Eksperimentālais cilvēks – «homo indifferens»

Elmāra Seņkova iestudētā izrāde Nelabie. Pēc Dostojevska tapusi ļoti skaidrā kontekstā. Precīzāk – divu strāvojumu krustpunktā. Viens no tiem ir Kultūras akadēmijā tapušais un tad uz Valmieru pārceltais 731. solis. Otrs – Seņkova Liepājas teātrī iestudētie uzvedumi Šekspīrs un Grimmi. 

Indras Rogas un Mihaila Gruzdova audzinātajam Valmieras kursam Dostojevskis viscaur bijis klāt – etīdēs, eksāmenos, diplomdarbā, un tieši pēdējam dots zīmīgais nosaukums. Raskoļņikovam līdz augļotājas mājai bija sperami tieši 730 soļi. Izšķirošais ir 731. solis, ielaužoties otra cilvēka dzīves un dzīvības telpā. Šā pēdējā, izšķirošā soļa vai brīža, vai laikmeta nozīmi analizē arī Nelabie. Pēc Dostojevska. Un izrādes nosaukuma otrā daļa skan ļoti divdabīgi: gan kā atsauce uz literāro pirmavotu, gan kā norāde, ka tas, kas redzams, notiek pusotru gadsimtu pēc Dostojevska un laiks nesis lielas pārmaiņas. 

Ar gaismiņu kontūru iezīmētās durvis – norāde par bēgšanas iespēju briesmu gadījumā

Savukārt Elmārs Seņkovs Liepājas teātrī ar jaunajiem un pavisam jaunajiem aktieriem uzvedis divas izrādes par apdraudētu un tad jau bojā gājušu pasauli. Šekspīra kara nometne pamiera brītiņos Grimmos jau pārvērtusies par pēcapokalipses ainavu, kurā dažādas mītiskas un htoniskas būtnes, Nāves pārraudzītas, mēģina par jaunu saorganizēties kādā nebūt eksistencei piemērotā kārtībā. Turpinājums iecerētajai triloģijai būšot turpat Liepājā. Taču Valmierā tapis intriģējošs (un ne mazāk pravietisks) tēmas atzars. Grimmu varoņi bija rūķi, pasaku varoņi un mutanti, proti, ne-cilvēki, kuri mēģināja piemēroties dzīvei pēc sprādziena. Iedomājos, ka Nelabie varētu būt Seņkova ziņkārīgā eksperimenta papildinājums: ja nu kaut kur patvertnē palikusi dzīva kāda cilvēku grupiņa. Par ko pārvērstos viņi? 

RADOŠĀ BUMBU PATVERTNE

Šī noteikti ir izrāde lēnai un ilgai domāšanai. Turklāt pirmie iespaidi pamazām mainās, iegūst pavisam citu kontekstu, un tas, kas skatoties izraisīja gandrīz homēriskus smieklus, atceroties kļūst drīzāk baiss. It kā atmiņa kārtu pa kārtai ņemtu nost virspusējos, amizantos spēles slāņus, atsedzot zem tiem cietu un nežēlīgu realitāti – iespējamu vai jau vismaz aizmetnī esošu. 

Valmieras teātra Apaļā zāle – vienīgā dzīvības saliņa sagrautajā namā – pati par sevi jau ir spēles vieta ar raksturu. Visa enerģija koncentrēta aplī, skatītāju novietojums liek raudzīties pretimsēdētājos kā spogulī, bet aktieri ir rokas stiepiena attālumā. Oskars Pauliņš programmā pieminēts kā telpas un gaismu autors, un taisnība arī ir. Tieši gaisma rada notiekošā telpu. Izrādi skatoties, likās, ka diožu virkne pie pirmās rindas skatītāju kājām ar savu loku iezīmē arēnu, tātad cirku. Bet atmiņā tā aizvien vairāk sāk atgādināt ko citu, proti, ceļu uz avārijas izeju lidmašīnā, bet tāpat ar gaismiņu kontūru iezīmētās durvis – norādi par bēgšanas iespēju briesmu gadījumā. Tikmēr bezgaiss, kas iestājas cēlienu laikā, liek atcerēties vēl kaut ko nepatīkamāku – pretgaisa aizsardzības bunkurus, kuros vajadzēja doties sen atpakaļ skolas laikā. Skaidrs, ka Nelabo telpa var būt arī arēna, taču tikpat tā nav nekāda labā vieta. Turklāt pasaules notikumi piešķir tai papildu realitāti. Tādā telpā, nošķirti no ārpasaules, patiešām varētu dzīvot un pieaugt tie, kas palikuši pēc saules uzsprāgšanas Grimmos.