«Baņuta» ārpus rāmjiem

Augusta beigās Tallinas ielas kvartālā Tu jau zini kur notika ilgi gaidīta pirmizrāde. Caur dekonstrukciju un jaunradi pārdzimusī Story Hub, biedrības Sansusī un vācu teātra kompānijas Hauen&Stechen producētā opera Baņuta, uzlādēta jaunā performativitātes līmenī, beidzot tikās ar skatītājiem klātienē, divās izrādēs Rīgā un četrās – Berlīnē, Delphi teātrī. Izrāde ārpus rāmjiem, ko līdz šim redzējuši vien pāris simti skatītāju. Izrāde, kuru neskatījās Spēlmaņu nakts žūrija. Un tieši tāpēc vērts par to vismaz pastāstīt.

Šķēršļi un autoru uzdrīkstēšanās kļuvuši par virzītājspēkiem, kas spējuši radīt drosmīgu, ironijas un humora caurstrāvotu darbu

2021. gada rudenī šī tikšanās notika ar kinoekrānu starpniecību operfilmas Baņuta veidā, taču šie divi mākslas artefakti noteikti uztverami kā atsevišķas parādības. Ekrāna pieredze ļauj uz šo projektu palūkoties caur kino skatītāja prizmu, savukārt izrāde – burtiski iekāpt filmā, ja tā redzēta, vai pieredzēt līdzdarbošanos Baņutas stāstā, kurā ir gan kāzas, gan Daumanta slepkavība, gan atriebības zvērests, Jāņu nakts mīlasstāsts un refleksija par visu notiekošo, šķietami uz to lūkojoties ar laika un telpas distanci. Šis ir īpašs gadījums Latvijas laikmetīgās mākslas kontekstā, kas aicina pārskatīt līdzšinējos priekšstatus par nacionālromantisma paraugu mūsdienīgas interpretācijas iespējām un uzrāda metodoloģiskus izaicinājumus pētniekiem un aprakstniekiem, kas tradicionāli raduši izmantot kādu tipoloģisku matricu gadījuma «ierāmēšanai» žanra, stila un diskursa aspektā. Baņuta līdzīgi citiem laikmetīgo skatuves mākslu projektiem parāda garu degunu līdzšinējām teorijām un metodēm, liekot atzīt starpdisciplināro mākslas darbu hibrīdiskās dabas pārākumu pār kritikai pieejamo analītisko instrumentāriju.

BEZ SINTĒTISKĀM BIZĒM UN STILIZĒTA TAUTASTĒRPA

Jāatzīstas, ka, pirmoreiz uzzinot par koncepciju Alfrēda Kalniņa 1920. gadā uzrakstīto operu Baņuta iedzīvināt laikmetīgā iestudējumā, kur Baņuta darbojas partizānu kustībā, pārņēma zināma skepse. Turklāt ne jau apšaubot to, ka pirms simt gadiem tapušais materiāls nevarētu atrast savu vietu mūsdienu skatuves mākslu panorāmā principā, bet tādēļ, ka operas žanrā rekontekstualizācija kā režijas stratēģija ir plaši aprobēts paņēmiens un nereti operas kā materiāla «laikmetiskošana» ar dekonstrukcijas palīdzību neattaisnojas, jo tiek izjaukts operu veidojošo elementu līdzsvars, bet no jauna piekabinātie konteksti šo deformāciju attaisno vāji. Savukārt nacionālromantiskā perspektīva, kura saistās ar šīs operas padomju iestudējumiem, šķiet zaudējusi aktualitāti reizē ar sintētiskajām bizēm komplektā ar stilizētu tautastērpu. Taču Baņutas gadījumā šķēršļi un autoru uzdrīkstēšanās kļuvuši par virzītājspēkiem, kas spējuši radīt drosmīgu, ironijas un humora caurstrāvotu un aktuālu darbu, kas neplānoti kļuvis vēl aktuālāks pašlaik notiekošā Ukrainas kara kontekstā. Savukārt dramaturgam Evartam Melnalksnim un režisorei Franciskai Kronfotai (Franziska Kronfoth), gudri parokoties vēsturē, prasmīgi operējot ar kontekstiem un kombinējot operu ar Alfrēda Kalniņa solodziesmām, Svetlanas Aleksijevičas un Ingas Gailes tekstiem, arhīvu videomateriāliem, dekorējot ar tautasdziesmām, kāzu un gadskārtu rituālu elementiem, Baņutas saturs atklājas daudz plašākā vispārinājumā un piedāvā plašākas refleksijas iespējas nekā librets un opera kopumā. Tas ir aicinājums konkrētā piemērā ieraudzīt tradīciju statusa problemātiku mūsdienu sabiedrībā, kara traumatiskās sekas individuālā un kolektīvā līmenī, stimulēt kritisko domāšanu un galu galā – izbaudīt dažādu mākslu sintēzi formā, kuru, atsaucoties uz Ērikas Fišeres-Lihtes (Erika Fischer-Licthe) jaunākajiem pētījumiem4, var dēvēt par starpmākslu (interart), kas neietilpst neviena atsevišķa žanra vai pat disciplīnas rāmjos. Iestudējumā apzināti kombinēta dažāda estētika, atsaucoties gan uz operu, gan popkultūru, latviešu folkloru un pat spaghetti movie, «operas štampiem», postkoloniālismu un feminismu, tādējādi atspoguļojot dažāda kultūras mantojuma izmantojuma horizontus šodienā. Ironija, humors un groteska atklāj to, cik absurdi ir piešķirt jebkuram tēlam, darbībai vai rīcībai tikai vienu, neapstrīdamu nozīmi, rezonējot ar mūsdienu situāciju, kad patiesībā iespējams ir pilnīgi viss, bet ne viss iespējamais ir nepieciešams.