«Viss sākas ar aizrautību, azartu un sajūsmu.» Aksels Aizkalns – Rodions Romanovičs Raskoļņikovs izrādē 731. solis. Foto – Gatis Priednieks-Melnacis

No Raskoļņikova līdz Kirilovam

Ar Valmieras drāmas teātra jauno aktieri Akselu Aizkalnu sarunājas Madara Rutkēviča

Akselu es pirmo reizi ieraudzīju nevis izrādē, bet latviešu mūziķu grupas Bad Habits dziesmas Great White Night mūzikas videoklipā. Tikai vēlāk uzzināju, ka viņš ir Indras Rogas un Mihaila Gruzdova vadītā Valmieras teātra aktieru kursa students.

Ir svētdiena, 11. septembris, un Aksels man atgādina Raini jaunībā, kuram šodien ir dzimšanas diena. Viņam tikko ir beidzies mēģinājums Elmāra Seņkova un Justīnes Kļavas izrādei Nelabie. Pēc Dostojevska, bet priekšā vēl saspringta caurlaižu nedēļa līdz pirmizrādei, 16. septembrim, kur viņam ir uzticēta Alekseja Kirilova loma.

Uzgriezuši muguru teātra drupām, dodamies parunāties uz kādu citu, siltāku vietu. Visur, kur mēs ejam, kafejnīcu durvis ir ciet. Astoņu gadu laikā, kopš dzīvoju Valmierā, esmu pie tā pieradusi. Aksels piebilst, ka vismaz trešdaļa sarunai paredzētā laika jau ir nostaigāta. Vienīgās kafejnīcas durvis, kurām bijām pagājuši garām, tomēr izrādījās vaļā.

Šis ir Aksela otrais gads Valmieras teātrī kā štata aktierim, un viņš vairs nepaliek prātā tikai no latviešu mūzikas videoklipiem, bet spēcīgām lomām. Aksels pie tējas krūzes atklāti un godīgi stāsta par darbu pie pirmajām lomām, par savu svarīgāko lomu, par teātra nozīmi viņa dzīvē un ticību aktiera profesijai laikmetā, kad cilvēci piemeklē viena krīze pēc otras.

Madara Rutkēviča. Evita Sniedze pavisam nesen visam teātra kolektīvam izsūtīja vēstuli. Tu izlasīji? Mēs esam palikuši bez apkures un jumta.
Aksels Aizkalns.
Galvenais, lai mums pašiem neaizbrauc. (Pauze.) Katru reizi, kad atcēla teātra remontdarbu nodošanas termiņu, bija tāds fuck, sāc arvien vairāk šaubīties, atduroties pret tādām ārējām problēmām, kuras nekādi nevari ietekmēt, un arvien biežāk nonāc pie jautājuma uzdošanas, kāpēc es daru to, ko daru. Un arī tā pašatdeve mēģinājumu laikā sāk šķobīties, zinot, ka jebkurā brīdī viss var apstāties uz nezināmu laiku.

Jūs ar Elmāru [Seņkovu] jau mēnesi strādājat pie izrādes Apaļajā zālē. Šobrīd vienīgajā izrādēm un skatītājiem pieejamajā tikšanās vietā teātrī. Kā tu sevi motivē celties, iet un darīt?
Zini, man tā Apaļā zāle jau līdz kaklam. Bet labi, ka vismaz ir tā. Konkrēti par Elmāra iestudējumu runājot, viss sākas ar aizrautību, azartu un sajūsmu, kas vēlāk pāraug darbā un nenosakāmā, afektam līdzīgā stāvoklī, kas pavada līdz pat pirmizrādei.

Kad aizvakar skatījos mēģinājumu, pieķēru sevi pie domas, ka neapzināti koncentrējos uz būvdarbu trokšņiem ārpusē aiz sienas, nevis Stavrogina grēksūdzi. (Pauze.) Laikam vienkārši bailes.
Tas demotivē. Tas ļoti demotivē, šī neziņa. Tas ir ļoti sarežģīti. Pašam pie tā jāstrādā, tāpat kā pie laba garastāvokļa. Jācenšas koncentrēties uz pozitīvo, ko sniedz kolēģi un darbs. Protams, tas, ka ir jāčurā āra tualetē un uz visiem jādala viena izlietne ar karsto ūdeni, nu, tas ir ļoti ekstrēmi strādāt tik necilvēcīgos apstākļos. Lai no Apaļās zāles tiktu līdz grimētavām, ir jāiet cauri Lielajai zālei, plus septiņiem grādiem, es tikko esmu beidzis mēģināt savu ainu, sasvīdis eju. Droši vien arī tāpēc esmu apslimis. (Pauze.)

Runājot par neziņu. Tavs studiju pēdējais gads sakrita ar pandēmijas lielo uznācienu. Kā šis «nelaiks» ietekmēja tavu ticību aktiera profesijai?
Kovidlaikā sevi daudz izglītoju, patiesībā pat nonācu pie daudzām labām domām. Pētīju absurdu, lasīju visādus fragmentus, eksistenciālistus Kamī un Sartru. Mēs varējām ilgi strādāt pie sava 3. kursadarba – Beketa absurda Gaidot Godo, kas laika gaitā pārtapa arī par mūsu diplomdarbu. Rakstīju iesniegumus, lai mēs varētu iet uz Zirgu pastu mēģināt. Mēs bijām ieņēmuši galvā, ka mums pašiem tas diplomdarbs ir jātaisa. Mēs pat nepieļāvām domu, ka mēs to nevaram izdarīt. Beigās Roga mūs «izručīja». Bet man ar ticību aktiera profesijai pagaidām viss ir kārtībā. Es ticu, ka šī profesija mani personīgi dziedē. (Pauze.) Tiešām kaut kā... Jā. Audzina mani. Es tiešām ļoti daudz ko iepazīstu sevī. Tas, kas man agrāk ir licies problemātisks vai sarežģīts, īstajā laikā un vietā caur lomu ļauj man pavisam no citas puses paskatīties uz šo savu, kā patiesībā izrādās, naivo problēmu. Es to izdzēšu.

Tas, kas ir kurss, tas uz visu mūžu paliks kurss. Mēs kopā dalām tādu pieredzi, kuru tikai mēs varam saprast

Kad tev notika tas klikšķis, ka teātris?
Nekāda tāda klikšķa nebija. Pirmo reizi es stājos uzreiz pēc vidusskolas Māras Ķimeles kursā. Mani nepaņēma. Es sev teicu: labi, man tas nav vajadzīgs, bez tā mierīgi varu iztikt, dzīvošu tālāk to savu dzīvi. Sāku strādāt advokātu birojā Rīgā. Nostrādāju tur divus ar pusi gadus, bet visu laiku jutu, ka tomēr neesmu apmierināts ar to, ko daru, un gribu to mainīt. Tajā gadā atkal uzņēma aktierus. Kad otro reizi iestājos aktieros, man bija 23.

Žurnāli