Stāsts par trim tēvadēliem

Kādā februāra rītā pasaule pamodās jaunā vēsturiskā realitātē, kuru bija cerējusi vairs nekad nepiedzīvot. Iespējams, ar šādiem vai līdzīgiem vārdiem Krievijas karu Ukrainā raksturos vēstures grāmatas, tālāk pievēršoties pašai tā gaitai un radītajām sociālpolitiskajām izmaiņām. Karš patiešām atstāj pēdas, ne tikai zemēs, kam tas ir gājis pāri, bet visā pasaulē. Tas šķeļ sabiedrību, liek mums maksāt par tā norisi un sekām, bet vienlaikus māca empātiju un palīdz attīstīt došanas un dalīšanās gēnu. Krievijas iebrukums Ukrainā ir parādījis, ka introvertais latvietis spēj atvērt savas mājas durvis svešiniekam, uzņemt pie sevis bēgļus. Septiņi kara mēneši ir mainījuši arī Latvijas kultūrtelpu, atklājot līdz šim ļoti maz zināmo ukraiņu kultūru, kura citādi mūs diez vai būtu sasniegusi. Viens no šādiem draudzības vārdā tapušiem darbiem ir Nacionālā teātra iestudējums Suņa māja, kas krietni pāraudzis solidaritātes žesta robežas.

Ukraiņu režisore Larisa Semirozumenko izrādei izvēlējusies jaunās dramaturģes Marinas Smiļanecas 2017. gadā tapušo darbu Suņa māja. Sižetu veido dramaturģijā plaši izmantotā tēma par bērniem, kurus dzimtajās mājās kopā saved vecāku nāve, uzjundot jautājumu, ko darīt ar pagātni un dzimtas īpašumu. Un dramaturģe jau lugas pirmajos teikumos ar suņa Kubika palīdzību šķietami sniedz atbildi: «Jāaizbēg, cik tālu vien iespējams, lai saprastu, kur ir tavas mājas.» Lai arī visa turpmākā izrādes darbība rit tēva mājās, ceļš līdz iekšējai māju sajūtai katram šeit ir savs un reizēm visai tāls. Šī ir viena no nedaudzajām sentencēm, ko visas izrādes laikā Kubiks pasaka. Visu pārējo laiku suns tikai uzklausa savu saimnieku dvēseles kliedzienus. Marina Smiļaneca atradusi ļoti organisku un pamatotu veidu, kā varoņiem lugā paust savas slēptākās domas vai pārdzīvojumus, – viņi stāsta tos sunim. Savukārt režisore Larisa Semirozumenko suņa lomu uzticējusi lieliskiem aktieriem. Izrādē, ko redzēju, Ģirtam Jakovļevam, citā sastāvā – Jānim Skanim. Ar Jakovļevu viņai pašai saistoties ļoti personiskas atmiņas par latviešu teātri. Vērot Ģirta Jakovļeva uzmanīgo, ieinteresēto darbu un ļauties viņa virtuozajām emociju pasāžām, stāstot par suņa dzīvi, ir ne mazāk interesanti kā sekot brāļu satikšanās ceļam.