Gints Grāvelis – Edgars, Agnese Jekabsone – Kristīne izrādē «Purva bridējs ugunī». Foto – Justīne Grīnberga
Gints Grāvelis – Edgars, Agnese Jekabsone – Kristīne izrādē «Purva bridējs ugunī». Foto – Justīne Grīnberga

Apēst skatuvi

Ar Dailes teātra aktieri Gintu Grāveli rokenrolam ļāvās Zanda Borga

Bravūrīgs un drusku neprātīgs – tas ir pirmais, kas nāk prātā, domājot par viņu. Ar tik milzīgu enerģiju, ka liekas – kad viņš kāpj uz skatuves, tā uzliesmos. Un ne tikai – dzirksteļo ik telpa, kurā viņš ienāk. Ar Gintu sarunājāmies arī pirms trīs gadiem. Šī ir citādāka intervija – patiesāka, sāpīgāka. Viņš daudz smejas, runā sakāpināti emocionāli, bet vēlāk top nopietns, runā ar lielām pauzēm, un tas nekas, ka viņam grūti nosēdēt uz vietas un daļa sarunas notiek, aktīvi žestikulējot un kājās stāvot. Tāds – enerģijas spridzeklis – viņš vienkārši ir, neskatoties ne uz ko. Uz šo sarunu viņš speciāli atbrauc no Rīgas uz Liepāju. Ar moci. So what, viņš teiks. «Man jau sen negribas nevienam neko pierādīt, cilvēkiem par mani ir viedoklis, bet es dzīvoju un daru, daudz nedomājot, ko par mani runā. Runās tāpat – neatkarīgi no tā, ko daru.» Taču nepamet sajūta, ka aiz trakās enerģijas slēpjas kaut kas bezgala trausls. Arī sarunas laikā viņš slēpjas, bet, jo ilgāka saruna, jo biežāk pavīd kaut kas gauži neaizsargāts. Tikai vēlāk sarunas gaitā pamanu, ka Gints novilcis kurpes, – un nevaru saprast, vai, lai izkāptu, vai tieši pretēji – būtu savā ērtuma zonā. Lai gan pats nenoliedz, ka mēdz būt arī slinks, liekas, viņš jau sen ir gatavs savu ērtuma zonu lauzt. Un turpināt uz skatuves dzirksteļot – ja tik būs iespējas.

Tieši kam es tagad skriešu un kaut ko pierādīšu? Ejiet dillēs; nepatīk – neskatieties

Ja lūgtu raksturot, kāds aktieris esi, ko tu teiktu?
Varu ar enerģiju «apēst» jebkuru skatuvi, jebkuru partneri. Varu izdarīt to, ko daudzi nevar, varbūt man pietrūkst analītiskā prāta, varbūt neprotu visu tā smalki, bet lielā versijā – tādu, kā es, nav daudz. (Smejas.)

Esi teātrī vairāk nekā 20 gadus. Jūties nobriedis, sapratis lietas?
Šī ir profesija, kurā tu neapstājoties mācies. Un tagad, skatoties atpakaļ, saprotu, ka ir daudzas lietas, ko iemācies procesā, iemācies strādājot. Tā ir arī brīnumaina profesija, jo arī šobrīd man ir jāspēlē puišelis (izrāde Pavasaris, 2022 – Z. B.). Šobrīd vairāk saprotu, ka nevar un nevajag visam skriet līdzi. Un ir arī kaut kāds vecums, dzīves posms, kas pieprasa ja ne lielāku nopietnību, tad vairāk atbildības. Ir daudz lielākas vērtības un sapratne par to, kas notiek un ko tu dari. Jaunībā ir vairāk pofig. Bet nu es vairs neesmu tik jauns, lai tikai blieztu. Bet uzsveru – tik jauns, lai tikai blieztu. Ir jau kaut kas arī jāpasaka, jo tas dīķītis, kurā mēs darbojamies, ir tik maziņš. Gribas jau to pārsteiguma brīdi, gribas. Lai vai kā ir bijis – diemžēl vai par laimi, man ir bijušas lomas, ar kurām varbūt esmu, varbūt neesmu ticis līdz galam galā, kuras varbūt nav tā baigi uz ģīmja rakstītas, kur vajadzēja lauzties, citā veidā padarboties, bet es jau esmu arī slinks, ne vienreiz vien to esmu teicis. Tu ej, un kaut kā tas prasa tik daudz, tik ļoti... Un tad tu tā lēnām aizvelcies atpakaļ uz to, kas tev ir ērti, un paliec tādā pašapmierinātā «sviestā».

Gints Grāvelis: «Nu es vairs neesmu tik jauns, lai tikai bliez- tu.» Foto – Artūrs Kondrāts

Nelauz sevi? 
Es pat nezinu, vai laužu. Es gribētu.

Tad kā tev pietrūkst?
Uzņēmības, kaut kāda egocentrisma, vienmēr vispirms padomāju par citiem un tad par sevi. Un tas vismaz šajā profesijā ne vienmēr der. Jo ir jābūt riebīgam bieži vien, egoistiskam. 

2019. gadā Edgars (Purva bridējs ugunī) Liepājā, tika plānots Riplijs (Talantīgais misters Riplijs) un Oto (Trīs draugi) Dailē – trīs lielas lomas. Iepriekšējā sarunā man teici, ka ir sajūta – tā būs tava sezona. Tad pandēmija norāva avārijas bremzi. Vai šis klusais laiks mainīja tavu attieksmi pret profesiju un dzīvi?
Tā bija tāda nemitīga cīņa ar sevi, jo nevarēju saprast, kāpēc mēģināt un spēlēt tukšai zālei, bet tas ir pagājis un ceru, ka tā vairs nebūs. Šajā laikā baigi atklājās cilvēki – izlīda ārā patiesībiņas, par kurām es domāju – nē, tā nevar būt. Es vīlos ļoti daudzos cilvēkos, tā riktīgi vīlos. Šajā laikā sapratu, ka ir cilvēki, kas ar tevi komunicē tikai tad, kad viņiem no tevis kaut ko vajag, bet, kad izdevīgums beidzas, attiecības paliek čau līmenī. Un ja vēl pēc tam kaut ko runā aiz muguras... Jaunības trakumā pirms 15 gadiem es varbūt arī uzrautu kašķi, visiem redzot krēslu pret skatuvi sadauzītu, pateiktu kaut ko skaļāku, bet šobrīd – priekš kam? Tad tu paliec pats tik ļoti maziņš. Un skaidri zinu, kā to iegriezīs – redzi, viņam neko nevar pateikt, jo viņš trako. Bet neviens nemeklēs tam cēloni, neiedziļināsies, jo tas prasa piepūli (smejas). Bet acīmredzot tā tas ir bijis visu laiku – tāda liela spēle. Briesmīga ir tā sajūta, ja tevi par muļķi uzskata un domā, ka tu neko nesaproti. Ka esi vienkārši čalis, kas brauc ar moci tikai tāpēc, ka tas ir vīrišķīgi. Pofig. Jo tieši kam es tagad skriešu un kaut ko pierādīšu? Ejiet dillēs; nepatīk – neskatieties. Jau tik tālu visas šīs lietas ir nonivelētas – tie, kam nav slinkums, vēl rakstīs sūdus internetā. So what? Ir lieta, ko es nekad neesmu darījis un kuru nemāku, – nevienam nepielīdīšu. Un lai man sāp, dara pāri, pēc tam atspēlējas tūkstoš reižu, es to nevaru darīt un nedarīšu nekad.

Žurnāli