Kad mēs augām...

# Kāpjot no autobusa ārā pēc izrādes, viņa man saka:
Man taureņi vēderā!
Es: Bet taureņi vēderā jau ir tad, kad iemīlas.
Viņa: Un tad, kad baidās. 

... spoku stāsti bija baisāki vai tomēr ne?! Mana bērnība pagāja lieliskajos deviņdesmitajos. Deviņdesmitajos viss bija savādāk nekā tagad, vasarās bērni gāja ārā dārzā spēlēties, viņiem uzkāra kaklā atslēgu saišķi no mājas durvīm, zupa bija katlā uz plīts, un tu pats visu mācēji – pavadīt laiku kopā ar pagalma draugiem, braukt ar ričuku un kopā vārīt podus un ziepītes. Mūsu bērnībā joprojām bija tāds izdevums Zīlīte, kas ik pa laikam izdeva arī šausmu stāstu grāmatas. Mums ar māsu bija abonements uz Zīlīti, arī uz Ezi, bet Ezis nebija tik smalks un nopietns izdevums. Tagad atminoties, Zīlīte šķiet ģeniāls žurnāls, kas drosmīgi rakstīja par tik daudzām un mistiskām lietām, kuras diez vai tagad žurnālos bērniem publicē, nu piemēram – «Kā sazināties ar mirušajiem?», «Kā izsaukt garus un no viņiem noskaidrot, kas esi bijis pagājušajā dzīvē?», un tajā laikā tas viss bija pilnīgi legāli un noderīgi mazajiem lasītājiem. Cita brīvības garša.

Tos eksperimentus, kas bija atrodami Zīlītē, veica visi bērni, nu tā vismaz visi teica, jo tā pat mazliet bija tāda goda lieta. Visi to dara, un tev jādara līdzi! Lai arī tu vēlāk varētu dalīties savā aizspogulijas pieredzē. Savukārt šausmu stāstus no grāmatas, protams, ik pa brīdim lasīja, un lieliskākās vietas, kur to darīt, bija nometnes – naktī, teltī, ar vārgu lukturīti. Bet es ļoti labi atceros vienu reizi, kad ar māsu un viņas draudzeni saucām Pīķa dāmu vai Melno dāmu, man labpatiktos tomēr domāt, ka Pīķa, tas izklausās nopietnāk. Rituāls tika veikts tumsā, bija jāapsēžas pie spoguļa ar iedegtu sveci, blakus jātur ūdens bļoda un jārunā maģiskie vārdi. Vislielākā pieredze šāda tipa aktivitātēs bija māsas draudzenei, viņa jau bija saukusi mirušo garus un sarunājusies ar tiem, un tas viņu jau iecēla tādā kā speciālistes kārtā, mēs ar māsu bijām iesācējas. Es līdz tam biju sarunājusies tikai ar baltajiem rūķīšiem un mistiskās pasaules izpētē tālāk nebiju tikusi. Bet atgriežoties istabā, kurā saucām Pīķa dāmu... Sēžam pie tā spoguļa. Saucam. Saucam. Gaiss virmo no bailēm un mistiskām enerģijām, kājas stingst un liekas, ka tūlīt, tūlīt viņa parādīsies. Un pēkšņi blakus istabā kaut kas skaļi nobūkšķēja, kam sekoja trīs izmisušu meiteņu kliegšana un gaismas ieslēgšana, pat paralēlo pasauļu eksperte bija pārbijusies līdz nepazīšanai. Šis notikums bija mana pirmā satikšanās ar nenormālām bailēm un sajūtu, ka ar tevi ir beigas. Neticēsiet, bet blakus istabā neviena nebija. Taču atkārtot mēs to nemēģinājām. 

# Viņš izkāpis no autobusa, pilnīgi pārbijies, paņemu viņu pie rokas. 
Viņš ir mazliet bāls, klusē. Saprotu, ka jāparunājas.
Es: Kas tevi tik ļoti sabiedēja?
Viņš: Es nezinu. (Klusums.) Viss. (Klusums.) Man bija tik ļoti bail, ka atnāks Pīķa dāma un pārgriezīs man rīkli.
Es: Pīķa dāma?
Viņš: Jā, viņai ir tāds sarakstiņš ar tiem, kas jānogalina. Un tad viņa nāk un nogalina.
Es : Un kā tajā sarakstā var tikt?
Viņš: Es nezinu, bet man liekas, ka es tur esmu.
Un tā šopavasar es uzzināju, ka ne tikai man bērnībā bija no viņas bail. Mūs ar mazo cilvēku šķir apmēram 25 gadi, bet nekas nav mainījies. Satvēru viņa roku ciešāk un pasmaidīju.

Mani mazie klienti

# Viņa: Man patika viss, izņemot tos šausmu stāstus.

Viens no maniem uzdevumiem Nacionālajā teātrī ir izrāžu vadīšana. Izrāžu vadītāja darbs sākas pirms izrādes, es pārliecinos, ka uz izrādi ir ieradušies visi aktieri, pārbaudu, vai skatuve ir sakārtota kā nākas – mēbeles, sēdvietu skaits un citi nieki. Izrādes laikā ir jāseko tam, lai aktieri laicīgi atnāk uz savu iznācienu. Bet Šausmu autobuss ir citādāka izrāde. Kad visi bērni ir nonākuši Šausmu laboratorijā (autobusā), mans uzdevums ir sekot līdzi izrādes gaitai, kuru man ir diezgan grūti ietekmēt. Skaņotājs un gaismotāja sēž autobusa priekšgalā, aktieri darbojas visas ejas garumā, bet es atrodos aizmugurē. Izrādes sākumā viens no tēliem bērnus iepazīstina ar mani – es esmu tas cilvēks, pie kura viņiem jānāk, ja viņi no kaut kā nobīstas vai viņiem paliek pārāk bail, tad starp stāstiem mēs ar klientiem – kā man labpatīk viņus saukt – izkāpjam no autobusa un es viņus aizvedu atpakaļ uz teātri. Otrs mans uzdevums – pavadīt uz tualeti, ja ir tāda vajadzība. Tajā brīdī, kad ar kādu izkāpjam no autobusa, sākas mana darba visinteresantākā daļa: es varu ar viņiem aprunāties, pajautāt, kas viņus tik ļoti nobiedēja, no kā viņiem vispār ir bail, un uzzināt, kā viņi ir nonākuši šajā izrādē. Ja viņi nav galīgi pārbijušies, viņi vienmēr kaut ko pastāsta par sevi un vienmēr arī par iemesliem, kāpēc izkāpuši no autobusa. 

Man vienmēr ir licies, ka meitenes ir daudz bailīgākas par zēniem

# Nobijies puika izkāpj no autobusa izrādes laikā, mēs kopā ejam uz teātri.
Es: Nesatraucies, viss, mēs jau esam ārpus tā autobusa.
Viņš: Aha... (Turu pie rokas, jūtu – mazliet trīc.)
Es: Nebaidies, cilvēk, viss ir beidzies. (Abi klusējam.) Šodien ļoti smuka diena, vai ne? (Ziemas diena, spīd saule.)
Viņš: Jā, man šodien dzimšanas diena.
Es: O, cik forši, es tevi apsveicu, būs arī ballīte?
Viņš: Jā, piektdien, šovakar nevar svinēt, jo rīt darba diena. 
Es nodomāju, ka nez vai desmitgadniekam paredzēta balle ar dzirām līdz rītausmai, bet ja piektdien, tad piektdien.
Es: Un kur tad tu svinēsi?
Viņš: Man būs disenīte pie omes darbā.
Es: Un kur tava ome strādā?
Viņš: Baznīcā.
Es: Baznīcā? (Savā galvā redzu vīziju ar desmitgadniekiem, kas trako ap altāri.)
Viņš: Viesnīcā!
Es: Ā...
Viņš: Varbūt tu arī gribi nākt?
Es: Tu mani ielūdz uz savu dzimšanas dienas ballīti?
Viņš: Jā.
Es: Labprāt nāktu, bet man piektdien ir jāstrādā. 

Pietura! Vai kādam nevajag izkāpt?

# Izrādes laikā ejot uz teātri ar divām meitenēm, kuras ar skolas biedriem atbraukušas uz izrādi. 

Viena no viņām: Tur iekšā palika divi no otrās klases, bet viņiem laikam izturīgākas sirdis.