Guna Zariņa performancē Princeses nekakā konceptuāli precīzi, ar lakoniskiem un tiešiem līdzekļiem panāk nepieciešamo rezultātu. Foto – Lita Millere

Neiztiku, neiztikšu

Par 2020. gada festivālu «Homo Novus»

Vasaras beigas Rīgā parasti līdzinās sesijas laikam, kurš vienmēr pienāk negaidīti ātri, liekot pārāk īsā laikā sasprindzināt un pārbaudīt visas maņas un katru smadzeņu nodalījumu, kurā uzkrāts kāds mazumiņš intereses vai zināšanu krikums. Tas ir tāds posms, kad ķermenis darbojas izdzīvošanas režīmā, iekustinot pats savas rezerves, samazinot miega un sabalansēta uztura nozīmi, lai visa enerģija tiktu piegādāta smadzenēm un to funkcionālai darbībai. Tādi jau ir bijuši septembri līdz šim.

Šā gada festivāls kļuvis par īstu uzmanības un ētikas skolu (vai treniņu) pilsētvidē

Tomēr šogad visa Rīga darbojās izdzīvošanas režīmā. Septembra kultūras programma šķita kā viens liels, samērā slikti organizēts festivāls. Intensitāte, ar kādu šogad skrējām no izrādēm uz izstādēm, performancēm, koncertiem, muzejiem, diskusijām, lasījumiem utt., ir bijusi tik liela, ka, šķiet, paģiras tā īsti sākas tikai tagad, oktobrī. Lavierējot starp Dzejas dienām, Dejas dienu, RIBOCA2, Točku, LAMPU, Survival Kit, pirmizrādēm, darbu un skolu, tomēr izdevās piedzīvot arī lielāko daļu Homo Novus programmas.

Viena no vērtīgākajām festivāla priekšrocībām (ar nosacījumu, ka ir iespēja tajā kārtīgi iegremdēties, iedziļināties un izdzīvot to) ir tas, ka ir skaidri nolasāms tā idejiskais balsts. Festivāls kļūst par miniatūru dzīves modeli, kur katra sastāvdaļa darbojas kopējā labuma vārdā, reizē paliekot autonoma un pašpietiekama. Tāda kā ceļojoša puzle. Ja mēs vienu 2020. gada Homo Novus sastāvdaļu pārceltu uz 2019. gadu, tad izmainītos gan 2019., gan 2020. gads, neskatoties uz to, ka pati sastāvdaļa paliek nemainīga. Varbūt salīdzinājums ar puzli ir pārāk bērnišķīgs. Drīzāk kurators varētu tikt uztverts kā konceptuālists, kurš savu īslaicīgo mākslas darbu veido ready-made tehnikā, paliekot atvērts tam, ka kāda no viņa izmantotajām ready-made sastāvdaļām citā skulptūrā/kolāžā/instalācijā nesīs citu vēstījumu. Bet ko mums vēsta Gundegas Laiviņas pagaidām pēdējais Homo Novus?

Šā gada festivāls kļuvis par īstu uzmanības un ētikas skolu (vai treniņu) pilsētvidē. Un, lai gan šķiet, ka uzmanība no visām kategorijām ir visvienkāršākā, tieši tā šogad saskaras ar vislielākajām grūtībām. Un iemesli ir vairāki. Pirmkārt, uzmanība digitālajā laikmetā ir kļuvusi fragmentēta. Lielā mērā tādēļ, ka nav jūtama dzīvu acu pāra klātesamība, kas spēj likt justies kā zem lupas. Respektīvi, nav otra cilvēka klātbūtnes, kas pastiprinātu empātiju vai vismaz liktu tapt pieklājīgākam un uzmanīgākam. Lai gan varbūt tā nemaz nav globāla problēma. Ticu, ka ir cilvēki, kas spēj savu uzmanību koncentrēt arī bez pienākuma pret citiem. Otrkārt, septembris Rīgā tiem, kurus interesē vairāk nekā viena mākslas joma, patiešām ir grūts. Kad nācās pamest Katrīnas Rudzītes otrā dzejas krājuma Ērti pārnēsājami spārni atvēršanas pasākumu ar tekstu: «Man jāiet uz Homo Novus izrādi,» kāds no omulīgā pīpētāju bariņa klusi nosmēja. 

Kategorija – pilsētvide 

Patiešām vienkārša kategorija šogad izrādījās pilsētvide. Te Gundegai Laiviņai taisnība, festivālam izdevies padarīt pilsētu par festivāla skatuvi daudz pārākā pakāpē. Šķiet, vīrusa ierobežojumi brīvprātīgā piespiedu kārtā likuši meklēt jaunas (vai arī aizmirstas) telpas, kurās satikties, lai kopīgi nodotos mākslai. Neizmantots tirgus placis, aizaudzis būvlaukums pilsētas centrā, bibliotēka un tās kore, privāts dzīvoklis, mākslas galerija, pirts, pastaiga gar kanālmalu un cauri pilsētas centram un viens brauciens ar velosipēdu (pieturpunkti Zinātņu akadēmija, Ministru kabinets, New Hanza būvlaukums) — visas šīs lokācijas veido ne tikai festivāla kartes tīklu, bet arī pastiprina katra personīgā atmiņu tīklojuma veidošanos, reizē radot arī «trauslas un pārejošas, tomēr spēcīgas un emancipētas telpas daudzveidībai, saskarsmei, savstarpējībai, zināšanu apmaiņai un jūtīguma apritei». 

Žurnāli