Laimīgā 8.b klase. Turpinājums

Viņi ir 13 gadus nostrādājuši teātrī. Viņiem ir jaunas atziņas, izmaiņas attieksmē un tā tālāk. Vai viņi gribētu arī kaut kādas izmaiņas dzīvē? Un vai to var izdarīt tikai individuāli, strādājot ar sevi, vai izmainīt kaut ko attiecībās ar teātru direktoriem, režisoriem, ietekmējot publikas līmeni, publikas audzināšanu, repertuāru? Es, starp citu, neesmu pārliecināts, ka repertuārteātris ir vienīgā veselīgā forma teātrim, bet Latvijā tā ir vienīgā iespējamā, un pat Alvis Hermanis ir izteicies, ka viņš grib novecot ar sava repertuāra teātra formu. Par to arī runājām.

Sarunā piedalās Gatis Gāga un Inga Alsiņa-Lasmane (JRT), Māra Mennika, Ivo Martinsons, Elīna Vāne, Ģirts Rāviņš un Māris Bezmers, saukts Mario (Valmieras teātris), Kristīne Nevarauska (Dailes teātris) un par aktieriem nestrādājošie Ilze Blauberga un Didzis Eglītis.

Pēteris. Vai jūs uzskatāt, ka iespējamas tikai jūsu pašu personīgās pilnveidošanās izmaiņas, vai 

varētu būt arī kādas citas – strukturālas un sociālas izmaiņas teātrī? Vai var teātri būvēt citādāk? Gati, pasaki tu!

Gatis. Tu domā ar likuma spēku? Ministrija izdod kādus noteikumus?

Pēteris. Ja ne ar likumu, tad valsts pieļauj kādas konkrētas izmaiņas.

Inga. Piemēram, ja ir jauns režisors...

Mario. Ministrija jau tagad savus likumus piesaka – jums ir jābūt tik un tik pirmizrādēm, tik un tik skatītājiem. Un teātri skrien pakaļ tiem ministrijas noteikumiem un neskatās vairs tik daudz uz mākslu un jēgu.

Inga. Nē, piemēram, ja ir tāds cilvēks, kas ir iededzies par izmaiņām, tad tās var notikt, bet tā ar likumu – es nezinu.

Ilze. Atbildēja Gatis!

(Kopīgi smiekli.)

Pēteris. Ne jau ar likumu, bet ja sanāk tāda cilvēku kopa un nolemj, ka kaut kas ir jāmaina un viņi zina, kā. Vai jūs zināt, kā?

Inga. Nezinu.

Pēteris. Jūs gaidāt uz kādu režisoru?

Gatis. Ja kāds zinātu, kā, tad jau sen tas būtu izdarīts.

Pēteris. Un tu domā – kāds atnāk, tad visi viņam saka: «O! mēs tieši tevi gaidījām!»