In memoriam 2016
Teātra Vēstnesis - 2016 IV
Ivars Kauliņš
(04.02.1938–07.01.2016)
Ivars Kauliņš atstājis labas atskaņas Liepājas un Operetes teātra vēsturē. 1960. gadā pēc Konservatorijas Teātra fakultātes beigšanas viņš nokļūst Liepājas teātrī. Ivaram Kauliņam ir skaista balss, tāpēc viņa veidotos tēlus muzikālajās izrādēs, kas tolaik Liepājas teātrī nav reta parādība, vēl pēc daudziem gadiem atceras Liepājas skatītāji. To vidū ir: Mārtiņš (V. Sauleskalna Meldermeitiņa, 1965) Jozefs Frauenhofers, saukts Zepls (F. Raimonda Zilā maska, 1966), titulloma E. Grīga simfoniskajā poēmā Pērs Gints (1966), Silapuķe (J. Paļēviča Preilenīte, 1966), tirgus dziedonis (B. Brehta Trīsgrašu opera, 1967), Juris Mīļais (J. Beneša Zaļā pļavā, 1968), Toms (M. Tvena, I. Kalniņa Princis un ubaga zēns, 1968) Johans Štrauss, dēls (J. Štrausu Vīnes valsis, 1969), Aramiss (A. Dimā, I. Kalniņa Trīs musketieri, 1970), Goro (Dž. Pučīni Madame Butterfly, 1973).
1974. gadā Ivars Kauliņš pamet Liepājas teātri, pārceļas uz dzīvi Rīgā un sāk strādāt Operetes teātrī.
Mūža nogalē mākslinieks saimnieko Vangažu pagasta Adumos, mājās, kas savulaik piederējušas sievas vectēvam. Ģimene tās atguvusi visai bēdīgā stāvoklī, taču sakārto tās, iekopj dārzu un var kavēties atmiņās par mākslas pasaulē savulaik izdzīvoto, piedzīvoto un pārdzīvoto.
Latvijas Teātru darbinieku savienība
Ilmārs Blumbergs
(06.09.1943–11.02.2016)
Tas Kungs ir radījis spējīgus cilvēkus un talantus – tie pieder kādai tauta, izsaka tās būtību vai raksturu. Tas Kungs ir radījis virstalanta cilvēkus, un tie pieder pasaulei. Vai – pasaule pieder viņiem. Vai – viņi ir pasaule. Katrā ziņā mērogs ir pasaule. Ilmārs Blumbergs pilnīgi noteikti ir šāda pasaule.
Patiesībā tikai tagad varētu sākties šīs pasaules izpēte. Jo Ilmārs Blumbergs ir pilnībā noapaļojis savu dzīvi un mākslu. Man visvairāk patīk Blumberga scenogrāfijas pieredzes noapaļotība: savas mācekļa gaitas viņš 50. gados sācis pie Operas mākslinieka Artura Lapiņa, mālējot dekorācijas Riharda Vāgnera Valkīrai. 2007. gadā, sēžot parterā kopā ar Viesturu Kairišu un raugoties, kā diriģē jaunais ģēnijs Andris Nelsons, viņš atvadās no scenogrāfijas ar šo pašu Valkīru un zīmīgajiem kritušajiem varoņiem amfiteātrī. Aplis noslēdzies. Un tāpēc turpinās. Es nemiršu, solīja Ilmārs Blumbergs savā izstādē pirms diviem gadiem. Viņš noteikti turēs savu vārdu.
Eleonora Šalapjonoka
(01.03.1940–13.02.2016)
Negaidīti aprāvies dzīves ceļš diviem talantīgiem un savā laikā populāriem Jaunatnes teātra krievu trupas aktieriem Eleonorai Šalapjonokai un Valērijam Dikam. 1970. gadu sākumā abi gandrīz vienlaicīgi sāka darba gaitas Jaunatnes teātrī. Tas bija laiks, kurā Jaunatnes teātris bija viens no visinteresantākajiem un populārākajiem teātriem Latvijā. Nokļūt tā trupā sapņoja daudzi aktieri. Eleonorai Šalapjonokai un Valērijam Dikam šis sapnis kļuva par realitāti. Viņi nokļuva teātrī, ātri iejutās kolektīvā un drīz vien sāka spēlēt lielas, vadošas lomas.
Eleonora Šalapjonoka likās vairāk piemērota bērnu, jauniešu lomām. Viņas sievišķīgā pievilcība, trauslums, graciozitāte izpaudās kaprīzās un valdonīgās lelles Malvīnes lomā Buratino piedzīvojumos. Viņas Malvīne valdzināja ar savu sirsnīgo un iejūtīgo attieksmi pret nelaimīgo mīlētāju Pjero un draiskulīgo Buratino. Bērnišķīgums, rotaļīgums, dzīves un spēles prieks dzirkstīja arī aktrises atveidotajā Kristoferā Robinā Alana Milna Lācīša Pūka un viņa draugu uzvedumā. Vēlākajos gados viņa bija enerģiskā, dauzonīgā Laupītāju atamane J. Švarca Sniega karalienē, mazliet nobijusies un neizlēmīga Nullīte A. Červinska Krustiņu – nullīšu uzvedumā.
Taču Eleonoru Šalapjonoku šajos gados varēja ieraudzīt arī pieaugušajiem domātajā repertuārā un klasikas uzvedumos. Viņa bija Nataša popularitāti ieguvušajā A. Arbuzova Pilsētas rītausmā iestudējumā, atzinīgi tika vērtēta viņas Valentīna M. Roščina Valentīns un Valentīna, Varja F. Dostojevska Brālis Aļoša. Jauniešu auditorija uzgavilēja viņas Mašai A. Vampilova Atvadās jūnijā un citām jaunu meiteņu un sieviešu lomām.
Gan savās atveidotajās lomās, gan attieksmē pret dzīvi un cilvēkiem Eleonora Šalapjonoka izstaroja labvēlību, sirsnību, iejūtību. Viņas inteliģence, cilvēciskā un skatuviskā pievilcība valdzināja ne tikai skatītājus un kolēģus, ar aktrisi labprāt strādāja arī režisori. Eleonora Šalapjonoka Jaunatnes teātrim bija uzticīga līdz tā slēgšanai 1992. gadā. Pēc tam viņa savu dzīvi ar teātri vairs nesaistīja. Dzīvoja klusi un noslēgti.
Valērijs Diks
(28.09.1945–07.03.2016)
Valērijs Diks gandrīz divdesmit gadus bija viens no vadošajiem aktieriem Jaunatnes teātra krievu trupā. Viņa skatuves gaitu sākums Rīgā bija diezgan straujš. Par aktiera zvaigžņu stundu var dēvēt F. Dostojevska Brāļa Aļošas iestudējumu, kurā Valērijs Diks spēlēja galveno lomu. Aļoša Karamazovs aktiera atveidojumā bija cilvēks, kuram mīlestība un žēlsirdība pret otru cilvēku ir pašsaprotama, kurš nespēja saprast un ticēt, ka var būt arī ļaunums, cietsirdība, otra cilvēka pazemošana. Iestudējuma vērtētāji atzinīgi izteicās par Aļošas cildeno vienkāršību, dvēseles tīrību, skaidrību, lomas filozofisko piesātinājumu.
Jau kopš pašiem pirmajiem Jaunatnes teātrī radītajiem skatuves tēliem skatītāji un kritiķi runāja par Valērija Dika īpatno skatuvisko pievilcību, kas ļāva aktierim ar vienlīdz labiem panākumiem iejusties dramatiskās un komiskās lomās. «Aktierim jāprot viss. Viņam jājūtas brīvi visos skatuves žanros,» šajos gados bieži atkārtoja Ādolfs Šapiro. Valērijs Diks bez grūtībām spēja ievērot šīs režisora vēlmes. Viņš bija daudzpusīgs. Lielu popularitāti piedzīvoja iestudējums Bumbarašs, kurā vislielākie nopelni bija tieši Valērijam Dikam, kas atveidoja galveno lomu. Par bojā gājušu uzskatītais Pirmā pasaules kara zaldāts dzīvs atgriežas savā dzimtajā ciemā un sastopas ar cilvēku ļaunumu, ar bandītiem un blēžiem. Valērija Dika Bumbarašs bija bērnišķīgs, smieklīgs, aizkustinošs, lirisks. Viņš apbrīnojami ātri nodibināja kontaktu ar saviem skatītājiem, kuri viņam uzgavilēja un it kā piedalījās varoņa cīņā ar neliešiem.
Vēl viena spilgta, nozīmīga loma aktiera daiļradē bija Merkucio Romeo un Džuljetas iestudējumā septiņdesmito gadu vidū. Režisors Ā. Šapiro šai V. Šekspīra lugas uzvedumā bija īpaši sakāpinājis naida, egoisma, aizspriedumu atmosfēru, kas bija saindējusi visu apkārtni, arī dzīvespriecīgo, bezbēdīgo, jautro Merkucio. Valērija Dika atveidojumā Merkucio nebija nejaušs sadursmes upuris. Pieradis pie kautiņiem un naida, Merkucio it kā pats izprovocēja cīņu, kuras rezultātā gāja bojā.
Pārlūkojot Valērija Dika lomu sarakstu, jāsecina, ka izteikti bērnu lomas viņš atveidojis maz. Viņa daiļradē dominē jaunieši un varoņi klasikas repertuārā. Un tos viņš spēlējis pārliecinoši un talantīgi.
Silvija Geikina
Tatjana Hitarišvili
(06.01.1929–15.04.2016)
Tatjana Hitarišvili teātrī ienākusi līdz ar krievu trupas dibināšanu, taču piedalījusies arī neskaitāmās latviešu trupas izrādēs. Savas darbības laikā aktrise nospēlējusi ļoti daudz lomu gan bērniem, gan pieaugušajiem. Starp viņas iedzīvinātiem tēliem minami Tips (Tips un Taps), Buratino (Buratino piedzīvojumi), Lolita (Lolitas brīnumputns), Pelnrušķīte (Pelnrušķīte), Gerda (Sniega karaliene), Šmauks (Pauks un Šmauks), Princese Dišperanda (Velna dzirnavas), Ieva (Dievišķā komēdija), Oksana (Nakts pirms Ziemassvētkiem) un daudzi citi.
Tatjanas Hitarišvili radošā darbība atzinīgi novērtēta teātru festivālos Varšavā, Kauņā, Teherānā, Maskavā, Belostokā un Viļņā.
1967. gadā viņai piešķirts Latvijas Nopelniem bagātās skatuves mākslinieces goda nosaukums.
Aktrise saņēmusi vairākus Kultūras ministrijas Goda rakstus, 1967. gadā viņai piešķirts Latvijas PSR Nopelniem bagātās skatuves mākslinieces goda nosaukums. 1999. gadā Tatjana Hitarišvili saņēmusi Latvijas Kultūras ministrijas Atzinības rakstu par mūža ieguldījumu teātra mākslas popularizēšanā, sveicot dzīves 70 gadu jubilejā. Šajā pašā gadā aktrise apbalvota ar Ēvalda Valtera piemiņas medaļu.
Aivars Siliņš
(12.10.1947–10.04.2016)
Aivars Siliņš dzimis Bauskas rajona Vecumnieku ciemā. 1971.gadā beidzis Dailes teātra 4. studiju. Bet uz skatuves kāpts jau 1966. gadā. Pirmā loma - Viktors Tretjakovs A. Fadejeva Jaunajā gvardē, pēdējās – Andreja loma iestudējumā Ērtas dzīvošanas mirklīši (2014) un grāfa Riversa, Elizabetes brāļa loma izrādē Ričards III (2014). Kopumā nospēlēts ap 100 lomu. Aivars Siliņš bija arī režisors – veidoti četri iestudējumi pašiem mazākajiem skatītājiem. Kā diplomēts kinoaktieris filmējies vairāk nekā 25 filmās gan Latvijā, gan ārpus mūsu valsts robežām. Pazīstamākās kino lomas – filmās Ceplis (1972), Melnā vēža spīlēs (1975), Īsa pamācība mīlēšanā (1982). Pēdējā filma – Džimlai rūdi rallallā (2014).
Aktieris Aivars Siliņš visu mūžu bija īsts darbaholiķis, spēka un enerģijas pārpilns zinātkārs cilvēks, kurš absolūti ignorēja likteņa triecienus un līdz pēdējam mirklim spēja rast sevī spēku, lai būtu kopā ar sev tuviem cilvēkiem ne tikai ģimenē, bet arī teātrī.
Latvijas Dailes teātris
Jēkabs Krēsliņš
(08.02.1927– 05.05.2016)
Gandrīz 90 gadu vecumā no dzīves šķīries kādreiz iemīļots un populārs Muzikālā teātra solists Jēkabs Krēsliņš. Viņa mīlestība pret dziesmu, mūziku aizsākusies jau agrā bērnībā. No mātes mantotā skaistā balss skaņi un izteiksmīgi skanējusi pāri pļavām un norām, bērnībā ganu gaitās ejot. Vēlāk tā skanēja Radio korī, tad, pēc Konservatorijas beigšanas, Jēkabs Krēsliņš ieraugāms jaundibinātajā Daugavpils Muzikāli dramatiskajā teātrī Alfredo lomā Dž. Verdi operas Traviata uzvedumā. Skatītāji un mūzikas kritiķi Jēkabu Krēsliņu šajā tēlojumā atzina par īsti piemērotu, slavēja par labo spēli, spēcīgo tenora balsi un skaidro dikciju. Daugavpilī jaunais dziedonis vēl sagatavoja Pinkertona lomu Dž. Pučīni Čo čo sana, bet pēc Daugavpils Muzikāli dramatiskā teātra likvidēšanas viņš kļuva par Rīgas Muzikālā teātra solistu, kurā strādāja no 1961. gada līdz pat šā teātra slēgšanai 1996. gadā.
Savas dzīves laikā Jēkabs Krēsliņš nereti tika dēvēts par vienu no visievērojamākajiem Muzikālā teātra solistiem, uz kura pleciem turējās viss teātra repertuārs. Viņam ļoti padevās romantisko mīlētāju lomas. Atzinīgi tika vērtēts Edvīns I. Kālmāna Silvā, grāfs Danilo Lehāra Jautrajā atraitnē. Taču vislielāko skatītāju mīlestību izpelnījās Jēkaba Krēsliņa atveidotais Francis Šūberts Trejmeitiņās. Tēla kautrīgums, neveiklība, nespēja ārēji izrādīt savas visdziļākās jūtas ļoti aizkustinoši un jūtīgi liecināja par lielu mūziķa talantu un mīlestību pret sievieti. Tāds kautrīgs mīlētājs bija arī Jēkaba Krēsliņa Mārtiņš I. Kalniņa No saldenās pudeles. Aktieris spēja iejusties arī citāda rakstura lomās. Ar labiem panākumiem viņš atveidoja Rževski J. Kaijaka, B. Sosāra dziesmu spēlē Sendienās, dramatisks bija Herstvuda tēls R. Paula Māsā Kerijā.
Jēkabs Krēsliņš pievērsies arī vokālajai kamermūzikai un savus cienītājus iepriecinājis ar izjusti lirisko J. Ķepīša dziesmu ciklu Pēra Ginta vēstules Solveigai. Mākslinieks kādreiz izteicies: «Ja es vairs nevarēšu dziedāt citiem, es taisīšu lietas no silta koka un dziedāšu pats sev.» Šis izteiciens atgādina, ka jaunībā mākslinieks strādājis par galdnieku, un arī to, ka pēc Muzikālā teātra slēgšanas 1996. gadā Jēkabs Krēsliņš patiešām varēja veidot lietas no koka un dziedāt pats sev.
Silvija Geikina
Igors Kapustins
(15.02.1973–20.05.2016)
Latvijas Nacionālā teātra gaismu mākslinieks no 2010. līdz 2016. gadam, kad viņa dzīvi pārtrauca smagā slimība. Teātra gaismotāja gaitas sācis Tallinas Krievu teātrī 2000. gadā pēc Tehniskās koledžas beigšanas. Gaismas darbus darīdams, viņš arī pats bija gaišs, koleģiāls un ar lielisku humora izjūtu, tāpēc tika mīlēts un ieredzēts visos Latvijas teātros, kuros paguva strādāt. Darba robežas gan teritoriāli, gan radošā ziņā Igors Kapustins pēdējos gados paplašināja tiktāl, ka grūti bija aptvert, kā viens cilvēks to var paspēt. Un tikai tad, kad teātra cilvēki uzzināja, ka Igors Kapustins cīnās ar audzēju, bija skaidrs, ka viņš citādi nevar – jāpaspēj izdarīt viss, lai atvēlētais laiks būtu piepildīts. Aiz Igora Kapustina paliek augstu uzcelta latiņa teātra gaismu mākslā un skolnieki.
Ļevs Birmanis
(13.07.1936–28.07.2016)
Aktieris Ļevs Birmanis. Vienkārši, bet ļoti ietilpīgi... Skatītāju mīlēts un kolēģu cienīts mākslinieks. Viņš bija viens no pašlaik vairs tik nedaudzajiem skatuves mākslas meistariem, kurš pieredzējis dažādus posmus un slavas brīžus Latvijas Leļļu teātra 70 gadu darbības ceļā un arī pats ar visu talantu licis skanēt mūsu leļļinieku vārdam kā Latvijā, tā arī aiz mūsu zemes robežām.
Teātrī Ļevs Birmanis ienāca 1960. gadā un pats vēl visai ilgi neticēja, ka lelles – tas ir uz mūžu... Tomēr tā noticis – daudzas skatītāju paaudzes priecējusi aktiera artistiskā elegance un kolorīto, sulīgo tēlu galerija dažādu gadu izrādēs. Te gan Ivans (I. Čerņaka Vasiļisa Daiļā, 1960), Sātans (I. Štoka Dievišķā komēdija, 1963), aktierim pašam tik mīļais Luciuss (I. Štoka Velna dzirnavas, 1965), gan Moris (I. Stravinska Petruška, 1970) un Džerijs (H. Paukša Ceturtais skriemelis, 1984), un pāvs Pāvels (I. Kičanovas, V. Livšica Noslēpumainais hipopotams, 1998). Daudz spilgtu skatuves darbu, visus neuzskaitīt... Arī dzīvā plāna lomās mākslinieks prasmīgi veidojis dialogu ar skatītāju un licis lietā savu spožo konferansjē talantu.
Ļeva Birmaņa darbu pamanīja kultūras dzīves vadītāji kā padomju laikā (LPSR Nopelniem bagātā skatuves mākslinieka goda nosaukums 1986. gadā), tā arī pēc Latvijas neatkarības atgūšanas – Valsts prezidenta Gunta Ulmaņa personālā pateicība – atzinības raksts par ieguldījumu Latvijas kultūrā 1996. gadā.
Ļevs Birmanis bija īsts teātra cilvēks, kurš nevairījās neviena darba teātra un kolēģu labā – vadīja teātra literāro daļu, bija sabiedriskais pedagogs, strādāja arī teātra arodbiedrībā. Lieti noderēja reiz iegūtais filologa diploms – ilgus gadu desmitus viņš tulkoja lugas teātra vajadzībām, rakstīja dziesmu tekstus neskaitāmiem uzvedumiem.
Latviešu leļļu oriģināldramaturģija Ļeva Birmaņa tulkojumos apceļojusi daudzu Krievijas leļļu teātru skatuves jau padomju laikā, un vēl joprojām viņa tulkotās lugas ir vairāk nekā 70 teātru repertuāros. 2004. gadā Ļevs Birmanis kopā ar režisoru un dramaturgu Valdi Pavlovski saņēma Autortiesību bezgalības balvu – par leļļu lugu daudzkārtējiem iestudējumiem dažādos teātros.
Birmaņu dzimta vairākās paaudzēs ir cieši saistīta ar Latvijas kultūru, izglītību un mākslu un aktīvi iesaistījusies dažādās sabiedriskās norisēs. Tāds – aktīvs un ieinteresēts visā notiekošajā bija arī Ļevs Birmanis. Viņš nekad nenoslēdzās tikai šaurā leļļinieka ampluā – spēlēja arī M. Čehova Rīgas Krievu teātra izrādēs, uzstājās ar koncertprogrammām bērniem un pieaugušajiem Filharmonijā un citur. Paguva arī filmēties un piedalīties filmu ieskaņošanā. Mākslinieks ilgus gadus veiksmīgi iesaistījās Latvijas Teātra darbinieku savienības darbā.
Un – pāri visam viņa inteliģence, spēja nepagurstoši, nesavtīgi rūpēties par līdzcilvēkiem un no sirds, patiesi priecāties par kolēģu radošajām veiksmēm un panākumiem. Tā visa nu ļoti pietrūks...
Aldis Linē
Jānis Makovskis
(25.07.1953–28.07.2016)
Aktieris ar spilgtu, Dieva dotu talanta dzirksti – tāds bija Jānis Makovskis, kurš savas spilgtākās lomas nospēlēja astoņdesmitajos gados režisora Oļģerta Krodera iestudējumos – Raskoļņikovu Noziegumā un sodā, donu Karlosu Kastīliešu godā, titullomas Gestā Berlingā un Hamletā, Džigu Ākstā – viņu varēja dēvēt par Krodera aktieri, taču neaizmirstams bija arī viņa Antons Valda Lūriņa iestudējumā bērniem Punktiņa un Antons.
Kur aktiera gaitu sākuma posmā pietrūka amata, Maksis lika lietā sirdi, spēlējot ar atvērtiem nervu galiem un atdodot sevi visu, iemantojot skatītāju mīlestību un kritiķu atzinību.
Liepājas teātrim aktieris veltīja nedaudz vairāk kā 15 gadus, taču ar laiku viņu arvien vairāk sāka vilināt lauku miers, ne pilsētvide, arī Kroders ar vienu kāju jau bija Rīgā. Maksis no teātra aizgāja. Un arī pēc pāris gadiem notikušais traģiskais negadījums liedza viņam iespēju atgriezties uz skatuves, uz mūžu ieslēdzot aktieri ratiņkrēslā. Pēc negadījuma Jānis nepadevās, ar sievu Dinu Lācaru izveidojot ražotni un sākot koka rotaļlietu izgatavošanu. Savā lauku saimniecībā aktieris arī pavadīja atlikušo mūža daļu.
Jānis Reinis
(13.12.1960–26.08.2016)
Kad 3. septembrī Ilūkstes kapos savu kolēģi pavadīja tieši divi aktieri – kursabiedrs Juris Lisners un Liepājas teātra mākslinieks Egons Dombrovskis, nevienu neapsūdzot vienaldzībā, tomēr bija jādomā par to, cik brīnišķa dziesma ir aktiera mūžs. Pat izcila aktiera, kāds Jānis Reinis patiesi bija. Vainīgs laikmets un tā steiga? Varbūt. Profesijas egocentrisms? Ļoti iespējams. Rīgas centrtieces spēks? Vēl ticamāk, jo bēres visvairāk «līdzjutēju» pulcē tikai oficiālo atvadu vietā krematorijā vai uz kādas no teātru skatuvēm. Jānim Reinim, kurš nu atdusas līdzās vectēvam, noteikti ir vienalga, ko es še rakstu, jo dažus pēdējos dzīves gadus viņš no teātra bija prom, un ne tikai no Nacionālā teātra kā institūcijas, pārāk dziļa bija atkarība no alkohola un ar to saistītā nepastāvība, bet... vai tāpēc desmitiem nospēlēto lomu, kas taču atstāja dziļu nospiedumu ne tikai Latvijas teātra vēsturē, bet tūkstošos mērāmo aculiecinieku, tostarp kolēģu, sirdīs, būtu vien tukša skaņa no «brīnišķās dziesmas»? Nezinu. Neko vairs nedod vēlreiz apgalvot – bija viņš nācis no zvaigznes, jo tik dabiski pēc Konservatorijas t.s. Drāmas teātra kursa beigšanas 1982. gadā viņš ieņēma savu vadošā aktiera vietu teātrī, spējot nospēlēt kā traģiskas varoņlomas, tā sulīgus raksturus. Bija viņš godīgs un ass, pretrunu pilns un jūtīgs, vīrišķīgs un šarmants. Jāņa Reiņa mūžs ir noslēdzies. Un neaizmirstamo lomu skaitā jāieraksta Toms Kentijs, Romeo, Klāvs, Taukšķis, Jānis Reiters, Ķencis, tēvocis Vaņa. Mārtiņš no Rīgas sargiem un trauslais Juhanness Viktorijā.
Ieva Struka