Pastaigas, dziesmas, poētika un vasara

Fokusā – brīvdomība. Šāds teikums lasāms 2022. gada Valmieras vasaras teātra festivāla mājaslapā. Ikvienam festivālam ir savs sauklis, moto vai vīzija, kuru prezentēt gan saviem apmeklētājiem, gan māksliniekiem. Šis vārds sniedz rāmējumu, caur kuru man kā festivāla apmeklētājam raudzīties uz festivālu, censties saprast to un tā mijiedarbību ar mani un citiem skatītājiem. Ja lūkojamies uz Valmieras vasaras teātra festivāla piedāvāto brīvdomību, tad jāsaka, ka tā nav elitāra, bet pieejama, aicinoša cilvēkiem ar dažādiem uzskatiem. Tomēr brīvdomība (ko sapratu arī pēc šāgada festivāla) neparedz visatļautību. Brīvdomība ir arī atbildība par saviem vārdiem, par tēmām, kuras izvēlamies aplūkot un aktualizēt sabiedrības grupām, ar kurām un par kurām komunicējam. Brīvdomība ir spēle ar dažādām formām, teātra izteiksmes līdzekļiem un estētikām. Iepriekš neapdzīvotu vietu iedzīvināšana. Vai arī esošo vietu izcelšana citā gaismā. Lai izprastu, ko tieši piedzīvošu festivālā, svarīgs ir konteksts, tāpēc, pirms pievēršos sīkākam festivāla apskatam, gribu atzīmēt, ka jau pirms festivāla tā apmeklētājiem tika dota iespēja iepazīt festivāla dažādās balsis, piemēram, portāla Kroders.lv veidotajās ekspresintervijās ar festivāla māksliniekiem vai Delfi.lv publicētajās Citu dziesmu svētku režisora Mārtiņa Meiera dienasgrāmatās. Festivālam un teātra videi ap šo festivālu skaidri un izteikti rūp savs skatītājs. Un tas ir ļoti forši.

Neesmu šā festivāla veterāns, drīzāk – zaļš gurķis, kurš pamazām sāk to iepazīt. Šogad man bija iespēja piedzīvot deviņus iestudējumus (trīs no iepriekšējiem festivāla gadiem, sešus jauniestudējumus). Apmeklējot izrādes un veidojot savas piezīmes, centos saprast, kādā veidā strukturēt šo festivālu, un pēc ilgākām pārdomām spēju izdalīt četras tematiskās kategorijas – dokumentalitāti, kurā ietilpst Valtera Sīļa izrāde Uzvara ir mirklis un režisora Mārtiņa Meiera un uzveduma mākslinieciskā vadītāja Jēkaba Nīmaņa Citu dziesmu svētki; kvīrumu1 ar teātra trupas KVADRIFRONS izrādi Marija un zibens, Pamelas Butānes un Ances Muižnieces izrādi Urbānais safari un Sabīnes Alises Ozoliņas izrādi Hamoka komūna; poētiskumu ar Elīzas Dombrovskas un Kirila Ēča izrādi Tuvie tālie, Ineses Mičules izrādi Plaušas un Annas Ķirses, Katrīnas Neiburgas un Klāva Meļļa veidoto operu Vēsā; iztrakošanos ar Toma Treiņa izrādi Rinda, festivāla atpūtas un sporta klubu BOHĒMA un tā norisēm.

DOKUMENTALITĀTE

«Tikties ar mūziķiem, kuri uzbūvēja Latvijas alternatīvās mūzikas «scēnu», ir aizraujoši, bet ātri var pieķert sevī augam vainas apziņu, ka neesmu bijis pilnasinīgs šīs vides dalībnieks. Lai gan, mācoties Ziemeļvalstu ģimnāzijā deviņdesmito vidū, es reizēm trakoju skolas pagrabā notiekošajos koncertos, tomēr skaidri zinu, ka biju paviršs un līdz galam neapjautu, cik būtiska procesa liecinieks esmu,» tā savā dienasgrāmatā raksta uzveduma Citu dziesmu svētki režisors Mārtiņš Meiers. Radošajā komandā apvienojoties orķestrim Rīga, Sandim Rungem, Latvijas Kultūras akadēmijas 2. kursa aktiermākslas studentiem un komponistiem Jēkabam Nīmanim, Oskaram Herliņam, Platonam Buravickim, Edgaram Mākenam, Sabīnei Ķezberei, Emīlam Zilbertam, scenogrāfei Pamelai Butānei un horeogrāfei Lindai Mīļajai, radīti alternatīvie dziesmu svētki ar dažādu Latvijas underground mūziķu grupu, piemēram, Inokentijs Mārpls, Bērnības milicija, Voiceks Voiska, Baložu pilni pagalmi u. c. darbiem. Dziesmu svētki Latvijas kultūrā pēdējās desmitgadēs (un arī iepriekš) tikuši skatīti ar patosu, kā sakrāls un nācijas identitātei svarīgs notikums, tomēr bieži vien nākas domāt, kas šo pasākumu padara tieši par latviešu nācijas kodu. Citu dziesmu svētku komanda piedāvāja pārvērtēt šo sakralitāti, izceļot gaismā ne vien citus, bet konkrēti citu dziesmu svētkus. Citas, kuras, iespējams, ikdienā mēs nepamanām, kurām mums nav pieejas. Tieši šī underground (sub)kultūras pieejamība un piekļuve tai bija centrāls uzveduma jautājums. Kurā brīdī varam pieskaitīt sevi underground, kas nosaka kāda indivīda piederību tam. Citu dziesmu svētkos izkristalizējas tas, ka indivīds nekad nekļūst par daļu no tā pēc savas brīvas gribas, tas ir, tu nevari izlemt būt daļa no tā, drīzāk tevi uzaicina tam pievienoties. Uzveduma centrā ir Sanda Runges atveidots jaunietis, kurš sākumā skatītājiem parādās melnās biksēs, kurpēs un baltā pletkreklā. Tomēr, ierodoties pankiem, viss mainās. Zīmīgi šķiet tas, ka, pankiem ierodoties, jaunietis tiek notriekts un ar panku palīdzību pārmests pāri mašīnai, tādā veidā atzīmējot, ka vecajam, pieklājīgajam un sakārtotajam ir jāpazūd. Varbūt precīzāk būtu teikt, ka ikvienai «sakrālajai» un «neaizskaramajai» vērtībai jātiek pārvērtētai, uzdodot jautājumu: «Kāpēc tā ir vērtība?»