Turpināt ir vieglākā daļa

Šai slejai būs divas daļas – viena visaptverošāka, otra – personīgāka.

Mēģinot attapties no šoka, ka Latvijas tauta labprātīgi (?) atdevusi savas balsis par Šleseru, Krištopanu, Lembergu un citiem, kas man kopš bērnības atgādina nepārvaramu ļaunumu iemiesojošus tēlus no kādas fantastikas (acīmredzot) daudzsēriju filmas, kaut kas jāuzraksta. Pēc KVADRIFRONA izrādes Vēlēšanās mani nodarbināja viens būtisks jautājums – mēs balsojam par garšu vai vērtībām? Pati drošu sirdi rasola bļodā iebalsojusi siļķi (ko NEKAD tur negribētu sagaršot), apzinos, ka esmu nobalsojusi par vērtību. Neilgi pirms vēlēšanām, kad teicu vīram, ka gribu balsot par Jauno Vienotību tikai tāpēc, ka man patīk Rinkēvičs, viņš pateica vienu tādu frāzi, kura iespiedusies man atmiņā un piestāv daudzām situācijām, kurās esmu attapusies pēdējā laikā, – «jābalso par idejām, nevis personām».

Nevaru saprast, pa kuru laiku pieaugu. Bieži sevi joprojām uztveru kā bērnu – kāds par mani parūpēsies, kāds noteikti zina labāk par mani, kāda taisnība ir īstāka par manējo. Bet te nu es esmu, man piekabināts nosaukums, kurā redzams vārds «galvenā». Ja es uz to skatos no malas – šķiet šausmīgi atbildīgi. Ja skatos no savas pozīcijas – taču nekas nav mainījies. Joprojām darbs, darbs, darbs, attiecības, cilvēku ganīšana, rakstu gaidīšana, nepārtraukta sevis šaustīšana par katru izvēlēto vārdu. Kā vārdā? Nezinu, misijas apziņas man nav, vai varbūt tā ir dziļi noslēpusies manī. Kaut kādam iekšējam iemeslam taču jābūt, kāpēc darīt un turpināt. Turpināt ir vieglākā daļa. Izjūtot atbildību pret tiem, kas man uzticējušies, izmisīgi censties viņus nepievilt. Bet darīt… Neesmu droša, ka tie ļoti retie prieka mirkļi, kas pārņem teātrī, ir gana motivējoši. Nerunāju saukļos, nevaru apliecināt savu bezgalīgo mīlestību pret teātra mākslu (bet pajautājiet man to pēc kādas satriecošas izrādes!), un tiem, kuri vēlējuši žurnālam mainīties, gribu aizrādīt, ka viens nav racējs. Tāpēc jo vairāk priecājos, ka redakcija šobrīd sevī apvieno pieredzes bagātus erudītus un jaunus, idejiski stabilus, pasaules dažādībai atvērtus spēkus – Edīti Tišheizeri, Ievu Struku, redaktoru Didzi Ruicēnu un producenti Ievu Briedi. Kā saka Ieva: «Būs forši!»

Juta Ance Ķirķis