Vienas receptes nav

Ko iesākt ar lielas skatītāju daļas piedzīvoto padomju un tam sekojošo Atmodas laiku? Kā to interpretēt, kādus akcentus izvēlēties, kādā tonī par to runāt? Te nav vienas atbildes un, Dies' pas', nevajag, tāpat kā nav vienas rasola receptes, kā to konstatē izrādē Taņas dzimšanas diena. Šoruden Latvijas teātru kopainu papildinājuši vairāki darbi, kas skar kopīgi izdzīvotus, bet dažādi uztvertus laika nogriežņus. Pieeja atšķiras un spēja iedziļināties tāpat. 

Šajā rakstā pievērsīšu uzmanību trim samērā atšķirīgiem redzējumiem. Dirty Deal Teatro izrāde Tēvs varonis '69 plakātiskā formā mēģina risināt sarunu par čekas lomu okupētās Latvijas iedzīvotāju likteņos, taču beigu galā saruna aizvijas par savstarpējām attiecībām starp vīrieti un sievieti. Taņas dzimšanas diena Ģertrūdes ielas teātrī sasēdina pie viena svētku galda krievus un latviešus. Savukārt Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī iestudētā izrāde Mīlēt laikmetu iezīmē kā fonu, ļaujot risināties Viktorijas Tokarevas lugas sižetam, tomēr arī šajā gadījumā varam runāt par konkrētu attieksmi pret konkrētu vēsturisko periodu. 

Čeka un apelsīni

Inga Gaile, pirms pirmizrādes stāstot par savu lugu Tēvs varonis '69, minējusi, ka visi lugas varoņi ir izdomāti, taču viņas vectēvs tiešām esot strādājis Valsts drošības komitejā, bet tēvs tajā nav strādājis. «Visvairāk luga ir par mani pašu, par manu vēlmi mēģināt izprast vecākus un padomāt par tām izvēlēm, kas viņiem bija jāizdara,» viņa izteikusies. Tieši šajā izpratnes līmenī luga grēko ar izvēlētā fokusa zināmu šaurību, slēpjoties aiz episkā teātra elementiem un veidojot kaut ko līdzīgu aģitbrigāžu numuriem ar dziesmiņām, kam vajadzētu līdzināties brehtiskiem songiem, bet kas izrādi šajos brīžos padara bīstami pašdarbnieciski naivu un neveiklu, precīzi atkārtojot kļūdu, ko Inga Gaile pieļāva jau (pseido)feministiskajā iestudējumā Trauki. Cilvēkam, kas zina vai vismaz ir lasījis, kas ir VDK, izrādes piedāvātais materiāls šķiet paplāns, savukārt tiem, kuri par čeku nezina neko vai gandrīz neko, var rasties samērā aptuvens priekšstats, ka tas ir kaut kas slikts. Bet kas īsti? 

Īsts balti klāts galds, īsts rasols, vīns, sviestmaizītes ar ķilavu un olu, kūkas. vēl šis tas

Dāvja Auškāpa iestudējums sākas intriģējoši – mirušais čekists, kuru atveido Kaspars Zāle, uz skatuves uzved pārējos trīs aktierus – Rutu Vītiņu, kura atveido čekista sievu, Reini Boteru, kurš ir dēla lomā, un Aneti Saulīti, kas iejūtas dēla draudzenes lomā. Viņu acis ir aizvērtas. Spēle, kurā mirušajam čekistam kādā brīdī tiek pat atņemtas runas spējas, varētu būt intriģējoša, ja vien izrādes veidotāji par spēles elementiem neaizmirstu un neļautos reālpsiholoģiskai melanholijai.