Nenovērsies, kad Marija dejo
«Nelabie. Pēc Dostojevska». Cīņa par taisnību 3 daļās
Noskatoties Elmāra Seņkova iestudējumu Nelabie. Pēc Dostojevska, vieglāk dzīvot, protams, nekļūst, bet ir ļoti labi, ka šāda izrāde ir tapusi. Aizkustinoši, ka mazā no būvlaukuma atkarotā telpā, pussaārdītā teātrī, cilvēki sānu pie sāna 3,5 stundas ne pārāk ērtos apstākļos ir gatavi risināt tik dziļu un smagu sarunu. Drosmīgi ir sūtīt vienmēr glīti ģērbtos Valmieras drāmas teātra apmeklētājus uz āra tualeti (lai gan kuram normālam cilvēkam, kurš starpbrīdī ātri izskrien cauri jaunākajām ziņām par Ukrainas karu, nāktu prātā par to kurnēt) un arī ķerties pie Dostojevska – ej nu sazini, kā tik latviskā Valmieras inteliģence šobrīd varētu reaģēt uz piedāvājumu iedziļināties krievu noslēpumainajā dvēselē... Patiesībā piedāvāt publikai Dostojevski ir atļaušanās jebkuros laikos, jo rakstnieks nesniedz nevienu pašu plāksterīti satrauktai dvēselei, bet aicina ieskatīties savā ēnas bezdibenī vēl dziļāk. Šādu izvēli noteikti nevar saukt par vieglākā ceļa meklēšanu. Tāpēc nav brīnums, ka par šādu cieņpilnu teātra māksliniecisko ceļu mīšanu 2021./2022. gada sezonā Valmieras drāmas teātris ir saņēmis visvairāk Spēlmaņu nakts nomināciju. Režisora Elmāra Seņkova un dramaturģes Justīnes Kļavas kopdarbu Nelabie. Pēc Dostojevska gan vērtēs nākamā žūrija.
BEZ KRIEVU DVAŠAS
Tā kā izrādes aktieru ansambli, izņemot Elīnas Vānes Varvaru Stavroginu, kura lielā aktieriskā atbrīvotībā savu varoni interpretē teju lēdijas Makbetas līksmi ciniskā amoralitātē, un Annas Neles Āboliņas Mariju Ļebjadkinu, veido jaunie aktieri, kuri nesen bija studentu kurss, ir neiespējami nepieminēt teātra vēsturē ierakstīto Daugavpils teātra studentu izrādi Velni tālajā 1993. gadā. Ne velti izrādes programmiņā atrodama arī pateicība Pēterim Krilovam, kurš bija 1993. gada aktieru kursa audzinātājs un Velnu režisors.
Ir vērts izvērst garāku atkāpi un ieskatīties teātra kritiķa Normunda Naumaņa tik precīzajā recenzijā Krievu dvašas latviskās pārvērtības (Diena. 25.09.1993.) par daugavpiliešu Velniem:
«Nezin kopš kuriem laikiem kā pašsaprotama tiek uzskatīta atziņa, ka umom Rossiju ņe poņaķ... Jā. Aizvien mazāk gribas arī tai veriķ. Ne Pēteris un Nikolajs, ne Ļeņins un Staļins, cērtot logus te tur, te šeit, nespēja apgāzt vai sapurināt milzīgo dubļos, šņabī un slinkumā trulo rumpi, kuram imja miļion. Vai nu galviņa bija pārāk sīka, vai vēders par lielu. Sātaniskā pašpārliecinātībā rumpis blīda no Vladivostokas līdz Berlīnei, pa ceļam nospiezdams pats savus bērnus miljonu miljonus. Taču pat visbaismīgākajos apstākļos uz šī monstra miesas izauga kādas kaitinošas blušeles, kas, lai gan no kopējās netīrības pārtikdamas, ātri pārtapa vienīgajās būtnēs, kurām varēja dot cilvēka svēto vārdu.» Valmieras radošās komandas Velnu interpretācijai nav nekāda sakara ar «krievu dvašu».
Tās «blušeles» esam mēs paši. Nekādi krievi, kas šobrīd gulda nevainīgas ukraiņu ģimenes masu kapos, bet varbūt es pati, kas skrollē telefonā uz priekšu daiļslidotājas bez kājas priekšnesumu? Bet Elmārs Seņkovs saka – skatieties, kā labdarības ballītē savā priekšnesumā Ko es te daru dejo Marija Ļebjadkina, spazmatiski raustīdama miesu un valodu. Šī izrāde nebūtu iedomājama bez smalkā teātra komponista Edgara Mākena un horeogrāfes Lindas Mīļās darba, kur kulminācija ir krāšņais ļaunuma reivs ar Stavroginas un Verhovenska deju varas un seksa ekstāzes uzbudinājumā.