Zīles vēsts

Pirms krietna laika Teātra Vēstneša diskusijā par to, kā tad īsti būtu saucami teātri, kurus tieši nefinansē valsts vai pašvaldība, – par neatkarīgiem, nevalstiskiem vai kā citādi, kāds ieteica versiju «sabiedriskie». Proti, teātri, kas radušies nevis tāpēc, ka būtu dibināti «no augšas», bet izauguši paši, «no apakšas», tāpēc, ka sabiedrībai bijusi tāda nepieciešamība.

Tieši šis apzīmējums man liekas būtiski svarīgs, mēģinot apkopot iespaidus par to, kas noticis šajos nelielajos, mobilajos teātros kopš marta, kad dzīve mainījās krasi un,  dod dies, ka ne neatgriezeniski. Šie teātri vai apvienības  ir «tuvāk zemei», tātad precīzāk jūt, kas sabiedrībai vai, drīzāk, noteiktai tās grupai (ja vispār eksistē kaut kas tāds monolīts un ar vienādām prasībām) nepieciešams. Tās dibinājuši jauni vai pavisam jauni cilvēki ar globālas saziņas pieredzi, nevis nolemti attīstībai noteiktā, slēgtā paradigmā. Galu galā – tie ir teātri, kuru mērķis un vektors ir laikmetīgais teātris vai laikmetīgās performatīvās mākslas, ja ņemam plašāk. Tie ir jauni un ņipri, tāpat kā to skatītāju vairums, tie ir kā zīle no latviešu folkloras, kas nes vēsti. Kāda ir šī vēsts – lūk, jautājums.

Laikmetīgums kā kritērijs

Brīdi pirms festivāla Homo Novus atklāšanas žurnāla Ir uzdevumā intervēju Latvijas Jaunā teātra institūta nule apstiprināto direktori Beku Bergeri, mākslinieci un kuratori no Austrālijas. Man likās ļoti zīmīga atbilde uz jautājumu, ko viņai pašai nozīmē laikmetīgais teātris. Citēju: «Tas var kalpot kā izmēģinājuma lauks tam, kāda sabiedrība mēs vēlamies būt. Lai kas tas būtu, teātris, deja vai kāds mākslas darbs, uz mirkli mēs kā pilsoņi, kā dalībnieki, varam izmēģināt, kādas robežas vēlamies [nospraust] kā sabiedrība. Tas ir ļoti svarīgi, jo parasti mums šāda iespēja netiek dota.» Publicētajā intervijā šo vārdu nav, bet ieraksts tos ir saglabājis. Ļoti nopietns un augsts ir šis mērķis, ko tātad patur acīs LJTI – mūsu laikmetīgā teātra radošais centrs, kurš, kā atzinuši daudzi nu jau par vidējo paaudzi dēvējamie režisori un scenogrāfi, būtiski ietekmējis viņu izpratni par mākslu un tās iespējām.

Paturot acīs šo mērķi, es saprotu un novērtēju (pat ja ne vienmēr piekrītu) tam, ko dara Valters Sīlis, Jānis Balodis, Krista Burāne – režijas vidējā paaudze. Kristas Burānes kopā ar visjaunākās paaudzes māksliniekiem iestudētā izrāde Netikumīgie (Dirty Deal Teatro) vispār man liekas viens no pašiem nozīmīgākajiem Latvijas teātra notikumiem pagājušajā sezonā, jo refleksija par mākslu tajā bija neatšķetināma no dzīves modelēšanas, bet tās uzdotie jautājumi – dziļi personiski un atbildami arī tad, ja to neprasa. Turklāt – spriežot pēc savas un citu skatītāju reakcijas – šī izrāde vienoja paaudzes, ļaujot domāt, ka mūs nešķir gadu un pieredzes bezdibenis, ja vien līdzīga ir tiekšanās uz to pieminēto mērķi. Protams, Netikumīgo pirmizrāde notika vēl citā pasaulē – 2019. gada decembrī. Taču esmu pārliecināta, ka arī pandēmijas apstākļos varbūt mainītos tās sižetiskā virzība, saasinātos vai pieklusinātos kāda tēma, taču ne uzstādījums.

Šo laikmetīgas mākslas kritērija latiņu Valmieras vasaras teātra festivālā pacēla Valtera Sīļa izrāde Uzvara ir tikai mirklis – pētījums par ļoti šauru jomu, taču tādā dziļumā, kur tas vairs nav par futbolu, bet par talanta dabu, par patriotisma konkrētību, par mirkli, kas maina cilvēkus, padarot viņus par vēstures daļu.