Tas, kā Inga Tropa padarīja mākslīgā intelekta radītu tekstu par emocionālu un sev tuvu, bija norise, ko interesanti vērot. Skats no izrādes «Frankenšteina komplekss». Foto – Aivars Ivbulis
Tas, kā Inga Tropa padarīja mākslīgā intelekta radītu tekstu par emocionālu un sev tuvu, bija norise, ko interesanti vērot. Skats no izrādes «Frankenšteina komplekss». Foto – Aivars Ivbulis

Seši principi, ko nedrīkst nodot

Par radošo sadarbību ar Ingu Tropu

Šis nebūs analītisks raksts par Ingu Tropu, jo Ingu es pazīstu jau 18 gadus un pilnīgi noteikti nevaru uz viņas darbu paskatīties vēsi no malas. Mēs mācījāmies kopā un arī pēc mācību beigām paralēli un dažbrīd arī kopā esam radoši strādājuši un attīstījušies. Par ko būs šīs raksts? Par to, kāpēc es vienmēr esmu meklējis iespēju uzaicināt Ingu spēlēt izrādēs, kurām esmu režisors, un par to, kāpēc man patīk viņas režisētās izrādes. Un sākšu ar epizodi, kad Ingu es tiešām nopietni un no visas sirds apskaudu.

ŠEKSPĪRS UN JAUNĪBA

Mācoties dramatiskā teātra režiju Latvijas Kultūras akadēmijas trešajā kursā, bija jāiestudē Šekspīra lugu fragmenti. Es atceros, ka ļoti gaidīju šo semestri, kad beidzot varēšu iestudēt kādu Šekspīra lugu. Es gribēju izvēlēties fragmentu no tādas lugas, ko citi nebūs paņēmuši, iespējams, lai paspīdētu ar savu oriģinālo gaumi. Protams, manas pirmās izvēles – Makbetu un Ričardu III jau bija izvēlējies kāds cits, un es nolēmu iestudēt Ričardu II. Man šķiet, ka tad, kad es šo lugu lasīju, es to sapratu, bet tad, kad es sāku to iestudēt, tad gan aizmirsu visu, kas šajā lugā ir svarīgs. Izvēlētais fragments par lugu noteikti nepateica neko daudz, un es to iestudēju tādā pareizā veidā, ka īsti saprast, ko un kā es ar konkrēto lugas fragmentu gribēju izdarīt, tā arī nekļuva skaidrs. Eksāmena vakarā pēc fragmenta parādīšanas es, protams, pie sevis domāju, ka nemaz jau tik slikti mans fragments neizskatījās, bet eksāmens turpinājās, un nedaudz vēlāk Inga rādīja savu darbu. Viņa bija izvēlējusies fragmentu no Hamleta – «Būt vai nebūt» monologu un tam sekojošo dialogu starp Hamletu un Ofēliju. Neko tik nodrāztu man prātā neienāktu iestudēt, un diezgan pārliecināts par sevi un savu oriģinālo lugas izvēli es sāku skatīties Ingas fragmentu. Edgars Kaufelds spēlēja Hamletu, un Ieva Paševska spēlēja Ofēliju.

Nodziest gaisma pelēkajā Zirgu pasta otrā stāva telpiņā. Logi nav aizklāti. Ārā jau ir vēls ziemas vakars, un spīd Dzirnavu ielas apgaismojums. Pie pašas loga malas pieslīd Hamlets. Viņu apgaismo tikai gaisma, kas nāk no loga, un viņš uzdod jautājumu «būt vai nebūt».

Man ļoti patika tas, ko es redzēju, bet nevaru teikt, ka tas mani iepriecināja. Tas man tikai lika savā galvā uzdot jautājumus: «Kā? Kā Ingai atkal tas ir izdevies? Kāpēc es tā nevaru? Ar tik vienkāršiem līdzekļiem panākt kaut ko tik skaistu.» Viss, ko es tajā brīdī redzēju, šķita tik vienkārši un pašsaprotami. Protams, ka Hamletu mūsu kursā vislabāk nospēlētu Edgars Kaufelds. Protams, ka šis monologs jāizpilda gandrīz tumsā, kurā redzams tikai āra oranžo gaismu izgaismots Hamleta siluets. Taču šādas domas vienmēr rodas tad, kad to izdarījis kāds cits. Mēdz būt jaundarbi mūzikā, kuri jau pirmajā noklausīšanās reizē kļūst tuvi un mīļi. Šķiet neticami, ka tikai tagad kāds cilvēks iedomājies salikt notis tik skaistā un loģiskā secībā, lai rastos tīrs skaistums. Taču tas nenotiek nejauši.

Žurnāli