Dmitrijs Petrenko: «Parasti režisori priecājas – o, šī izrāde ieguva aktualitāti, bet es skatījos izrādi «Malыš» un biju pilnīgi sastindzis.» Foto no personīgā arhīva

Par mūsu atbildību

Diskusija

Kopš sākās karš, mēs sākām biežāk sarunāties. Par profesiju, par mūsu lomu sabiedrībā, par skatuves valodu un izteiksmes līdzekļiem. Protams, runājam privāti. Tiekoties vai telefonsarunās. Ik pa laikam tādās sarunās man bija sajūta, ka žēl, ka mēs tās nekur nefiksējam, jo dažreiz dzimst interesanti strīdi vai kādas domas, kuras gribētu lasīt pēc gadiem un mērīt to, cik daudz kaut kas ir pamainījies pasaulē vai, pirmkārt, jau mūsos pašos. Tāpēc tapa šī diskusija. Mēs sarunājāmies brīdī, kad karš Ukrainā turpinājās jau deviņdesmito dienu. 

Diskusijā piedalās režisors un pedagogs Elmārs Seņkovs, režisors un pedagogs Kārlis Krūmiņš, dramaturģe Justīne Kļava, horeogrāfe un pedagoģe Kristīne Brīniņa. Diskusiju vada režisors un pedagogs Dmitrijs Petrenko.  

Dmitrijs. Vai politiskais konteksts šobrīd, proti, notikumi Ukrainā un nu jau arī pasaulē, ietekmē to, ko jūs darāt profesijā? Vai tas ietekmē jūsu plānus, jūsu ikdienas darbus un vai tam tas vispār ir jāietekmē?

Kristīne. Mani ļoti ietekmē. Kad karš sākās, es mēnesi biju paralizēta, tāpēc ka biju no tiem, kas katru dienu, katru nakti lasīja ziņas. Ietekmēja mani ne tikai kā cilvēku, kas darbojas skatuves mākslā, bet arī kā mammu. Man liekas, tas mammas faktors nostrādāja vēl spēcīgāk. Es pat nespēju adekvāti izvērtēt, ko darīšu rītdien vai pēc nedēļas, jo biju ārkārtīgi satraukta un pārdzīvoju. Sakrāmēju 72 stundu somu, pārliecinājos, ka pagrabstāvā man ir viss vajadzīgais, gadījumam, ja man jāpaķer Marta un jāskrien lejā. 

Un tad sāku domāt – nu tā, man ir iecerēta tāda izrāde, pārlasīju aprakstu. Un, lai gan sākotnējais mērķis nebija tam pieiet tādā sociālā kontekstā – kas mēs esam cilvēks cilvēkam, kas esam kā sabiedrība, ko nozīmē kopiena, – sapratu, ka tās vērtības, par kurām domājam, kļuvušas ļoti nopietnas. Tas vairs nebija tādā apcerīgā līmenī, bet tiešām bija izdzīvošanas prakse, kurā mēs apzināmies šodienu un to, kādu gribētu kopējo rītdienu. Man liekas, arī jebkuru citu darbu, arī tos, kas jau bijuši, tas liek pārvērtēt – tie vārdi, kas tika izmantoti aprakstos, ieguva pilnīgi citu nozīmi. Mēs tagad ļoti piedomājam, kādus vārdus izmantot, esam daudz jūtīgāki.

Kristīne Brīniņa: «Domājot par darbiem, pie kuriem strādāju, pievērsos tai perspektīvai,  kas man dod mierinājuma sajūtu.» Foto no personīgā arhīva

Kārlis. Es jau kovida laikā mazliet atsvešinājos no režijas un aktiermākslas, un to vietā ienāca teātra pedagoģija dažādos veidos un variantos. Līdz ar to varu teikt, ka mani karš profesionālā ziņā nav nekādi ietekmējis. Bet psiholoģiski, protams, viss sāp. Tajā, ko dari, vienmēr pavada tāda kā vainas apziņa – vai man drīkst būt labi, ja citur tajā pašā mirklī cilvēki tiek nogalināti. Tā ir plaši apspriesta, šī vainas apziņa, kas pavada pilnīgi visās normālās lietās, ko kādreiz darīji un dzīvoji mierīgi. Tagad ir kaut kā citādi, piemēram, spēlēt izrādi.

Elmārs. Man laikam ļoti līdzīgi kā Kristīnei bija psiholoģiskas paralizētības sajūta. Tā mani visvairāk ietekmēja, tieši strādājot pie izrādes – tajā brīdī taisīju Grimmus un mēs ļoti daudz runājām, ko šobrīd drīkstam un ko nedrīkstam. Un to, ko nedrīkstam, patiesībā varbūt tieši drīkstam rādīt. Un to jautājumu mums parādījās ļoti daudz. Vainas apziņa, par ko Kārlis saka – varbūt mēs tikai slēpjamies aiz šī darba. Veidojot mākslu, it kā ir vieglāk – nedomājam, strādājam. Vai tiešām tas ir pareizi – tas bija tas būtiskais jautājums. Un es ļoti daudz domāju par to, kā varu palīdzēt, nevis ko varu teikt. Es šausmīgi nobijos no skaļajām – nepieciešamām, protams – bet skaļajām izpausmēm. Skaidrs, ka mums bija jāsaka un jārunā, un jākliedz. Un tad vienā brīdī sapratu, ka ir jābeidz bļaut, bet kaut kas jādara. Bet, kad sapratu, ka patiesībā ļoti maz ko varu izdarīt, tad piezagās bezpalīdzības sajūta. Un vēl briesmīgāk piezogas apziņa, ka cilvēks kā sociāla būtne ļoti ātri pielāgojas apstākļiem. Nesen ar kolēģi runājām, ka visbiedējošākais, ka karš joprojām notiek, bet mēs pierodam un dzīvojam ikdienišķu dzīvi. Šis jautājums arī darbā mani nomoka un ietekmē.

Justīne. Tas konflikts, kas šobrīd notiek Ukrainas teritorijā, neradās tukšā vietā. Mēs kaut kā esam iemācījušies par to nerunāt, it kā būtu dzīvojuši savu bezrūpīgo dzīvi un pēkšņi no Mēness būtu uzgāzies meteorīts. Bet, ja paskatāmies atpakaļ, tas tā īsti nav, šis konflikts brieda un brieda. Jau pagājušogad novembrī un decembrī, tiklīdz tika savilkts karaspēks pie Ukrainas robežas un paziņots par asins krājumu sagādāšanu, es gaidīju karadarbības sākumu, kaut kur zemapziņā tas visu laiku bija fonā. Un līdz ar to tas pilnīgi noteikti ir iezadzies arī tekstos, ko rakstu, – šī apokaliptiskā šausmu un baiļu sajūta. Tajā brīdī ar Gati Šmitu strādājām pie gotiskās komēdijas Desmit iemeslu apciemot Kauci. Tagad, atskatoties atpakaļ, redzu, kur zemtekstos nejauši esmu ierakstījusi ļaunu vēstošo sajūtu, kas valdīja visapkārt tajā laikā. Tādā formātā, kā es rakstu un domāju par tekstiem, tas ir ietekmējis, noteikti.

Šodien pilsoniskās sabiedrības mobilizāciju ļoti labi pilda sociālie mediji

Dmitrijs. Tad, kad man žurnālisti jautāja, un daži bija pat diezgan uzstājīgi, – nu, kur tad ir izrāde par karu Ukrainā, uzreiz, tagad, rīt, jau vakar, es arī sajutos vienā brīdī vainīgs. Kāpēc mēs te runājam izrādēs par dvēseli un par kaut kādām tādām kustībām, kur tad ir tā politika?... Bet šeit es tiešām piekrītu Justīnei, ka, pirmkārt, tas, kas notiek, nevar neietekmēt tevi kā cilvēku un tad tas tevi ietekmē arī kā mākslinieku. Tas vienkārši nevar neietekmēt. Un otrkārt – es sāku pārskatīt savas iepriekšējās izrādes, kur bija gaisā tie jautājumi, par kuriem Justīne arī teica. Kad iestudējām Malыš, varbūt nebija runa par karu, bet, būsim godīgi, kaut kādas tendences un to, kas notiek Krievijā, tas jau… Tas nenotika vakar. Par sevi runājot, pamanīju, ka dažas izrādes sāk skanēt citādi, un es nezinu, vai esmu par to priecīgs. Parasti režisori priecājas – o, šī izrāde ieguva aktualitāti, bet es skatījos izrādi Malыš un biju pilnīgi sastindzis. Runāju ar aktieriem un teicu: tikai nevajag likt kaut kādus jaunus akcentus vai spēlēt kādu citu kontekstu. Taču izrādes pagriezās pilnīgi citādāk.

Bet tikko biju Parīzē un, staigājot pa Pompidū centru, skatījos un domāju – man liekas, ka agrāk mākslinieki, reaģējot uz politisko situāciju, konkrēti uz Otro pasaules karu, darīja to asi, pat plakātiski. Šodien man liekas, ka šo funkciju, proti, kaut kādu pilsoniskās sabiedrības mobilizāciju, ļoti labi pilda sociālie mediji. Tāpēc varbūt jūtos drusku apjucis – ko gaidīt no mākslinieka šajā gadījumā. Kā uz to skatāties? Man liekas, ka laiks tomēr ir mainījies. Teiksim, Otrajā pasaules karā māksla bija vienīgais veids, kā kliegt un aicināt. Šodien, man liekas, mākslinieka un konkrēti arī teātra loma ir nedaudz cita. Bet kāda?

Justīne. Paturpināšu to, ko iepriekš teicu. Man šķiet, ka mākslas, vienalga, vai tas būtu teātris vai literatūra, galvenais uzdevums ir drīzāk apskatīt cēloņu un seku sakarības. Un tas vienmēr tāds ir, arī miera laikos. Atskatīties vēsturē vai tajos mītos un stāstos, kuros visu šo laiku esam dzīvojuši. Kaut vai to pašu 9. maiju, 16. martu pētīt no visiem iespējamiem rakursiem, lai labāk saprastu, kā mēs te nonācām.

Elmārs. Papildinot Justīni – mans kā mākslinieka uzdevums ir maksimāli izprast ne tikai, kā Justīne teica, cēloņsakarības, bet izprast cilvēka dabu. Līdz galam vienmēr atainot un saprast, kā cilvēks rīkojas problēmsituācijās. Ja mēs paši pazīsim sevi un savus dzīvesbiedrus, mēs varam daudzas lietas izanalizēt un uztvert. Ir jārāda šis spogulis, kā cilvēks spēj krīzes vai konflikta situācijās izdarīt pareizas vai nepareizas izvēles. Un kā nonāk pie nepareizām izvēlēm. Un man ir ļoti interesanti pētīt cilvēku, cilvēks ir ārprātīgi sarežģīts. Bet arī paredzams.

Kārlis. Te jau sacīja, ka pilsoniskās aktivitātes karogs ir tviterī, feisbukā, citur un ne vairs teātrī. Labs jautājums, kurā mirklī tas notika, līdz kuram brīdim teātris vēl nesa šo karogu. Un tas nav tikai šajā gadījumā. Vienmēr ir tas jautājums: ko tad inteliģence, tajā skaitā mākslinieki par šo jautājumu domā un saka. Dažos iepriekšējos gadījumos esam redzējuši arī ne visai pozitīvas reakcijas, kad tiek izmantots inteliģences vārds. Un vispār kas tad ir tā inteliģence un vai tā nav kāda aizgājušu laiku iedoma, romantiska iedoma par mākslinieku gaismas nesēju? Man šķiet, tā ir tāda mazliet romantiska ilūzija, kas īsti patiesībai neatbilst.

Kārlis Krūmiņš: «Jūtos absolūti tukšs, nevaru neko jaunu pateikt, varu tikai bezpalīdzībā noplātīt rokas.» Foto no personīgā arhīva

Kristīne. Interesants vērojums: visos sociālajos medijos mēs esam kā vienā platformā, kur pilnīgi sajaucamies, kur tik ļoti vairs neiezīmējas, kādas profesijas pārstāvji esam. Mēs visi izsakām viedokli, visi kļūstam kā viens – iedomājoties par šiem plakātiskajiem aicinājumiem, viedokļa izpausmi. Tās robežas brīžiem ir grūti nospraust. 

Ik pa laikam uzdodu sev jautājumu par atbildību, kas mijas ar Kārļa minēto vainas apziņu. Mans pienākums ir parādīt, ka man nav vienalga. Nav vienalga! Jā, es turpinu dzīvot, es turpinu radīt, turpinu stādīt, bet tas nenozīmē, ka man ir vienalga, ka es priecājos, kamēr citur ir ciešanas. Tāda iekšēja psiholoģiska dualitāte, ka liekas, ka katra lieta ir jāpaskaidro… No vienas puses, jā, es piekrītu Justīnei, ka viss jau tikai liecināja, ka karadarbība notiks, bet psiholoģiski to bija grūti pieņemt, grūti iztēloties. Pirmo reizi mēs pilnīgi katru dienu sekojam dokumentāliem materiāliem. Protams, mums visu laiku ir jāatšķetina, kas ir kas. Bet es šajā visā sajutos tik ļoti vāja, man likās – tas, kas man ir vajadzīgs, ir mierinājums. Sapratu, ka arī, domājot par darbiem, pie kuriem strādāju, pievērsos tai perspektīvai, kas man dod mierinājuma sajūtu. Kas ir blakus karam, tās ir attiecības. Kaut kāda sirreāla sajūta, ka, esot patvertnē, turpini kādus muļķīgus jokus, tā ironiskā humora izjūta. Pretēja politiskajam un ekonomiskajam, bet ļoti, ļoti cilvēciska. Barot cerību, dot mierinājumu. Viss tas cilvēciskais – nu jā, tagad varbūt uzkritīs bumba, bet mēs pajokojamies vēl par kādām sadzīviskām lietām, kas visu padara gaišāku nez kāpēc un palīdz izturēt šo situāciju. 

Dmitrijs. Bet vai tu nebaidies no spiediena vai nosodījuma – ir karš, bet tu te kaut ko runā par dvēseli, dvēseles nomierināšanu? Žeņa Šermeņeva Teātra Vēstnesim nointervēja Ivanu Viripajevu. Un viņš teica: ļoti ilgu laiku – viņš runā konkrēti par Krieviju – māksla bija tik ļoti atsevišķi, un daudzi mākslinieki domāja, ka tā ir vienīgā reālā pasaule, kur var runāt par dziļumu, par dvēseli. Un ka tā kļūst pat reālāka par pašu pasauli. Un ka māksla atteicās no sociālās atbildības. Es tagad varbūt speciāli nodalu šīs lietas, bet tas ir jautājums, pirmkārt, Kristīnei. Un tad par to, ko Kārlis teica, – šis inteliģentais cilvēks, tāds vieds, kurš māca citiem dzīvot, man liekas, tas tāds 60. gadu tipāžs, pēc kura daudzi vēl joprojām varbūt ilgojas. Kādas jūsu pārdomas par to?

Kristīne. Es pati jūtos ļoti sociāli atbildīga, un es paļaujos uz to un laikam neizdaru uz sevi papildu spiedienu, lai to darītu acīmredzamu. Zinu, ka apstākļi mani ietekmē, un apzinātā vai neapzinātā veidā šie uzsvari veidosies darbos. Ja pirms 24. februāra bija iecere izrādei, es redzu, kā šie uzsvari mainās, mani tas satrauc. Tā kā es strādāju ar ar dokumentālām izrādēm un cilvēkiem, kas nav saistīti ar skatuves mākslu, mūsu sarunās šī tēma parādās. Es to neuzspiežu, es vēroju, kā šī vēsturiskā situācija atbalsojas sadzīvē. Jo  mani nesatrauc spiediens. Spiediens mani ietekmē destruktīvā veidā, tad sāku cenzēt procesu, un tas iekrīt pilnīgā bedrē. Tad mēģinu kaut kā distancēties un koncentrēties uz to, kā es un cilvēki, ar kuriem strādāju, rezonē.

Elmārs. Nesen noklausījos interviju ar krievu kinorežisoru Andreju Zvjagincevu. Man ļoti lika aizdomāties viņa teiktais: viņš esot ļoti vīlies tajā, ko ir darījis pirms tam. Izrādās, ka mēs, mākslinieki, dzīvojam ilūzijā, ka ar savu mākslu kaut ko ļoti mainām, uzrunājam. Zvjagincevs ar savām filmām – Nemīlestība vai Leviatāns – runā par šo Krievijas «mazo cilvēku». Mēģina viņu uzrunāt un teikt – klausieties, mīļie draugi, mēs Krievijā kaut kā nedzīvojam pareizi. Un izrādās, ka tieši šis «mazais cilvēks» viņu nav dzirdējis. Viņš ar savu mākslu nav sasniedzis šo cilvēku, nav uzrunājis. Un tad, viņš saka, sanāk, ka viss mans iepriekšējais darbs ir kaķim zem astes. Jo, izrādās, ir kaut kādi varasvīri, kas vienkārši pēkšņi vienojas – klau, mums vajadzētu sākt bombardēt un iznīcināt. Un ir ļoti daudz cilvēku, kas tam piekrīt. Un tas ir pilnīgi šokējoši. Sanāk, ka māksla tiešām ir dzīvojusi savā burbulī un mēs apkalpojām viens otru. 

Un par to arī mums būtu jādomā. Man ir atvērušās acis, pirms tam es tiešām domāju savādāk. Mums, māksliniekiem, ir jākļūst sociāli atbildīgākiem. Bet jautājums ir, kā mēs varam nonākt pie «mazajiem cilvēkiem» šeit, Latvijā, lai viņi pēc tam nevērstos pret mums. Un tas ir ne tikai kultūras cilvēku jautājums, tas ir izglītības jautājums, valsts stratēģijas jautājums. Jo mani tiešām pārsteidz, ka mēs dzīvojam burbulī. Es arī esmu ļoti vīlies kaut kādā ziņā.

Sanāk, ka viss mans iepriekšējais darbs ir kaķim zem astes

Un es arī pirms tam esmu bijis no tiem, man kauns to atzīt, kurš tiešām ir teicis tādus teikumus, ka māksla ir māksla, politika ir politika. Šobrīd esmu sapratis – nē, mēs esam ļoti cieši saistīti ar politiku, tā nosaka mūsu ikdienu, mūsu dzīvi un arī mūsu mākslu.

Kārlis. Gribētu iestarpināt, ka jāņem arī vērā, ka uzstādījums, sauciens, kur tad ir mākslinieku reakcija, – tas nav nekas unikāls, tāds sauciens ir attiecināts gan uz māksliniekiem, gan ugunsdzēsējiem, gan policistiem, gan skolotājiem. Man liekas, ka aiz paša sauciena arī slēpjas ne jau vēlme redzēt vienu izrādi par karu, bet bezpalīdzības sajūta. Ka vajag zināt, ka arī citiem nav vienalga. Es to paužu savā personiskajā sociālajā burbulī un savā dzīvē, bet savā mākslā es pagaidām nevaru atrast, ko es varu šeit vēl jaunu pateikt. Man šobrīd nav, ko pateikt. Tas viss, kas notiek, ir trīsdesmittūkstoš reižu spēcīgāks par to, ko es varu pateikt. Līdz ar to jūtos absolūti tukšs, nevaru neko jaunu pateikt, varu tikai bezpalīdzībā noplātīt rokas. Skaidrs, ka šis karš iedod kontekstu pilnīgi visam, gribot vai negribot. Vismaz man tā ir. Es katru izrādi vai katru lietu tagad skatos no pilnīgi citas perspektīvas. Varbūt pēc brīža vajadzēs taisīt izrādi par to, kā mēs kā sabiedrība dzīvojam ar šo problēmu. Mēs kā māksla, kā sabiedrības spogulis. Tādas sabiedrības, kas pašlaik nedzīvo kara apstākļos, bet tomēr netiek galā ar savu vajadzību, bezpalīdzību un visu pārējo. Par to varētu taisīt izrādi.

Dmitrijs. Man jautājums par to burbuli un Zvjagincevu. Ilgi par to domāju, laikam kopš sākās karš… Bet man pašam ir arī politiskās žurnālistikas pagātne, un tā droši vien ir tik ļoti dziļi iekšā, ka es nevaru pateikt, ka izrāde, kurā es runāju par brīvību kā fundamentālu vērtību, ir vai nav politiska izrāde, piemēram. Un nevaru pateikt, ka tajā brīdī runāju vai nerunāju par karu vai par… Es runāju par vērtību un par cilvēkiem. Un man sāk likties, ka varbūt varēju to darīt spēcīgāk vai spilgtāk, vai izteiksmīgāk. Bet mēs paši droši vien baidāmies no didaktikas, un didaktiku mums arī bieži vien pārmet. Tāpēc tas ir labs jautājums – vai jūtos kā Zvjagincevs, kurš vīlies visā tajā, ko darījis? Varbūt arī tāpēc, ka man nav tādas ticības, ka cilvēks noskatās izrādi un uzreiz mainās. Tas ir ļoti pakāpenisks process, kurā varbūt notiek šīs pārmaiņas. Bet no sava skatupunkta varu teikt, ka ļoti bieži izrādēs runāju par to, ka cilvēkam ir jābūt brīvam, arī ja viņam iet grūti, pat neizturami. Bet ja tev ir izvēles iespēja un brīvība, tad tā ir milzīga vērtība, kas jāmīl un jāsargā. Lasīju, ko Gunta Sloga uzrakstīja Teātra Vēstnesim par politisko teātri, un viņai bija tēze, ka aktīvs politiskais teātris vienmēr ir attīstījies mazos spēles laukumos, neatkarīgajos teātros, gandrīz nekad nav bijis uz lielās skatuves. Es tagad negribētu strīdēties par definīciju, kas ir un kas nav politiskais teātris, bet – vai stāsts kopumā nav par vērtībām? Varbūt nesaucam to vārdos, nedarām to aģitācijas vai plakātiskā veidā, tomēr runājam. Tāpēc gribu teikt, aizstāvot Latvijas teātri, ka mūsu paaudze tomēr nekad nav baidījusies no savas pozīcijas. Neatceros nevienam no jums izrādes, kur kāds slavinātu vardarbību vai autoritāru režīmu.

Elmārs. Jā, ļoti interesanta tēma, par kuru tieši šobrīd domāju mākslā – kā runāt, kādi ir izteiksmes līdzekļi šobrīd, cik tieši vai cik poētiski runāt. Pat esmu domājis, ka jādara tas tiešāk. Man ir sajūta, ka mākslai ir jākļūst tiešākai. Vairs nav jārunā kādā Ezopa valodā, to, kas notiek, jāsauc īstos vārdos. Protams, ka mums var pārmest didaktismu un plakātismu, bet tā es izjūtu šobrīd teātri. Nesaku, ka politiskajam teātrim jābūt sausam un garlaicīgam. Bet man nav atbildes, kādiem jābūt šiem izteiksmes līdzekļiem, lai iedarbotos uz mūsu sabiedrību, jo melodrāma šim laikam vairs nepiestāv.

Kārlis. Es nespēju vēl noformulēt domu, bet šajā kara gadījumā mēs kā sabiedrība –protams, izņemot vienu konkrētu sabiedrības daļu, kas dzīvo citā informācijas laukā, –reaģējam ļoti adekvāti un vienoti. Tad rodas jautājums – ko tad par to vēl pateikt. Kad 2014. gadā sākās konflikts Ukrainā, bet mēs kā sabiedrība bijām ļoti kūtri savā reakcijā, tad gan netrūka mākslinieku aktivitāšu, lai paustu nostāju. Tur es izjutu ārkārtīgi spēcīgu vajadzību paust viedokli, tāpēc ka jutu, ka kaut kas notiek absolūti nepareizi un es nevaru klusēt. Šajā gadījumā, kad visi vairāk vai mazāk esam vienoti, mazinās vajadzība vēlreiz šo viedokli reproducēt. 2015. gadā DDT taisīja dramaturgu tekstu lasījumus ar nosaukumu Kara piezīmes. Daudzi to nesauca par karu tajā laikā. Tas varbūt ir vēl viens iemesls, kāpēc mākslinieki šajā gadījumā ir klusāki, jo – ko tad tur vēl pateikt.

Justīne. Par viedokļu reproducēšanu pievienojos. Tad, kad sākās karadarbība, mēs ar Ingu Tropu nejauši satikāmies Jaunā Rīgas teātra gaitenī un sākām runāt arī par to, ka principā, uztaisot Dvēseļu uteni, mēs jau izpreparējām visu un pateicām. Vai mums vajadzētu vēlreiz reproducēt to pašu, ko jau reiz esam pateikušas? Man liekas, tas ir liels jautājums: cik daudz ir par daudz.

Elmārs. Bet kāpēc mēs to nesadzirdējām? Piekrītu, ka izrādes tika taisītas un par to runāja. Bet es to nesadzirdēju, un ļoti daudzi nedzirdēja.

Kristīne. Tas atkal par to pašu burbuli. Bet vai tas ir mans mākslinieciskais pienākums – reaģēt, un vai tas nostrādās? Un – vai tā ir teātra vide, kur šai politiskajai kustībai vai tādai aktīvai kustībai būtu jānotiek? 

Iekšēji emocionālais stāvoklis ir tik spēcīgs, ka robežas starp dzīvi un teātri sāk saplūst. Tas jau kļūst par tādu protesta mākslu, kur arī esi gatavojies, domājis par dramaturģiju, kur stāvēsi, ko teiksi, bet nenosauc to par izrādi. Vai arī – izrādes beigās teātrī visi aktieri ir paklanījušies un skan Ukrainas himna. 

Man liekas, bija pirmā kara diena, es skatos Vasarniekus un redzu, ka aktieri mokās uz skatuves, viņiem ir grūti spēlēt. Ir tāda absurda sajūta. Un pavīd kāds vārds, kas komentē un skaidri parāda nostāju, un tas tik spēcīgi iedarbojas, ka, iespējams, ja tā būtu politiska izrāde jau no paša satura, karu analizējoša, tas uz mani tik spēcīgi neiedarbotos kā šis žests, kas ir ļoti, ļoti godīgs. Ka es kā autors, kā aktieris ar jums, skatītāji, esmu vienā pusē, ka neesmu pārāks, šo situāciju izprotu tāpat kā jūs.

Ko es vispār varu pateikt?! Jūtos tik nekompetenta, tik apjukusi. Es zinu, par ko es iestājos – pret vardarbību pret ikvienu, pret cilvēku tirdzniecību uz robežas… Tas pārdzīvojums ir tik liels. Kad šīs diskusijas būtu visdzirdamākās? Kā lai tās nesaplūst ar visu to, kas jau sāk kļūt par tādu pelēko masu, kad tas kļūst par ikdienas normalitāti?... Bet tajā pašā laikā bez ironijas vai skepses tu saproti – nu jā, mēs tā kā nenogurstoši par to domājam, kaut gan psiholoģiski jau sākam to pieņemt par fonu. Jo cilvēka psihe nespēj ilgtermiņā dzīvot stresā, jāspēj izdzīvot un dzīvot. Un tad te ir tas jautājums – kurā brīdī, kādiem vārdiem, kādā tekstā… Man liekas – jebkā, kad to jūt kā vajadzību.

Elmārs. Mēs, mākslinieki, visi esam izteikuši savu pozīciju. Un arī protests, man liekas, ir pietiekami izteikts. Bet protests nav dialogs. Un tad domāju – kas tālāk? Esam visu tā kā izdarījuši, un man ir sajūta – ko vēl. Un tagad ir tas grūtākais – ko mēs darām tālāk. Tas ir jautājums, kas mani nomoka, uz ko man atbildes nav. Jo protestēt mēs varam ilgi un dikti, bet, kā redzam, tas absolūti nedarbojas. Joprojām karadarbība notiek, mēs neko principā nevaram mainīt. Un es kļūstu dusmīgs. Kad saprotu, ka mans protests vai manas darbības vai palīdzība vairs nepalīdz, kļūstu agresīvs. Es nevaru vairs skatīties šausmas, kas joprojām notiek. Un es nezinu, ko darīt. Ko darīt ar to agresiju. Kā veidot dialogu, Dima?

Dmitrijs. Man liekas, tu pats atbildēji, un arī Justīne un Kārlis, un Kristīne. Justīne teica, ka mūsu uzdevums ir cēloņsakarības. Es saprotu, ka varbūt tagad, kad notiek karš, šausmīgi naivi izklausās – a es te sēžu un pētu. Bet tajā pašā laikā – ja es uztaisu izrādi, kurā parādu to, kāpēc viens normāls cilvēks kļūst ļauns vai kāpēc cilvēks ir spiests pārdoties vai izdarīt amorālu izvēli... Es to saucu par pētniecību. 

Par to, kāpēc mēs nesadzirdējām. Nezinu, varbūt tieši sadzirdējām! Nerunāju konkrēti par izrādi Dvēseļu utenis, bet varbūt tas, kā šobrīd cilvēku vairums reaģē uz karu, ka cilvēki nav vienaldzīgi, metas palīdzēt, ka ziedo naudu, pat bērni un pusaudži iet palīdzēt, nevis sēžam – ai, man pofig, … Negribu tagad mūs slavēt, bet varbūt tomēr izdarām mazu, mazu solīti sev pretī un neesam tik kritiski pret sevi – ar savu darbu teātrī un darbu ar jauniešiem mēs tomēr kaut ko mazliet, mazliet mainām. Jums tā nešķiet? Un tas, kā 2014. gadā cilvēki reaģēja, –  labi, tas varbūt bija citādāk, bet vienalga, –  un kā šobrīd reaģē. Nedomāju, ka tas tikai tāpēc, ka bilde televizorā ir spilgtāka. Domāju, ka tiešām arī mūsu sabiedrība ir mainījusies atbildības ziņā, mēs esam tomēr sapratuši, ka esam atbildīgi. Un lai nu kā, bet, manuprāt, mēs tur arī esam pielikuši roku. Tas, ko mēs darām ar teātri, deju, kustību, tomēr izmaina cilvēkus.

Kārlis. Nu, es esmu skeptisks attiecībā uz šo romantisko domu. Nu, varbūt tas iedod vienu pilienu klāt. Bet ko tāds teātris var izdarīt pret televīziju? Kāda tur ir skatījumu skaita attiecība! Tas ir vienos vārtos. Es pārsvarā strādāju mazajos spēles laukumos, tas cilvēku skaits, ko ar saviem darbiem sasniedzu, ir ārkārtīgi niecīgs attiecībā pret kopējo sabiedrības daļu. Lolot kādu ilūziju, ka tas kaut ko maina… 

No otras puses, es kā mākslinieks runāju un taisu izrādes tad, kad nevaru nerunāt un netaisīt. Tas ir moto, pēc kāda vados. Protams, man vajag skatītāju, bet izrādi taisu par to, par ko es pats nevaru netaisīt. Un tad, ja skatītājs atrodas – ļoti labi. Es netaisu tāpēc, ka skatītājam to vajag. Netaisu izrādes uz pieprasījumu. Un arī pārāk neloloju ilūzijas, ka manas izrādes izmaina kaut ko. Bet no otras puses – es nevaru klusēt. Dažreiz, kad ir nepieciešamība bļaut, lai tevi sadzird, es mēģinu bļaut. Šobrīd tas, manuprāt, nav nepieciešams. Jo tas, ko es varu sabļaut, ir vietējie politiķi, kuri, manuprāt, šajā krīzes situācijā reaģē diezgan adekvāti – atšķirībā no 2014. gada, kad biju ļoti pilns skepses un kritikas, un kauna. Līdz ar to šoreiz es kā pilsonis, kā cilvēks mēģinu darīt to, ko varu, bet kā māksliniekam man šobrīd nav tās milzīgās nepieciešamības teikt kaut ko, kas vēl nav pateikts. Man liekas, viss ir diezgan pateikts. Un tas turēsies prātā, tas rezultēsies kā konteksts pilnīgi visās izrādēs, ko es turpmāk taisīšu.

Es ļoti gribētu ticēt, ka tas cilvēks, kurš vispār nāk skatīties mūsu izrādes, viņš nekad nebūs spējīgs nogalināt

Kristīne. Es gan ārkārtīgi loloju ilūzijas. Es tiešām ticu teātrim. Un man šķiet, ka tieši tāpēc, redzot citu režisoru vai horeogrāfu darbus un saprotot, – ak dievs, cik ļoti es nenovērtēju teātra iespējas un vidi, kur tas var doties, un cik ļoti aizsniegt. Man nāk prātā Milo Rau izrāde Naida radio, ko rādīja festivālā Homo Novus, tur rekonstruēja situāciju pilsoņu kara laikā Ruandā. Man nāk prātā vēl viens darbs – tajā piedalījās seši vīrieši Francijā, bēgļi no Āfrikas. Jauns režisors satika šos puišus uz ielas. Viņi nevarēja dabūt Francijas pilsonību un, pateicoties izrādei, kas balstās dokumentālā pieredzē, kā viņi bēg no valsts un kāpēc, viņi pilsonību dabūja. Arī pandēmijas laikā mani personīgi ļoti iedvesmoja Benjamina Verdonka darbs, kurā viņš dodas ar mazo izrādīti pie skatītājiem, ar pacēlāju paceļas uz trešo stāvu pie tantiņas, parāda kaut ko ļoti abstraktu ar kastītēm. Man liekas, tas kaut ko ārkārtīgi maina. Un tas mani iedvesmo. Tāpat kā šī saruna – mēs tagad sarunājamies, un man jau tagad tas ļoti daudz ko mainīs. Tāpēc vienalga, vai tas ir tādā mazā darbības lokā vai plašākā, vai arī, kur teātra grupa izdod avīzi ar pilnīgi citām ziņām un izplata pa pilsētu… Man liekas, teātra privilēģija ir tā, ka tur grūti nospraust robežas, tas tiešām atkarīgs no katra interesēm. Un tā iedarbība personīgā, ģimenes, draugu lokā vai sabiedrībā – es tai ļoti ticu. Bet piekrītu tam, ka vienmēr izejas pozīcija ir mana iekšējā vajadzība. Man tas jāizdara tāpēc, ka citādāk nespēju tikt galā ar situāciju vai kaut kā sevī to sagremot, tikt pāri, saprast.

Elmārs. Es arī laikam ļoti gribētu ticēt, jo nav jau cita varianta. Es ar to nodarbojos, tāpēc man ir jātic tam, ko daru. Un es ļoti gribētu ticēt, ka tas cilvēks, kurš vispār nāk skatīties mūsu izrādes, viņš nekad nebūs spējīgs nogalināt. Es ļoti gribu domāt, ka tie cilvēki, kas nogalina šobrīd, – es domāju par agresoriem, nevis aizstāvjiem – vai kādreiz kāds no viņiem ir bijis teātrī, vai pie viņiem kāds bijis atbraucis, vai viņi kaut ko ir redzējuši. Es nezinu, es gribētu to uzzināt. Un mūsu uzdevums ir radīt, domāt par to, ka cilvēka dzīvība ir vērtība. Tas, manuprāt, ir ļoti svarīgs mūsu mākslas uzdevums. Negribu ticēt, ka šobrīd tie, kas iet skatīties mūsu izrādes, varētu būt agresori. Bet, visticamāk, varētu... Es nezinu.

Elmārs Seņkovs: «Es patiesībā nepazīstu savu Latvijas vidi, es to nepazīstu. Man likās, ka pazīstu, bet tā nav.» Foto no personīgā arhīva

Dmitrijs. Par to ticību. Jautājums – ko konkrēti jūs gribētu mainīt ar savām izrādēm, lugām, horeogrāfiju? Jau teicu mūsu mītiņā pie Krievijas vēstniecības, ka man vienmēr liekas, ka mēs skatāmies uz Krieviju un sakām: vai, cik tur viss slikti, kā viņi līdz tam dadzīvojušies, ka viņiem tāds režīms un tāds Putins. Bet es arī pateicu, ka pēc pēdējiem datiem ir 62 procenti cilvēku, kuri Latvijā saka, ka gribētu, lai mums ir viens spēcīgs līderis ar plašām pilnvarām. Tas manā interpretācijā nozīmē, ka 62 procenti cilvēku labprāt parakstītos uz tādu tirānu, kurš varbūt sākumā neizpaužas kā slepkava, bet viņam ir viss potenciāls par tādu kļūt. 

Tagad es drusku pats sev oponēju, jo teicu, ka ticu, ka arī mēs esam kaut ko mainījuši sabiedrībā, bet tajā pašā laikā šis ir drausmīgi biedējošs skaitlis, kas, manuprāt, vairāk apdraud demokrātiju nekā, piedošanu, piemineklis Pārdaugavā vai kādas līdzīgas lietas. Es to uzskatu par savu uzdevumu, piemēram, kaut kā parādīt, kāpēc tomēr brīvs cilvēks un demokrātija kā ideja ir kaut kas labs, kas mums jāciena un jāmīl. Es to uzskatu par savu uzdevumu. Varbūt ne tādā īstermiņā, ka es rīt iešu par to taisīt izrādi, bet gan pilsoniski, gan mākslinieciski, man liekas, es ļoti gribētu to kaut kā mainīt.

Kārlis. Grūti, protams, noteikt diagnozi un uzreiz zināt, ko mainīt. Bet, protams, tā doma, ko tu izteici par alkām pēc stiprās rokas, tā jau konstanti ir diskusiju lokā. Un tad mēs redzam ik pa brīdim tādas romantiskas vēsmas Orbāna un citu «stipro roku» virzienā. Protams, šāda «stiprā roka» mēdz būt ārkārtīgi apdraudoša. Manuprāt, visi, kas sapņo par to «stipro roku», viņi tā mazliet iztēlojas, ka šī roka tad darīs tā, kā viņi iedomājas, kas ir pareizi. Man liekas, tur ir kļūda jau pašā uzstādījumā. Vai personīgi no tā baidos? Mazliet baidos, bet varbūt ne šajā brīdī, tā man neliekas šī brīža aktualitāte numur viens. 

Bet vēl gribēju iestarpināt par mākslu un par to, ko ietekmējam, – nu, es nebūtu tik romantisks kā kolēģi, bet man patika tas, ko Dana Isarova teica par pilēm, kas kopā veido okeānu. Protams, ja trīs pilītes noņem, okeānam nekas nenotiek. Tomēr, ja tā skatāmies, tas sastāv no bezgalīgi daudzām pilītēm. Un kurā brīdī tā kļūst par kritisko masu, tas ir labs jautājums. Un varbūt tava pilīte to kritisko masu kopā veidos. 

Elmārs. Mums ir jādomā par to kritisko masu, īpaši šobrīd. Manuprāt, mums ir jāizvairās no kaut kāda ārprātīga elitārisma, mums, māksliniekiem, ir jāieguldās izglītībā un pedagoģijā, un interešu izglītībā. Un tautas masa un kultūras svētki, kas joprojām ir ļoti populāri –  runāju par Dziesmu svētkiem, Deju svētkiem –, tā ir mūsu sabiedrības daļa, kuru kaut kas tomēr interesē kultūrā. Un mums viņos ir jāieguldās. Un mēs to darām – strādājam, lai tas attīstītos, lai viņi būtu domājošāki, lai kaut kādā krīzes situācijā šī kritiskā masa pēc tam… Lai mēs būtu vienoti! Jo mēs to izjutām un izjūtam, jo redzam, kas notiek. Jo, godīgi sakot, esmu pārsteigts, reizēm ar dažiem taksistiem runājot, – viņus interesē kultūra, bet reizēm tas, ko viņi saka un kādu informāciju viņi joprojām patērē, tas ir ļoti aizdomīgi. Izrādās, es patiesībā nepazīstu savu Latvijas vidi, es to nepazīstu. Man likās, ka pazīstu, bet tā nav.

Justīne. Par to, ka cilvēki, kas apmeklē mūsu izrādes, nekad nespēs nogalināt, un par ticību, ka māksla spēj kaut ko mainīt. Pirmkārt, man šķiet, ka teātris ir tāds kā medikaments, kas darbojas ilgtermiņā. Mēs vienkārši šobrīd ļoti gribam tagad, uzreiz, tūlīt kaut kādas reakcijas un pārmaiņas. Bet tas tā nestrādā. Cilvēkā, kurš darbojas teātrī vai kurš nāk kā skatītājs, tas pārmaiņu process notiek ļoti ilgstoši, regulāri patērējot kultūru. Bet paturpinot domu par agresiju un agresoru sevī un ticību teātrim – Stīvena Spīlberga Šindlera sarakstā ir brīnišķīga aina, kur notiek geto iznīcināšana. SS karavīri apšauj ebreju ģimenes un paralēli spēlē klavieres. Un viņi sāk strīdēties, vai tas ir Bahs vai Mocarts. Un man liekas, ka šī aina ļoti labi atspoguļo cilvēka duālo dabu. Jā, tāpēc es laikam īsti nepieslienos šim romantiskajam atzaram par to, ka mēs kaut ko ilgtermiņā vai īstermiņā ļoti nopietni varam ietekmēt ar saviem mākslas darbiem. Man šķiet, ka, paskatoties atpakaļ vēsturē, viss liecina par pretējo.

Justīne Kļava: «Spīlberga Šindlera sarakstā ir brīnišķīga aina, kur SS karavīri apšauj ebreju ģimenes un paralēli spēlē klavieres.» Foto no personīgā arhīva

Kristīne. Arī jautājums par ietekmi – vai tai jābūt nopietnai un lielai vai īstermiņa... Bet varbūt ietekme pati par sevi jau ir… Pat ja tā ir uz to vienu stundu un pēc tam cilvēks atgriežas mājās un piedzeras un piekauj savus bērnus. Man šķiet, ka ir vērts pieņemt to potenciālu cilvēkā, kas ir uz augšu un uz leju, uz visām pusēm. Es negribētu tādu ilūziju sevī veidot par tādu cēlsirdību, labsirdību… Mani laikam visvairāk biedē tieši domstarpības. Domājot arī par savu ģimeni, par savu mammu, ar kuru mēs runājam par politisko situāciju un mums krasi atšķiras viedokļi, un es saprotu, ka te nav jēgas, tas ir bezcerīgi. Un nav neviena vārda, ko es varētu pateikt, kas mums radītu kādu vienotu redzējumu par situāciju. Viens vienojošais gan bija – ka nevienam nav tiesību atņemt otram dzīvību. 

Un tās cēloņsakarības tiešām es varētu pētīt un pētīt. Lai gan – lai kādas būtu konfliktsituācijas, un tādas būs, būtiskais ir – kā nezaudēt veselo saprātu, kā nekrist panikā. Bet ko tas vispār nozīmē – šis veselais saprāts? Nezaudēt kontroli pašsaglabāšanās instinkta dēļ. Spēt tikt galā ar krīzes situāciju. Lai gan es nezinu, ko tieši tas nozīmē.

Žurnāli