Starp ārstiem un suņiem

Viens no impulsiem sarunai ar Dailes teātra aktieri Lauri Subatnieku bija tas, kā viņš šā gada 4. februāra vakarā spēlēja Oskara Lutsa Pavasarī skolas puiku Arno. Neesmu vienīgā, kas viņu par šo lomu uzteikusi, bet manis redzētā izrāde bija īpaša, jo tā bija diena, kad, kā izrādījās, bija nomirusi Laura mamma. Skatītāji, protams, to nezināja, arī es ne, bet izrādē bija brīdis, kad Arno vientuļi stāvēja uz skatuves, runāja par debesīm un zvaigznēm, un, pat nezinot neko vairāk, bija skaidrs, ka esi liecinieks aktierdarba brīnumam.

Tomēr 20 gadu laikā, kas aizvadīti uz Dailes teātra skatuves, Lauris Subatnieks nospēlējis vēl vairākas lomas, ko var saukt par pieturas punktiem ceļā uz augstu profesionālo līmeni. Kā sarunas laikā uzzināju, tas, kā darbus novērtējusi kritika, ne vienmēr sakritis ar paša izjūtām spēlējot, un tā būtu atsevišķas sarunas vērta tēma – vai nereti nav tā, ka tu iemīli savu darbu tāpēc, ka to augstu vērtē un slavē citi, un aizmirsti, ka pats vēl pirms brīža esi domājis citādi. Šai aspektā Lauris Subatnieks ir godīgs. 

Varbūt aplams ir priekšstats par mūsdienu bērniem – jā, viņi vairāk zina, bet viņi tāpat ir bērni

Tiem, kas Laura Subatnieka darbam sekojuši līdzi kopš viņa kursa ienākšanas teātrī izrādē Zaļā jumprava, noteikti ir savs redzējums par viņa darbu, bet mani pieturas punkti ir Lūrihs Vārnu ielas republikā, Šarikovs Suņa sirdī, profesors Mārtins Daiserts izrādē Equus, rakstnieks Eriks Pielūdzējā nr. 1 un skolas puika Arno Pavasarī, veidojot savdabīgu noietu apli. Lai cik psiholoģiski rafinētas būtu Daiserta un Erika lomas, turklāt Daiserta lomu jau pats autors strukturējis kā pagaru monologu un īsu dialogu kompilāciju, profesionāls izaicinājums liekas arī abi puikas, kaut tāpēc vien, ka stalta auguma plecīgiem aktieriem «bērnus» izrādēs visbiežāk tomēr neliek spēlēt. Pēc sarunas ar Lauri šķiet, ka atslēgas vārds veiksmei puiku lomās ir viņam būtiskā psiholoģiskā precizitāte un skaidrība, ko, kāpēc un kā grib viņa varonis. Šarikovs ir loma, kurā veiksmīgi apvienojas ironija un absurds, turklāt visos līmeņos, gan tajā, kā Šarikovs uztver pasauli, gan tajā, kā viņu uztver profesors Preobraženskis, ko izrādē spēlēja Valdis Liepiņš, gan tajā, kā to uztver publika.

Izrādi Equus šodien gribētos redzēt vēlreiz, jo kovids tik būtiski ietekmējis daudzu pusaudžu psihi, ka materiāls noteikti ir ieguvis papildu nozīmi. No 2014. gada atmiņā palikusi filigrānā saspēle starp introverto un rezignēto, no dzīves un arī no pacientiem nogurušo Laura Subatnieka Daisertu un ekscentrisko un enerģijas pārpilno Daiņa Grūbes Alanu. Savukārt Pielūdzējā nr. 1 tās režisors Gundars Silakaktiņš bija panācis galveno, ko jau nu mēs gaidām no trillera, – spriedzi. Un sižetam vai attiecībām pat nebija izšķirošas nozīmes, tas, kas risinājās noslēgtajā namiņā, kurā fanātiskā Erika romānu lasītāja Pegija Indras Briķes tēlojumā ievilka aizvien skaidrākas norādes uz to, ka nav vairs īsti adekvāta savā rīcībā, radīja šausmas un lika aizdomāties par reizēm nekontrolējamo mākslas spēku. 

Ieva Struka. Pavasari sakritības dēļ esmu redzējusi vairākkārt, jo Jaunatnes teātris to lika atceltu izrāžu vietā. Kad Dailes teātris to izvēlējās iestudēt, biju pārsteigta, jo nav ārēju iemeslu, lai šodien tiktu iestudēts darbs par Igaunijas 19. gadsimta skolas bērniem. Ne mazāk pārsteigta secināju, ka bērni, cits vairāk, cits mazāk, bet uzvedas visnotaļ rātni, no zāles ārā neiet un tiešām seko līdzi izrādei. Es nezinu, vai tev ir iespēja izdarīt kādus secinājumus, atrodoties uz skatuves. Bet kā tev šķiet, kas ir tas atslēgas vārds, kas notur šodienas jauno cilvēku uzmanību? Un otrs jautājums, kaut arī es saprotu, ka aktieris nemaz īsti nedrīkst atbildēt, – kā tu atrodi attaisnojumu gan šai izrādei, gan sev šai izrādē? 
Lauris Subatnieks. Es nezinu, kā atbildēt uz šādiem jautājumiem. Režisors Prīts Pedajass mums stāstīja, ka viņš pats esot reaģējis līdzīgi – piekritis iestudēt, bet jautājis – kāpēc to iestudēt Latvijā. Igaunijā pašsaprotami, bet šeit… Es pats neesmu redzējis leģendāro Jaunatnes teātra izrādi, bet man vienmēr liekas dīvaini mēģināt iekāpt kādas izrādes veiksmes stāstā pēc gadiem, ja reiz cilvēkiem, kas izvēlas to darīt, pašiem toreiz bija cits vecums un citi priekšstati par to, kas ir teātris. Starp šīm versijām ir starpā 40 gadi. 

No otras puses, bērnus ar šādiem apsvērumiem neapmānīsi. 
Nezinu. Varbūt tāpēc, ka tie uz skatuves ir pilnīgi citādāki bērni nekā viņi paši, un tas viņiem šķiet interesanti un pat eksotiski – kā var tā dzīvot. Arī humors tur tomēr ir. Man pašam tā ir mīkla. 

Bet viņi adekvāti uztver arī tās liriskās vietas, un tās ir tieši tavam Arno. Tātad tev ir kāda recepte... 
Man nav. 

Tad kāpēc viņi par tevi nesmejas? 
Ja es sākšu stāstīt, ka tas atkarīgs no mana patiesuma, tā tomēr būs muldēšana. Es nezinu. Varbūt aplams ir priekšstats par mūsdienu bērniem – jā, viņi vairāk zina, bet viņi tāpat ir bērni. Ir mainījušās dekorācijas vai tehnoloģijas, bet pārējais… 

Varbūt, pateicoties centieniem veidot iekļaujošu sabiedrību, bērni ar iejūtību izturas arī pret to, ko redz uz skatuves: ja reiz pieaugušie grib šādu izrādi, varam paskatīties… 
Jā, jā… (Smejas.) Grūti teikt, kā viņiem ir skatīties, ka pieauguši onkuļi spēlē bērnus, bet man jau liekas, ka viņi ātri pieņem spēles noteikumus. Mums jau tās izrādes notiek galvā. 

Bet vai ir atšķirība starp dažādām izrādēm? 
Nē, es cenšos, lai tomēr neatšķirtos. Ir svarīgi, lai izrāde vienmēr būtu līmenī, vienalga, kāds man būtu noskaņojums… Es daru to, kas man lomā jādara.

Un kā tu teiktu, kas tev jādara, ar ko tavs varonis atšķiras no Grāveļa vai Dzelzīša varoņiem?
(Pauze.) Viņš ir… naivs. Viņi jau visi tur ir naivi, bet viņš vairāk. Viņš ir tāds vērotājs. Man pašam patīk, ka Arno nav nemainīgi gaišais tēls, kaut kas viņā tomēr mainās, tad rodas mīlestība, tad to nabaga Kuslapu sāk žņaugt. Man nepatīk tā saucamie gaišzilie tēli, kas tā bikli staigā pa skatuvi – staigā un staigā… Un nekas nemainās. Pašam savu darbu jau grūti analizēt.

Tieši šogad tev teātrī ir pagājuši 20 gadi, secināju, ka man sanācis noskatīties 42 tavus darbus, bet tas ne tuvu nav viss, ko tu esi darījis…
Nu, es esmu riktīgi strādājis…

Lūk, un es, aplūkojot redzēto, sapratu, ka varu izvilkt divas līnijas vai divas vadošās tēmas tajā, ko tu esi darījis. Bet vai tu pats tādas vari saskatīt?
Visvairāk noteikti esmu spēlējis komiskās lomas, un tās man arī visvairāk patīk spēlēt. Bet ja par tipāžiem – jā, varbūt varētu samanīt tendenci man uzticēt gaišos varoņus, kas man galīgi nepatīk, un tad viss atkarīgs no tā, kā izdodas sastrādāties ar režisoru. Vairāk es nekādas īpašas tendences neesmu jutis, bet varbūt neesmu arī analizējis.