gan režisore vienā personā, tad varu jums teikt – ne ar absolūtu pārliecību, bet samērā droši, jo savas karjeras gaitā kaut ko esmu sapratusi, – lieta tāda, ka nepieciešams piemēroties. Kā lai piemērojas? Tu piemēro sev svešu tēlu kā svešu apģērbu – nu, varbūt te ne tā piegriezts? Bet varbūt te? Un tad sāc salīdzināt vienu, otru... Tikai nepieciešams līdzsvars.

M. L. Tas taču ir autora darbs?

V. H. Tas ir elles darbs, bet bez tā nekas nesanāks.

M. L. Jā, protams, bet es biju domājusi, ka tas ir tieši autora darbs. Jo, piemēram, ja režisoram nav svarīgas manas domas, ja viņš neļauj man domāt, darīt, piedāvāt un tā tālāk, tad es kā aktrise laižos miegā. Miegu ciet uz skatuves.

V. H. Stop.

M. L. Es tā nevaru, tad man nav interesanti. Bet ir aktieri, kuriem nepatīk, ka, piemēram, režisors gaida kaut ko arī no viņiem, viņi vēlas, lai režisors dotu viņiem. Un tādēļ es vaicāju, jūs esat strādājusi kā režisore un aktrise. Kā jums šķiet – kā ir labāk?

V. H. Nekā. Gan tā, gan tā. Iedomājieties vienkāršu piemēru. Jūs šujat?

M. L. Jā, jā, man patīk.

V. H. Lūk, jūs sākat šūt. Pielaikojat. «Ak kungs, kas tad tas?» Ko mēs darām? Sākam no jauna. Griežam. Apvīlējam. Strādājam ar to materiālu.

M. L. Sapratu.

V. H. Ir jābūt tām «šķērēm». Lai tās būtu tekstā. Neviens nedzird? Es reizēm tekstu griežu nežēlīgi. Tādēļ, ka tas nav «mans», tādēļ, ka tas te, lūk, «nesēž uz auguma». Kāds dzirdēja, redzēja, saprata? Nē. Bet tas paliek starp mums. Kuš! Nedod dievs, kāds ieraudzīs.

M. L. Nu, tūlīt jau ieraudzīs. Visi ieraudzīs un izdzirdēs.

V. H. Bet ko citu lai dara?

M. L. Es arī tā daru. Es arī uzskatu, ka reizēm tā ir jādara. Reizēm nevajag – reizēm vajag cīnīties. Bet jāmāk gan tā, gan tā.

V. H. Jāprot izkļūt no situācijas.

M. L. Jā.

V. H. Nu, labi: kleita nepieguļ. Ņemšu un iešūšu rāvējslēdzēju. Un viss!

M. L. Tas ir tāds labs piemērs! Jo tas nozīmē, ka šķēres ir jūsu, bet materiāls – nav jūsu. Droši vien fasons nav īstais...

V. H. Fasons nav īstais, reizēm arī materiāls nav īstais. Tad vispār pilnīgs alles kaput.

M. L. Un ko tad lai dara? V. H. Un ko lai dara?

M. L. Pēc situācijas?

V. H. Ej par sētnieku!

M. L. Nē, nu, piemēram, kādu padomu jūs dotu jaunam aktierim vai aktrisei šādā strupceļa situācijā, kad režisors nepalīdz, materiāls nepalīdz, bet izrāde jāspēlē? Loma jāsagatavo. Ko darīt? Kur rast spēkus?

Es jau saku: teātris ir jāmīl, kā es mīlu savu meitu. Tādēļ es viņai šo to mēdzu piedot

V. H. Spēkus var rast tikai pie partnera. Reizēm režisors nepalīdz. Atrodiet partnerī to, kas var dot papildu enerģiju. Man tā ir vienmēr: ir iemīļotie partneri, un ir partneri... nu, tādēļ, ka partneri. No viena tu vari tādus impulsus saņemt, ka pašam nekas nebūs jādara – viss skaidrs. Lūk, tādēļ tad, ja nesanāk, meklē otrā cilvēkā.

M. L. Piekrītu.

V. H. Kaut kur jābūt atbalsij, jo bez atbalss nekā nebūs.

M. L. Jā, tā arī ir. Es atceros, Anna mums tā sacīja un arī Pēteris teica: ja vien tu, protams, neesi viens pats, tad uz skatuves vienmēr jācenšas spēlēt un visu darīt tā, lai partnerim būtu labi. Ja tu visu dari viņam, tad viņš tāpat rīkosies attiecībā pret tevi, un viss izdosies.

V. H. Es saprotu, ka tā būtu labi, bet, manuprāt, tā vairāk ir pedagoģija, nevis reālā dzīve. Jo reizēm krāsnī saliec visu malku, bet vienalga nedeg.

M. L. Jā, arī tā ir. Un ko darīt tad?

V. H. Ko tad darīt? Jāņem ūdens spainis un jāaplej.

M. L. Paņemt šo dakšiņu un – šņik!

V. H. Nē, nu tā tiešām arī ir. Es jau saku: ir partneri, ar kuriem nekas nav jādara, un ir tādi, kurus jāvelk sev līdzi. Nu, jūs noteikti zināt, ja no partnera neko nedabūsi, no režisora neko arī nedabūsi...

M. L. ... un no materiāla arī ne. Un ko tad darīt? Iet prom?

V. H. Tad delikāti jāizdomā kāds gājiens.

M. L. Vienkārši man bija tāda situācija, kad...

V. H. Nu, nevar būt, ka pilnīgi nekas nepatika!

M. L. Man šķita, ka vienmēr izdosies atrast veidu, kā – čik-čik-čik – atrast risinājumu.

V. H. Tādēļ, ka meklēji viena, bet vajadzēja ar kādu kopā.

M. L. Es meklēju un jautāju – neviens nedzirdēja. Varbūt nekliedzu pietiekami skaļi. Varbūt tur tā vaina.

V. H. Tādēļ klauvējiet. Klauvējiet – gan kāds izdzirdēs.

M. L. Ziniet, kad es interesējos par jums profesionālos teātros, visi izcēla divas lietas, kas jūs raksturo: spēks un mīlestība pret teātri. Un tagad, kad ar jums runājos, nezinu kādēļ, bet man ir tāda sajūta... man šķiet, ka mēs esam nedaudz līdzīgas. Mums kaut kādā ziņā ir līdzīgs raksturs. Bet, kad jūs runājat, tad man liekas, ka jūs vienmēr atradīsiet veidu, kā visu to, kas nepatīk, pārvērst mīlestībā pret teātri. Un tas laikam ir pats galvenais.

V. H. Es jau saku: teātris ir jāmīl, kā es mīlu savu meitu. Tādēļ es viņai šo to mēdzu piedot, reizēm es, tā sakot, dusmojos, bet vienalga... Pamēģiniet, ja kaut kas nepatīk, iedomāties: viss, rīt es aizeju no teātra.

M. L. Nesanāks.

V. H. Nesanāks. Tātad pacietieties un meklējiet izeju. Izeja ir vienmēr.

M. L. Jā, es arī tā domāju. Atceros, kā Anna Eižvertiņa mums teica, ka teātris – tā ir kā greizsirdīga mīļākā. Var mīlēt tikai viņu vienu. Ja jums ir vēl kāds, viņa jums nepiederēs. Un es viņai piekrītu.

V. H. No vienas puses, es piekrītu, no otras... Man ir tik daudz citu aizraušanos...

M. L. Man arī, jā.

V. H. ... kuras nekādi nav saistītas ar teātri. Bet bez tām es nevaru strādāt. Ko tad darīt? Tāds ir jautājums.

M. L. Kādas aizraušanās?

V. H. Nu, piemēram, man ļoti patīk ceļot.

M. L. Es uzskatu, ka tas palīdz teātrim. Tā var gūt jaunus iespaidus.

V. H. Tas palīdz, bet lieta tāda, ka man nepatīk ceļot vasarā. Patīk rudenī un pavasarī.

M. L. Tad ir jāstrādā.

V. H. Un sākas. Ai, nu ko lai dara? Nu, Ļena, ja mēs nopirktu biļetes uz tādu un tādu datumu? – Mammu, nav. – Skaidrs. Un vai nu cauri ar tavu uzlādi, vai ar to, kādēļ tev tā vajadzīga.

M. L. Jāatrod kaut kāds kompromiss.

V. H. Jānodarbojas ar izšūšanu: tas nevienam netraucēs. Nu un, protams, grāmatas. Un pasēdēt ar draugiem un draudzenēm. Bez viņiem es arī nevaru.

M. L. Es te tā domāju: vai nu režisors, vai pedagogs. Vai to var apvienot? Es to saprotu tā: ir tādi, kas tikai pasniedz un sevi pilnībā atdod studentiem; ir režisori, kuri vairāk iestudē un mazāk māca. Bet, ja daudz strādā kā režisors, laikam nevar sevi pilnībā atdot studentiem. Kā jūs domājat, vai labāk ir būt tikai pedagogam, vai pedagogam un strādājošam režisoram?

V. H. Ir viens āķis. Ir cilvēki, kuri savā teātrī rada veselu skolu. Tā ir viena lieta. Tad nav, kur likties. Bet, strādājot tādā oficiālā iestādē kā teātra skola, jāprot apvienot lietas. Mums, piemēram, bija profesors [Aleksandrs] Polamiševs. Viņš strādāja par režisoru. Tagad ir [Vladimirs] Ivanovs, pie kura mācās vai puse Maskavas aktieru. Viņš arī ir gan pedagogs, gan lielisks režisors Vahtangova teātrī. Labi, ka skola un teātris ir vienā kvartālā. Tādēļ viņam viegli strādāt. Bet vienalga apvienot ir trakoti grūti. Trakoti grūti. Vienīgi audzinot aktierus savā teātrī.

M. L. Tātad vienīgais ceļš, ja gribas strādāt kā režisoram un kā pedagogam, ir...

V. H. ... veidot savu trupu.

M. L. Veidot savu trupu.

V. H. Jā. Tas ir tāds aizplīvurots nosaukums, kas man patīk, – teātra jaunatnes trupa. Uz teātra jaunatnes trupu jaunieši dosies ar citu degsmi. Būs tāda atlase!

M. L. Mūsu galvenais režisors Alvis Hermanis pirms trim gadiem savāca jauniešu trupu. Bet tagad jau būs nākamā. Un viņi, protams, strādās kopā ar mums. Beidz mācības, bet jau strādā mūsu teātrī kā pilnvērtīgi kolēģi, gan izrādēs, gan vispār.

V. H. Un kā strādā?

M. L. Man šķiet, ka lieliski strādā. Protams, kā kuram izdodas, bet man liekas, ka visi ir ļoti talantīgi. 

Tas ir tāds aizplīvurots nosaukums, kas man patīk, – teātra jaunatnes trupa. Uz teātra jaunatnes trupu jaunieši dosies ar citu degsmi

V. H. Pirmkārt, viņi to vēlas.

M. L. Viņi vēlas, noteikti! Nu, ja nevēlies, tad arī nevajag darīt. Starp citu, Anna vēl teica: «Jāmīl teātri sevī, nevis sevi teātrī.»

V. H. Tas jau sen ir teikts! Anna, protams, ir lielisks pedagogs, bet man mīlestība ir viena: tas ir Pēteris Krilovs. Neko nevaru padarīt. Protams, Hermanim ir satriecošas izrādes, es lepojos, ka mūsējie strādā pie viņa. Vilis [Daudziņš] ir tur, Ģirts [Krūmiņš]...

M. L. Jums ir Jevgeņija Vahtangova skola.

V. H. Jā.

M. L. Tā ir Vahtangova metode.

V. H. Jā.

M. L. Bet gandrīz visiem – [Konstantīna] Staņislavska. Nu, varbūt citiem [Mihaila] Čehova. Kā jums šķiet – ir atšķirība?

V. H. Ja [Vsevolods] Meierholds – tas ir viens ceļš.

M. L. Jā.

V. H. Sāksim ar to, ka Staņislavskis – tas ir ceļš. Bet pārējie – atzarojumi. Tā sakot, taciņa, iegāji mežā, pastaigāji, atgriezies atpakaļ.

M. L. Sapratu.

V. H. Neko darīt. Jo ir tas ceļa rādītājs. Galvenais ceļš. Ja iedziļinās, Meierholds bija Staņislavska iemīļotais skolnieks.

M. L. Arī man liekas, ka no viņa visi ņēma.

V. H. Protams. Meierholdam bija aktiera biomehānika. Tālāk Vahtangova skolā noteikti ir rakstura jautājums: rakstura meklējumi un rakstura īpašības. Jo lomai jau vienmēr un visur jābūt raksturojošai. Tādēļ, ka «runāšu monologu» – tie ir Kremļa kuranti, un es lasu monologu. Nekā nebija, nesanāks. Neviens neklausīsies, jo tas visiem jau sen ir labi zināms. Meklējiet kaut ko. Un jāmeklē tikai tad, ja meklē tēlu, formu, raksturu. Tēls, forma, raksturs.

M. L. Man kļūst skumji, ka mums drīz jābeidz.

V. H. Nu jau gan!

M. L. Es, starp citu, ja jūs uzaicinātu, ar prieku aizbrauktu pie jums ciemos.

V. H. Brauciet vien!

M. L. Ar kartupeļiem. Man šodien tas bija pagodinājums – runāt ar jums. Es jums godīgi saku. Es nekad nemeloju!

V. H. Nekad nesaki – nekad. Interesanti, bet ko tu uz skatuves dari?

M. L. Tā neesmu es. Neesmu es.

V. H. Ak, cik sarežģīti! Vai kādreiz neapjuksiet?

M. L. Nē, nē.

V. H. Psihenē var nokļūt ar to «tā neesmu es, tā ir viņa».

M. L. Nu, visi aktieri ir pabijuši psihenē vai arī kādreiz būs.

V. H. Paldies, iztikšu. Nu, mīļā, iepatikies man kā pašas māsa. Tādēļ, lūdzu, tikai piezvani, tikai pasaki – un brauc katrā laikā!

M. L. Liels paldies!

V. H. Sagaidīšu, aprunāsimies, teātri parādīšu, visu izstāstīšu. Gaidu ciemos!

Saruna ir tapusi Latvijas Teātra darbinieku savienības projekta Teātru atlanti cauri laikiem 2. cikls Teātra garša ietvaros ar Valsts kultūrkapitāla fonda un alus darītavas Valmiermuiža atbalstu.

Projekta vadītāja Madara Melne-Tomsone
Sarunas sagatavoja: Madara Melne-Tomsone un Gundars Āboliņš