Ko drīkst domāt kara laikā?
Īsas pārdomas par diviem iestudējumiem Jaunajā Rīgas teātrī
Šis, iespējams, nav raksts par teātri, lai arī veltīts diviem Jaunā Rīgas teātra iestudējumiem – Alvja Hermaņa Post Scriptum un Kristīnes Krūzes Sliktajiem ceļiem. Uz manu iebildumu, ka par abām izrādēm esmu jau rakstījusi, Teātra Vēstneša redakcija atbildēja ar pretjautājumu, par kuru padomāt: vai iestudēt ātri nozīmē iestudēt labi. Tas nav viennozīmīgs jautājums, bet, domājot par to, nākas nonākt pie vēl sarežģītākām pārdomām, uz kurām, baidos, galīgu atbildi tā arī neiznāks atrast. Bet jautājumi ir patiešām svarīgi – kas un ko ir tiesīgs domāt kara laikā? Vai mākslai jābūt politiskai? Un ko vispār nozīmē sabiedriska stāja ārkārtas situācijā?
Šādas pārdomas nāk prātā, jo diviem iestudējumiem, kas pēc būtības ir ar līdzīgu vēstījumu, skatītāju uztverē ir gluži atšķirīgi likteņi: Kristīnes Krūzes Sliktie ceļi, tikpat kā neanalizēti, tiek uztverti kā atbalsts Ukrainai, Alvja Hermaņa Post Scriptum savukārt ieguvis skandalozitātes pieskaņu, jo šķiet atbalstām krievu pozīciju. Lai gan patiesībā… Patiesībā jautājums droši vien vairāk ir par uztveri, ko izmainījis karš.
Vai māksliniekam arī kara apstākļos ir tiesības domāt un runāt ne to, ko no viņa gaida?
Ukrainas karš abiem iestudējumiem ir neatņemams. Hermanis Post Scriptum programmiņā publicējis sabombardētā Mariupoles teātra bildes; Krūzes izrādē atsauce ir tiešāka – Sliktie ceļi ir ukraiņu dramaturģes Natalkas Vorožbitas darbs, kas veltīts Ukrainas iekarotajām teritorijām vēl iepriekšējā militārā konflikta laikā. Mariupoles teātra fotogrāfijas šķiet simboliskas – tās it kā piesaka tēmu, ka māksla konfliktā ir gājusi bojā, liekot visu uzmanību pievērst dzīvei; galu galā teātra ēkas sagrāve nav nekas, salīdzinot ar faktu, ka zem drupām palika simtiem civiliedzīvotāju, kas meklēja glābiņu no krītošajiem artilērijas lādiņiem. Nogalināta ir arī nākotne, kā to spilgti rāda uzraksts ar baltu krāsu Deti. Bērni. Māksla neglābj. Māksla nevar piedāvāt izeju nākotnē. Māksla var tikai atspoguļot to, kas notiek šodien, un to tad arī dara abi iestudējumi, tiesa, ne bez mākslinieciskiem komentāriem, kas, izrādās, arī kļūst par izrāžu piedauzības akmeņiem.