Atrast citus uz koordinātu ass

Ir bijis ērti daudzus gadus mērīt teātra norises pazīstamā koordinātu sistēmā – teātris kā vizuālā, saturiskā, skaniskā un telpiskā sintēze, par kuru atbild režisors. Līdz šim teātris, tāpat kā tā fiziskā telpa, piedāvāja iespēju raudzīties un vērtēt skatuves mākslas norises noteiktā koordinātu sistēmā, kas ved dziļumā un/vai plašumā. Bet šobrīd, atbilstoši Roberta Lepāža izrādes nosaukumam Mēness otra puse, ir jāiztēlojas, nē, jāsaprot, ka māksla spēj ietiekties ne tikai debesīs vai zemē, ne tikai izplesties uz visām debesu pusēm jeb visos virzienos, bet transformēties laikā un telpā. Es piedāvāju to pielīdzināt neiedomājamām figūrām, ko spēj veidot milzīgie mazputniņu bari migrācijas laikā, bet tikpat labi tā var būt Alberta Einšteina vai viņam pierakstītā sevis identifikācija nevis kādā punktā uz baltas lapas, bet zem tās. Māksla ir kaut kas / viss, kas ietver pati sevi, tā spēj izplesties radoša «kodolsprādziena» rezultātā vai iesūkt/iesūkties sevī kā melnajā caurumā. 

Drosme uztvert citādi 

Mēs dzīvojam ne tikai globālu kataklizmu priekšvakarā, bet arī permanentā jaunās mākslas tuvošanās brīdī

Un neba šo atskaites sistēmu ir nojaucis starptautiskais teātra festivāls Homo novus, kas notiek reizi gadā, bet agrāk ik pa diviem gadiem. Tieši otrādi, festivāla rīkotāji drīzāk ir palīdzējuši visaptverošā radošā haosā ieviest savus subjektīvus pieturas punktus, kas teātri šodien padara par teātri. Tāpēc varbūt jāsaka paldies Latvijas Jaunā teātra institūta cilvēkiem, kuri, kā lasāms vienā no Tēmas materiāliem, ir atteikušies no piedāvājuma Homo novus pārdēvēt par starpnozaru mākslas festivālu. Atskaites sistēmu ir nojaukusi pati dzīve, šis laiks un modernās tehnoloģijas, kas paver neizmērojamas iespējas, ar kurām gan mākslinieku, gan mākslas baudītāju psihe vai nu tiek, vai netiek galā. Un es nedomāju, ka visos iedvesmas vai negāciju gadījumos vainīga atvērtība vai noslēgtība sazaroto izteiksmes līdzekļu iespējām un kairinājumiem, kādus spēj piedāvāt māksla un pasaule. Acīmredzot katram no mums piemīt individuāls potenciāls, kas saistīts ar mūsu fizioloģiju un psihi. Estētiskā pieredze, kas agrāk bija būtisks priekšnoteikums adekvātam mākslas baudījumam jeb mākslinieka ieceres uztverei, ir atdevusi savu vietu daudz sarežģītākām praksēm, par kurām droši vien būtu jārunā ar augstas raudzes neirologiem – neirolingvistiem un – šis ir manis izdomāts termins – neiroartistiem, proti, cilvēkiem, ka pēta valodas un mākslas iedarbību uz mūsu smadzeņu šūnām.

Kā to, proti, mākslu, tagad iespējams uztvert, ja turamies pie pārliecības, ka katrs esam unikāla vienība ar unikālu pieredzi? Un kā to iespējams uztvert, ja turamies pie pretēja uzskata – ka mēs visi esam viens, sākot ar mūsu fiziskās struktūras nenoliedzamo līdzību un beidzot ar kolektīvo zemapziņu, kolektīvo atmiņu un metapieredzi? Tāds, lūk, ir šā numura Tēmas pamatjautājums, kas, protams, ir definējams arī vienkāršāk – mākslas jomu robežu saplūšana un starpdisciplinaritāte, no kā nereti izaug tas, ko saprotam ar autorteātri. Teātri, kur mums pazīstamos pamatelementus rada viens cilvēks nevis profesionāļu komanda. 

Drosme radīt citādi

Bet varbūt šī sarežģītība jāpārvērš pavisam vienkāršā jautājumā –  par drosmi. Jo, līdzko sper kāju tajā laukā, ko sauc par profesionālu mākslu un kurā viens no pamatkritērijiem ir vēlme/iespēja prasīt samaksu no tiem, kas to skatās, – ir vajadzīga drosme. Drosme kļūdīties. Drosme turpināt. Drosme tapt iznīcinātam (morāli). Drosme kļūt vajadzīgam plašā auditorijā. Drosme būt nesaprastam. Visbeidzot – drosme izrādīties arī ne-unikālam, parastam, tādam kā visi. Un otrādi.