Viesturs Kairišs: «Esmu laimīgs cilvēks, kurš dzīvē vēl neko nav sapratis, bet turas šajā dievišķajā neziņā diezgan stabili.» Foto – Marko Rass
Viesturs Kairišs: «Esmu laimīgs cilvēks, kurš dzīvē vēl neko nav sapratis, bet turas šajā dievišķajā neziņā diezgan stabili.» Foto – Marko Rass

Tava problēma kā lielākā vērtība

Kustību māksliniece Elīna Gediņa sarunājas ar režisoru Viesturu Kairišu

Ar Viesturu personīgi esam pazīstami kopš 2015. gada, kad kopīgi strādājām pie Džakomo Pučīni viencēliena operas Vīlas Latvijas Nacionālajā operā un baletā. Tas izrādījās pirmais no desmit kopīgi veidotajiem darbiem, kuri tapa turpmāko četru gadu laikā. Kopš pēdējās profesionālās sadarbības – Riharda Vāgnera operas Klīstošais holandietis – ir aizritējuši aptuveni četri gadi, līdz ar to šī saruna noris vairāk starp draugiem, nevis kolēģiem. Tā notiek vasaras izskaņā – 30. augustā –, dzerot vīnu Dailes teātra darbinieku kafejnīcā.

Elīna Gediņa. Vakar pāršķirstīju dažus Teātra Vēstneša numurus un netīši atvēru 2020. gada pirmo numuru, kur Maija Svarinska intervē Alvi Hermani. Tas laikam sakrīt ar laiku, kad tu esi tikko kļuvis par Dailes teātra māksliniecisko vadītāju, un viņa Hermanim jautā, ko viņš par to domā vai kāda ir viņa attieksme pret jauno konkurentu. Viņš atbild, ka konkurē tikai ar Alvja Hermaņa izrādēm, tikai pats ar sevi.

Elīna Gediņa: «Sanāk, ka nevis mēs paši esam spējīgi radīt Eiropas teātri, bet Eiropa brauc pie mums?» Foto – Kristaps Kalns

Viesturs Kairišs. Iespējams, ka viņš šobrīd arī ir aizkonkurējies ar sevi. Lai veicas, ko te vairs piebilst. 

Tu aizbrauc, tur kaut kāds gaļas kombināts, un tu tur esi tāda maza, maza kino piciņa

E. G. Ņemot vērā, ka tikko tapis zināms, ka Nacionālajam teātrim ir jauns mākslinieciskais vadītājs – Elmārs Seņkovs –, gribēju tev jautāt, kā tu vērtē savu jauno konkurentu?

V. K. Es domāju, ka viss notiek pareizi. Šobrīd nav ko vērtēt. Teātra process kļūst pareizāks, tas ir viennozīmīgi. Un tas ir svarīgi. Nacionālais teātris nav vienkāršs teātris. Good luck! (Abi smejas.) 

E. G. Kad tev zvanīju un teicu, ka mums vajadzētu sarunāties šā Teātra Vēstneša vajadzībām, tu teici, ka mēs varētu nerunāt par teātri. 

V. K. Tas būtu brīnišķīgi!

E. G. Tev ir apnicis runāt par teātri vai esi noguris no tā? Vai tev kas cits ir aktuāls?

V. K. Nē, man teātris ir diezgan aktuāls, un es par to visu laiku domāju. Man vienkārši ir apnicis runāt. Mani pārāk bieži izmanto. Es esmu tāds jauks, atvērts cilvēks, man nav problēmu ar runāšanu, daudz ko lieku sarunāju… Kā šajā situācijā – ko domāju, to arī saku. Es dzīvoju starp diviem pretpoliem, kādreiz likās – ir baigi kruta nesniegt intervijas, tādā veidā padarīt sevi īpašu… Man nav problēmu nesniegt, esmu bijis ļoti populārs ar interviju atteikšanu, bet man arī nav bijis problēmu to darīt. Es drīzāk teiktu, ka mūsu sabiedrība ir tik maza, ka vieni un tie paši cilvēki sniedz intervijas un tas jau bišķi sāk apnikt, un es to domāju tikai par sevi. 

E. G. (Smejas.) 

V. K. Es, protams, lasu, ko gudri cilvēki saka intervijās, man patīk lasīt citu cilvēku domas, bet tomēr dodu priekšroku grāmatu lasīšanai.

E. G. Šorīt pabeidzu lasīt Ervīna Jaloma grāmatu Kāpēc Nīče raudāja? Brīnišķīga! Esi lasījis?

V. K. Jā, protams, es pat gribēju viņu iestudēt. 

E. G. O! 

Žurnāli